Nekromantijas kļūdas robeža. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Nekromantijas kļūdas robeža - Edgars Auziņš страница 7
– Ja tu neatgriezīsies?
– Ja es atgriezīšos?
– Ja es atgriezīšos ar tevi?
Arguments. Man tas bija rūpīgi jāpārdomā.
– Un jebkas ir labāks par nomiršanu…
«Labāk nemaz nenomirt!»
Šķiet, ka šajā jautājumā nevaram vienoties. Protams, manā realitātē Taiška man nav īpaši vajadzīga. Bet kā es varu zināt, kas notiks ar mani, mana mīļotā, pēc tam, kad viņa beidzot tiks nogalināta?
Čuksti ap mani apstājās, un tagad mani vairs negrūda pa istabu. Šķita, ka Elriks ir atstājis zaudētājus un vedis mani tālāk. Es sāku klupt, bet viņš pārliecinoši atbalstīja mani aiz elkoņa, neļaujot man nokrist. Šķiet, mēs jau bijām skraidījuši pa mežu – arvien tālāk no iespējamās palīdzības. Un tas izraisīja paniku.
– Elrik! – ES zvanīju. -Vai tu mani vispirms nogalināsi vai izvarosi?
Atbildot viņš tikai pasmējās. Laba atbilde, izsmeļoša. Pat Tayishka pārstāja iebilst.
– Elrik, varbūt varam vienoties? – Es mēģināju vēlreiz.
«Netrokšņo,» viņš mierīgā balsī atbildēja. – Es netaisos tevi nogalināt. Ir vairākas iespējas, ja nenonākat nepatikšanās.
– Iespējas? – Nez kāpēc šī atbilde mani satrauca. – Kuras? Citādi es joprojām domāju, vai man vajadzētu mirt vai nē.
Viņš atkal iesmējās. Tad viņš vēlējās paskaidrot:
– Pārdod tev kaut kur. Joprojām dzīvs un skaists. Un tad ieskrāpējiet savu jauno īpašnieku par Omskas apgabalu…
– Tomska! Novads! – Es nevarēju atturēties. – Uz verdzību, vai kā?
– Nu, atkarībā no veiksmes… Verdzībā – tas jums būtu vislabākais. Iztīriet savus katlus, slauciet grīdas, ieprieciniet savu saimnieku – viss ir tāpat kā pirms nāves un turpinātu darīt.
– Man nepatika! – viņa iesaucās, bet uzreiz apklusa. Kā es varu zināt, kā Taiška pavadīja garās ziemas naktis bez manas uzraudzības? Bet viņa apstiprināja, ka viņai «nepatīk».
Beidzot viņš apstājās, apgrieza mani un tad norāva somu no manas sejas. Manas rokas bija sasietas aiz muguras – tik cieši, ka jau sāpēja. Patiesībā visapkārt bija mežs. Lai gan ir ļoti tumšs, nevar noteikt veģetācijas veidus, bet tas ir mežs un mežs Āfrikā. Un šajā sapuvušajā vietā ir mežs. Elriks pieliecās pie manis, lai redzētu vismaz kaut ko manā sejas izteiksmē:
«Vai jūs nejauši neesat jaunava?» Tas noderētu.
Es dzirdēju Tayishka atbildi savā galvā: «Protams, viņa ir jaunava! Kādi ir šie pretīgie pieņēmumi par kārtīgu meiteni? Es viņai atbildēju savādāk: «Vai tu atceries manu Kostju? Tāpēc pat pirms es viņu satiku, es vairs nebiju jaunava. Tayishka nervozi ievaidējās un apklusa. Atkal man bija jābrauc ar taksometru mums abiem:
– Kas ir atkarīgs no manas atbildes? Jūs arī pavēlējāt šiem trakajiem man neaiztikt!
Elriks pamāja.
– Ir viena vieta. Nekromants, ļoti vecs un cienīts, es strādāju pie viņa uz pusslodzi… tāpēc viņš lika man atvest visas animētās jaunavas. Viņam laikam vienkārši vajag meiteni… dienestā.
