Nekromantijas kļūdas robeža. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ tā, it kā tas būtu savējais, viņi drīz vien kļūtu traki kopumā. Nav nekāda atklāsme uzzināt, ka viņi neļauj katrai traģēdijai iegrimt savā dvēselē un, jo mierīgāk pret to var izturēties, jo labāk viņiem un citiem pacientiem. Nevis atklāsme, bet šādas atzīšanās skaļi nekad netiek uzklausītas. Par medicīnu es sapratu maz, bet likās, ka tas ir medicīnas ētikas pamatlikums.

      – Kāpēc tu man to saki, Dmitrij Aleksandrovič?

      Viņš nepagriezās. Turpināja skatīties pa logu:

      – Jo ir liela atšķirība starp to, ka es neesmu dievs – es nevaru visus izglābt, un to, ka es neesmu izdarījis pilnīgi neko. Pie pirmās ar laiku pierod. Ar otro sastopos pirmo reizi. Es tev neko nevaru izdarīt, Olga.

      Es klusēju. Viņš ir labs ārsts – nespēj samierināties ar savu bezspēcību. Bet kā mēs varam atvieglot viņa nastu? Viņš netic manām pasakām. Jo tās izklausās pēc pasakām.

      «Es nevaru jūs nodot terapijai vai izrakstīt.» Trīs komas divās dienās… Noslēdzu vienošanos ar diagnostikas centra speciālistiem – parīt pārbaudīs vēlreiz. Bet es esmu gandrīz pārliecināts, ka viņi arī neko neatradīs. Tu esi slima, Olga, bet nav palikusi neviena versija, kas tieši. Un es neesmu pārliecināts, ka rīt vai parīt esmu gatavs dzirdēt: «Mēs izdarījām visu iespējamo…", jo līdz manai nāvei es atcerēšos, ka mēs neko nedarījām.

      Sasmalcināts. Noteikti labs speciālists, kurš ar katram ārstam piemītošo cinismu ir gatavs glābt slimos. Viņš zina, kā zaudēt, bet viņš nekad agrāk nav zaudējis šādi, nezinot, kas notiek. Es apsēdos un runāju pārliecinošāk – šī situācija ir jālikvidē:

      – Dmitrijs Aleksandrovičs! Vai es varu iedzert kafiju?

      Viņš pagriezās un pārsteigts paskatījās uz mani:

      – Protams, nē.

      – Žēl gan! Bet pēc nedēļas jautāšu vēlreiz. Un zini, kādreiz es beidzot pamodīšos, es tev apsolu. Bet līdz tam jums būs jārūpējas par manu ķermeni, kamēr tas būs atstāts bez uzraudzības.

      Viņš noguris pasmaidīja, tad devās uz gultu, domādams:

      – Man patīk tava attieksme. Mēģināšu noorganizēt tikšanos ar radiem. Palūdziet arī savam draugam atnest jums personīgās lietas. Tikai daži cilvēki no intensīvās terapijas var spēlēt videospēles vai lasīt grāmatas, taču mēs jums izdarīsim izņēmumu.

      – Radinieki? – Es aizrāvos. – Ja Kostjam vajadzēja viņiem piezvanīt, tad diez vai viņš to izdarīja…

      Dmitrijs Aleksandrovičs atkal nokrita uz krēsla un tagad runāja vieglāk:

      – Tad pasaki man pats.

      – Par ko? Lai viņi bariem lidotu uz šejieni no Tomskas un gaudotu zem logiem visu diennakti? Negribas. Un es nemiršu, tāpēc es neredzu iemeslu viņus traucēt.

      Viņš pieliecās un paskatījās uz manu seju:

      «Nosodīts, bet tagad tu atkal izskaties pilnīgi vesels!» Kā tas ir iespējams?

      – Tas ir miega trūkuma dēļ, Dmitrij Aleksandrovič! – es piemiedzu aci.

      Viņš šaubīgi pasmaidīja, atbildot:

      – Teiksim. Bet es varu piemānīt tavu Kostju.

      «Parādiet viņu,» es laipni atļāvu. – Man jādod savam biedram vairāki norādījumi. Ļaujiet viņam segt manu prombūtni, kamēr es šeit izklaidējos ar jums.

