Replikants. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

      Atkal sekoja uzbrukums, bet nu jau ne tik asi un precīzi.

      Satvēris mirkli, viņš satvēra roku ar nazi un izgrieza ieroci no saviem vājajiem pirkstiem.

      – Nomierinies! Jūs bijāt nopietni ievainoti! Malks, nu?! Aiziet! Atcerieties!

      «Tu… kurš?…» viņš izspieda, tik tikko kustinot mēli.

      – Es tev saku – Ignat!

      – Es neatceros… Kur es esmu?

      «Viņš ir manekens» – acīmredzamais secinājums aizdegās. Vēlu. Nanites lietoju vēlu. Mākslīgās neiročipus satur tikai pamatzināšanas un prasmes, savukārt personība veidojas bioloģiskajos neironu tīklos. Līdz ar smadzeņu nāvi tas neatgriezeniski pazūd, un to nevar mainīt.

      – Labi, nomierinies. Es neesmu tavs ienaidnieks!

      Mans partneris trīcēja.

      «Ir auksts… Sāp…» viņš čukstēja ar zilām lūpām.

      – Uzgaidi. Es uzkāpšu augšā, pārbaudīšu situāciju un atgriezīšos pēc tevis. Vai tu mani dzirdi? Saproti? Pamāj, ja saproti!

      Viņš vāji pakratīja galvu.

      – Labi, es būšu pēc minūtes. Galvenais nezaudē samaņu!

      Ignāts, saritinājis vairākas betona lauskas uz sāniem, strauji paplašināja bedri. Cenšoties neradīt nekādu troksni, viņš izrāpās ārā un sastinga, skatīdamies apkārt.

      Killhunters pameta salu. Viņi paņēma līdzi lielāko daļu iznīcināto ordas dzimtcilvēku, kā arī replikantu līķus. Apkārtnē valdīja apdullinošs klusums. Saule rietēja, gubumākoņu krastu pie apvāršņa iekrāsojot tumšsarkanā krāsā.

      – Tīrs. Jūs varat izkļūt. Es tev tagad palīdzēšu.

      Sips neatbildēja. No cietuma vispār nenāca skaņa.

      Man atkal bija jāatgriežas caur šauru, līkumotu caurumu. Maskēšanās vairs nebija vajadzīga, un Ignats ieslēdza lukturīti.

      Replikants ielīda dziļi spraugā un gulēja tur bez dzīvības pazīmēm. Miris? Atkārtoti? Vai nanīti neizdevās, vai arī viņu darbs neizdevās kritiski?

      Viss notikušais šķita kaut kāds nežēlīgs vājprāts. Ignāts garīgi aizrādīja sevi par savu augstprātību. Visticamāk, neviens nevarēja atgriezt Sipu (sasodīts, es pat nezināju viņa vārdu, tikai viņa izsaukuma signālu).

      Nonācis strupceļā, viņš ar zināmu atvieglojumu saprata, ka «manekens» ir dzīvs, taču zaudēja samaņu.

      Viņš bija uzmanīgs, lai vairs neieviestu nanītus. Brūces sadzija un neasiņoja. Tātad viņš tiks cauri.

      Man bija diezgan ilgi jāgaida, kamēr bijušais partneris pamodīsies. Ignāts paņēma savus ieročus, patronas un granātas, kuras tika atrastas viņa maciņos. Kas zina? «Manekena» uzvedība ir neparedzama un visbiežāk agresīva. Es pats to atcerējos.

      Viņam izdevās aizmirst sevi trauksmainā miegā. Viņu pamodināja drūpošu akmeņu skaņas.

      Ignats nodrebēja un acumirklī pamodās.

      Replikants sēdēja netālu. Ar lielām grūtībām varēja uzminēt viņā Sipa vaibstus. Izdilis – āda un kauli. Aprīkojums viņam kļuva par lielu, karājās un klabēja ar katru kustību.

      Viņa skatienā bija redzams tukšums.

      «Nāc, brāli, mums jātiek prom no šejienes,» Ignats nolēma neradīt fobijas un pasniedza viņam kolbu. Viņš dzēra ilgi un alkatīgi, krampji raustīdams Ādama ābolu.

      – Labi, tagad ejam augšā. Vai tu mani saproti?

      Viņš pamāja. Viņš klusi un rezignēti izpildīja norādījumus. Es pat nemēģināju vēlreiz izrādīt agresiju.

      Ārā bija dziļa nakts. Debesis noskaidrojās, mēness aukstais spīdums apgaismoja apkārtni.

      Ignāts nebaidījās apmaldīties. Kad ir karte ar iezīmētiem celiņiem un ceļiem, jautājums «kur iet» neradās.

      Viņu pārņēma absolūts morālais tukšums. Apkārtējā pasaule tagad tika aplūkota pavisam citā gaismā. Šeit spēki un tehnoloģijas palika visur pēc sīvās divu civilizāciju konfrontācijas.

      Visur, kur skatāties, pagātnes mantojums pastāvēja līdzās dabai. Pārliecinošs vairākums ir sadrumstaloti, sen atņemta sākotnējā eksistences jēga, saburzītas, sakrājušās neveiksmes un mutācijas.

      – Aiz manis. «Trace pēc pēdas,» Ignats atrada taku un devās pirmais, pārbaudot ceļu ar iepriekš izgrieztu stabu.

      Drīz vien forta krēslas aprises paslēpās aiz purva tvaiku miglas.

      4.nodaļa

      Replikantu apmetne, dienu vēlāk…

      Ghouls bija pārsteigts un nebija priecīgs par Ignata parādīšanos.

      – Vai esi atrāvies no grupas? Kāpēc tu atnāci? Viņi teica: atgriezieties pēc mēneša, nevis agrāk.

      Ignāts apsēdās krēslā. Pēc piespiedu gājiena pa purviem viņš bija nāvīgi noguris.

      – Dod man ūdeni. Un kaut ko ēst.

      – Vai tu esi traks? Vai es esmu tavs pavārs vai tava kalpone? Kur ir mūsējie?

      – Viņu vairs nav. Killhunters izlika lamatas «applūdušajā fortā».

      Spoks manāmi nobālēja. Viņš asi pagriezās un aizgāja, iespējams, lai dotu sev iespēju sagremot dzirdēto, kaut kā tikt galā ar savām emocijām. Viņš atgriezās tikai pēc pāris minūtēm ar armijas barības paku.

      – Ēd un pasaki.

      Ignāts tieši tā arī izdarīja. Viņš košļāja un taupīgi iepazīstināja mnemotehniķi ar jaunākajiem notikumiem.

      «Man ir vajadzīgi uzlaboti nanīti un tārpu caurumu skeneris,» viņš secināja.

      – Par ko?

      «Es došos palīdzēt mūsu puišiem.»

      – Tu ar to nevari tikt galā. Var izsekot tārpa caurumam, bet kāda jēga? Vai vēlaties nonākt nomadu ordas skavās? Vai dzimtcilvēki paņēma mūsējos?

      – Nē.

      – Padomā par to. Killhunters uz uzbrukuma moduļiem ir pazuduši. Un kā jūs saprotat, kur viņi devās?

      «Mēs runājām par ordas kontrolējošo AI,» Ignats kļuva spītīgs. – Es pats to dzirdēju. Viņiem ir uzdevums no «inku» to notvert. Tas nozīmē, ka mednieki atrodas tajā pašā reģionā, kur orda.

      – Tālu СКАЧАТЬ