Nekromantijas kļūdas robeža. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Nekromantijas kļūdas robeža - Edgars Auziņš страница 12
«Šo ir labvēlība, ko man lūdza mans brālēns Sciacca kungs.»
– ES redzu. Labi darīts, Elrik. Es tevi gaidīju, Tayishka. Laiks atmaksāt parādus.
Un tikai pirms sekundes nebija neviena, no kurienes tagad atskanēja balss. Bet es nepagriezos – es sastingu. Mūsu kopīgā apziņa ar Tayishka uzreiz izveidoja attēlu. Dmitrijs Aleksandrovičs, ļoti līdzīgs nekromantam no bērnības… Nekromants, kurš pirms vairāk nekā divdesmit gadiem reģistrēja Taišku kā parādnieku… Un šī balss, pārāk līdzīga Dmitrija Aleksandroviča balsij… Es precīzi zināju, kura seju, ko es redzētu, kad es pagriezos. Un man ir vienalga, ka Elriks aprakstīja kādu vecu vīru. Kā es varu zināt, kā viņi šeit uztur savu jaunību?
Bet, kamēr viņi runā, ir laiks nākt pie prāta.
– Cik es tev esmu parādā par šo pakalpojumu, Elrik?
«Trīs simti monētu, Sciacca kungs, kā norunāts,» mans sagūstītājs pasmaidīja vēl platāk.
«Mēs vienojāmies, ka jūs pieskatīsit savu brālēnu un noteikti būsiet tuvumā, kad viņam būs nepieciešama palīdzība.» Mēs vienojāmies, ka jūs nekavējoties informēsit mani par jebkuru sniegto pakalpojumu un neizsvērsiet citas iespējas. Un mēs nepiekritām, ka tu nesīsi savu atradumu pa mežiem.
Varbūt nekromants varēja lasīt domas vai vienkārši labi pazina Elriku, jo viņš uzminēja tik precīzi. Bet puisis tikai uz brīdi paskatījās uz manu zaru ievainoto seju un paraustīja plecus:
«Es izsvēru iespējas tikai gadījumam, ja jums nebūtu vajadzīga pati meitene.» Tu nekad nezini! Un mēs arī skrējām pa mežiem ne pēc manas gribas. Par to jau no savas jaunavas un prasi, kungs.
«Tayishka nevarēja aizbēgt no manis.» Viss viņas liktenis bija izplānots tā, lai viņa nonāktu šeit. Es tevi nosūtīju tikai tāpēc, lai kontrolētu un paātrinātu neizbēgamo.
Dmitrijs Aleksandrovičs, ja tos salīdzina, vārdus izrunāja ne tik izvilkti. Viņš savai balsij nepievienoja viskozu samtu – viņš vienkārši teica vārdus. Nekromantam bija savs runas veids, un tomēr balss bija tāda pati. Ja šiem diviem ir dažādas personības, piemēram, Tayishka un es, tad mani var sagaidīt ļoti nepatīkami pārsteigumi.
– Bet viņa centās! – Elriks spītīgi atkārtoja un kļuva manāmi noraizējies. – Es zvēru uz pirmā kapa pieminekli! Viņa man iesita… un tā steidzās… es viņu kaut kā atradu! Un izglāba mani no gaki!
Vai man nevajadzētu zināt, ka šoreiz viņš runāja patiesību? Bet nekromants acīmredzot bija pārliecināts par kādu savu versiju: Tayishka, uz nebeidzamas pateicības spārniem, bija spiests lidot viņa rokās. Un tas lidotu, ja es neiejauktos. Tātad savā ziņā viņš nekļūdījās. Elriks kļuva bāls:
– Sciacca kungs! Es izpildīju tavus norādījumus ar visu dedzību, uz kādu biju spējīgs, zvēru…
«Ar to pietiek,» viņa sarunu biedrs pat nepacēla balsi. – Cik tu paņēmi no tiem nezinātājiem, kuri viņu augšāmcēla?
Oho, izskatās, ka ziņas te ātri ceļo. Izrādījās, ka pseido-Dmitrijs Aleksandrovičs jau zināja par visu notikušo. Vai arī viņš Elriku pat speciāli sūtīja, droši zinādams, ka nelieši vērsīsies pēc palīdzības? Ja tā… uh, drebuļi.