– Ļoti interesanti. Ļoti taisni uz priekšu. Īpaši interesanti, kāda veida kalpošana jūsu vecajam vīrietim prasa, lai viņš būtu jaunava?
– Kā lai es zinu? Varbūt kādiem eksperimentiem. Kas tev ir jāzaudē? Un tā es pelnu naudu, un tev patīkama dzīve… dienestā.
Ja es varētu atmest rokas, es to darītu.
– Izklausās tik vilinoši! Īpaši par eksperimentiem!
Elriks nesaprata sarkasmu un tāpēc priecājās:
– Nu, lieta tika atrisināta jauki! Ja tu viņam patīc, tad katrs paturēs savus pīrāgus.
Tayishka manī čīkstēja, es nevarēju to saprast: vai nu viņai patika šis variants, vai arī viņa nezināja vārda «eksperimenti» nozīmi. Es domāju palikt pie saviem pīrāgiem, kā tika ieteikts. Kurš ir tas, kas sasien jaunas meitenes rokas, bet viņam nav kāju? Viņa plaukstoši iespēra pīli starp viņa kājām, un, kad viņš stenēdams salocījās uz pusēm, viņa pielika to pašu pēdu viņa sejai. Elriks nokrita atmuguriski, un es, izmantojot mirkli, metos tumšajos brikšņos.
– Gaki tevi apēdīs, muļķis! – viņš svilpās pēc manis.
Bet es skrēju un skrēju. Ignorējot gan viņa brīdinājumu, gan Tayishka čīkstēšanu. Tāpēc ļaujiet viņai, kad būsim pārmitināti, nodoties eksperimentiem. Un es te mierīgi nomiršu un dzīvošu bez pieredzes manai sirdij dārgajā reanimācijas nodaļā.
Par laimi, vienmēr esmu bijis aktīvs – arī sportā. Pat ja viņa nesasniedza olimpisko komandu, viņai tomēr izdevās atrauties no nesagatavotā vajātāja. Viņa apstājās tikai tad, kad plaušas sāka neizturami degt. Viņa atspieda muguru pret koku un noslīdēja uz zemes. Nobrāzumi, kuriem bēgot nebiju pievērsusi uzmanību, tagad bija jūtami pilnībā. Laime, man vismaz acis ir neskartas, ņemot vērā, ka lauzos cauri naksnīgajam mežam, mēness knapi apgaismots, ar sasietām rokām.
Nez kāpēc Tayishka iekšā raudāja. Viņa laikam bija nobijusies, stulba.
– Neraudi, Tanjukh! – mierināju. – Šķiet, ka viņi ir aizgājuši! Ja mūsu draugam nav suņa ožas, viņš to diez vai atradīs.
«Ne jau tāpēc es raudu,» viņa norūca. «Tagad gaki mūs aprīs – neviens to nezinās.»
«Pagaidi minūti,» es nesapratu. – Vai tu gribēji iet pie vecā vīra uz eksperimentiem, mana neprātīgā jaunava?
– Kāpēc gan tu negribētu? Vienmēr būs laiks nomirt. Un nekromanti var būt ļoti laipni…
Es nekliedzu tikai tāpēc, ka baidījos piesaistīt to cilvēku uzmanību, kuri tos vairākkārt bija pieminējuši. Es vēl nevarēju iedomāties šos radījumus, bet, ja tie ir kaut nedaudz mazāk patīkami nekā citi radījumi šajā pasaulē, tad es labprātāk atliktu iepazīšanos. Un Tayishka turpināja vaimanāt un vaimanāt:
– Ko tagad? Ja paspēsim līdz rītam, kurp dosimies tālāk? Vai nāksim uz galvaspilsētu nekaunīgā kreklā? Jā, es labprātāk nomiršu šeit, nekā pārdzīvošu tādu kaunu.
– Tātad mirsti.
– Tātad es nomiršu!
– Mirst!
– Ak, es atcerējos! Man ir saimniece… Un, ja mēs nāksim pie viņas, СКАЧАТЬ