      Tagad ārsts pat neizpratnē smējās. Lai kā arī būtu, atmosfēru man noteikti izdevās kliedēt. Un Tayishka uzreiz uzmundrināja:

      – Kāds viņš ir, Ol, kāds viņš ir! – Es jutu, ka viņa trīcēja. – Pajautā, vai viņam ir līgava vai likumīga sieva!

      – Es par to nejautāšu! – iekšēji iesmējos. – Un neuzvedies kā pēdējā kurtizāne!

      Viņa samulsa un murmināja kaut ko nesaprotamu. Bet mums ir jāizsaka atzinība viņas gaumei: Dmitrijs Aleksandrovičs patiesībā šokēja arī mani. Un viņa nākamais jautājums vēl vairāk pacēla noskaņojumu:

      – Vai tas Kostja ir tavs draugs?

      – Kāpēc jūs interesē, reanimatologa kungs? – Es vairs nevarēju atturēt ironiju.

      «Nenāktu par ļaunu zināt,» viņš padevās flirtam. «Jo vairāk iemeslu cilvēkam ir jādzīvo, jo lielākas ir viņa iespējas.»

      – Tikai tāpēc? Eh! Un es ļoti cerēju reģistrēties kā favorīts, lai saņemtu privilēģijas!

      – Gribi kafiju? – viņš uzreiz saprata.

      – Man nav spēka darīt to, ko gribu!

      – Tas ir aizliegts. Es esmu šeit, lai tevi dziedinātu, nevis nogalinātu.

      – Vai reanimatologi ir tik ļauni?

      – Es tev atgādināšu, lai atnes tev brokastis… jau vakariņas. Vai vēlaties iet uz tualeti?

      Saruna uzņēma kādu neromantisku pavērsienu. Es saraucu pieri:

      – Es varu iet pats!

      Viņš ilgi domāja, tad pamāja:

      – Labi. Bet tikai ar medmāsu. Mēģiniet tagad piecelties.

      Es ne tikai izmēģināju, bet pat nodejoju viņam ne pārāk erotisku lambadu. Dmitrijs Aleksandrovičs bija spiests atzīt, ka esmu diezgan spējīgs nokļūt tualetē, kaut arī medmāsas uzraudzībā. Viņš izgāja no istabas pavisam citā noskaņojumā nekā nesen.

      Kamēr es ar prieku ēdu štovētus kāpostus un kartupeļu biezeni no plastmasas trauka, Tayishka vaimanāja:

      – Es novēlu jums un es palikt šeit! Tie, kas tur ir īsta nelaime, bet tie, kas te ir tādi nekromanti! Starp citu, Olya, lūdz viņam palīdzību! Varbūt viņš zina, kā izmitināt tevi un mani? Lai gan nē, nejautājiet! Un tad pēkšņi viņš mani tur nosūtīs, un es tur pazudīšu bez tevis…

      Es košļāju kāpostus un neatbildēju. Naivais joprojām nav sapratis, ka vietējie nekromanti mūsu stāstam nekad neticēs. Un, ja es uzstāju, viņi mani nosūtīs pie pilnīgi citiem nekromantiem – un viņi var nebūt ne tuvu tik draudzīgi. Pēdējais, ko es vēlētos, lai Dmitrijs Aleksandrovičs uzskatītu, ka esmu traks.

      * * *

      Izrādījās, ka intensīvā terapija nav tā labākā vieta saziņai. Pacienti, pat tie, kas ir pie samaņas, ir vērsti uz savām problēmām. Šeit staigātājus var burtiski saskaitīt uz pirkstiem… ja ir tikai viens pirksts. Arī medicīnas personāls vienmēr ir aizņemts. Medmāsas joprojām ir gatavas pārmīt dažas frāzes, bet viņām nav laika sēdēt man blakus ilgāk par piecām minūtēm, un ārsti šeit ir kā roboti. Izskatās, ka izmet tikai komandas «uz operāciju zāli», «pārbaudi asinsspiedienu», «reģistrējies kardioloģijā» vai lamā «kāpēc СКАЧАТЬ