Elriks joprojām bija ātrs. Es uz mirkli veicu matemātiku savā galvā un izdomāju:
– Man pietiks ar diviem simtiem monētu, Sciacca kungs.
– Atkal labi. Tagad ej.
Elriks atviegloti nopūtās, bet mani pārņēma panika. Tas tā, burtiski visu var iemācīties salīdzinot! Tagad viņš man likās vismaz zināmā mērā pazīstams. Jā, nepatīkams un neuzticams, bet kāds, kuru pazīstu kopš vakardienas! Man nepietika garīgo spēku, lai ļautos šādai greznībai. Tāpēc viņa impulsīvi satvēra viņa elkoni:
– Neej!
Viņš vēlreiz paskatījās pār manu plecu, tad uz mani. Viņš uzlika plaukstu man virsū pirkstiem un, tos satvēris, izrāva no piedurknes. Izspiests:
– Atvienojiet, Olga Sergejevna. Tagad ejiet paši.
Un viņš gandrīz aizskrēja uz izeju, beidzot spēcīgi aizcirzdams durvis. Un viņš neinformēja klientu par maniem nebeidzamajiem elektrības padeves pārtraukumiem. Tāpēc viņš steidzas paņemt atlīdzību un nokārtot kājas.
Ieelpots. Viņa izdvesa. Viņa lēnām pagriezās. Viņa iepleta acis, bet neko neteica.
– Sveika, Taiška.
Neatbildēja. Šeit kaut kas nav kārtībā. Vispirms es pats to izdomāšu, un tikai tad es viņu izlabošu – vai es esmu Taiška vai ne tikai Taiška. Manā priekšā stāvēja cilvēks, kuram ar Dmitriju Aleksandroviču nebija nekā kopīga. Resns, tups vecis, ar galvu īsāks par mani, pavisam plikpauris. Un viņa seja… viņa seja šķita kā neandertālieša neglīta karikatūra. Vecumu ir grūti noteikt: varbūt piecdesmit gadi vai vairāk, bet nav grumbu. Bet ir neglīts smīns. Negaidījis manu reakciju, viņš spēra soli uz priekšu. Es sarāvos, bet neatkāpos.
«Tu mani, protams, neatceries.» Tu bērnībā bijāt slims…
Šķiet, ka viņš stāstīja to pašu, ko es jau zināju. Bet tajā brīdī es klausījos pārsteigto Tayishku:
– Tas nav viņš! Ne jau viņš!
Es nenolaidu acis no viņa. Viņa viņai pārliecinoši atbildēja:
– Viņš, Tan. Paskatieties tuvāk un klausieties. Es nesaprotu, kas notiek, bet tas noteikti ir viņš.
Viņa tumši brūnās acis bija vienīgais viņa izskats, ko varēja saukt par skaistu. Un tās bija absolūti tās pašas acis, kuras es redzēju reanimatatorā. Pati Tayishka iespiedzās to pamanījusi un apklusa. Jums atkal vajadzēs uzņemt repu vienatnē:
«Sciacca kungs,» ceru, ka atcerējos viņa vārdu pareizi, bet viņš mani neizlaboja, tāpēc es turpināju: «Kāda ir varbūtība, ka tā pati bērnības slimība mani pārņēma jūsu žēlastība?»
Vīrietis izlieca uzaci. Likās, ka viņa smaids kļuvis nedaudz citādāks – kariķēta nicinājuma vietā pārsteiguma piliens. Un skatienā mazliet vērīgāks:
– Es tevi iedomājos pavisam citu.
«Es arī iztēlojos tevi kā atšķirīgu,» es teicu nezaudējot. – Bet tāpat?
Viņš negrasījās atbildēt uz manu jautājumu:
– Tu visu uzzināsi laikā. Šodien jūs varat atpūsties. Jūsu istaba gaida jūs.
– Kas notiks rīt?
Viņa tumšās acis mirdzēja, bet viņa balsī skanēja tas pats samtainais:
«Tu nepavisam neesi tāds, kādu es iedomājos.» Pavisam.
Tiklīdz СКАЧАТЬ