Replikants. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

      Šaurā plaisā bija redzams drūmo debesu fragments. Joprojām lija lietus.

      «Viņi paveica labu darbu,» balss acīmredzot piederēja vienam no medniekiem. Kurš gan cits tur varētu staigāt?

      «Izšķērdēt divas inku ierīces, lai nogalinātu sauju replikantu?» – atskanēja otra balss. – Apšaubāma apmaiņa.

      – Un es saku: labi!

      – Lai ko tu teiktu, neaizraujies.

      – Firs, ar ko tu esi neapmierināts? – pirmais neatlaidās. – Piekrītu, ievilināt daļu no bara tārpa caurumā bija lieliska ideja. Mēs aizvedīsim ievainotos gūstekņus uz fermām. Divas planētu kaujas mašīnas ir mūsu ieroču parka pluss. Un dzimtcilvēki tika ievērojami retināti – neaizmirstiet par galveno uzdevumu – inkiem ir vajadzīgs vadošais AI ordai. Tagad būs vieglāk tikt pie viņa. Es, protams, cerēju, ka viņš tiks iesūkts tārpa caurumā, bet tā neizdega.

      «Izmaksas joprojām ir augstas,» nomurmināja otrs. – Izlīgums netika pieņemts. Divas tārpu caurumu paaudzes ierīces ir izlietotas. Orda AI tagad ņems vērā mūsu taktiku un otrreiz neiekritīs slazdā.

      – Tev ir apnicis gausties! Labāk ej organizēt trofeju vākšanu. Visi ievainotie replikanti uz transporta klāja. Ņemiet vērā, ka lielākajai daļai no tiem ir trešā līmeņa nanīti. Labi ziedotāji. Mēs ātri segsim izmaksas. Ieroči, ekipējums, savāc visu.

      – Kā ar līķiem?

      – Arī kravas nodalījumā. Mēs to apstrādāsim bāzē.

      Ignāts tik tikko spēja elpot. Tagad viņam nebija nekādu izredžu pret killhunteriem. Situācija šķita vienkārša, lai arī traģiska. Būtnēm faktiski bija bāze uz salas. Viņi gatavojās pārņemt pilsētu, aizdzīt visus replikantus uz savām fermām, ko Makss pieminēja. Un te viņi gatavoja baram lamatas. Saprotot, ka apmetnes ieņemšana nav noritējusi labi un pagaidu bāzes koordinātas, visticamāk, ir deklasificētas, killhunters lidojumā mainīja taktiku. Viņi nogaidīja, līdz mēs ieradīsimies, lai sakoptu, un ielika šeit tārpu caurumu, savienojot salu ar citu planētas reģionu, kurā klīst bars. Tā viņi ar mūsu rokām spēja salauzt lielāko daļu mehānismu…

      Domas bija smagas.

      Klusi gulēt, slēpjoties aiz maskēšanās tīkla gabala, bija apzināts lēmums, taču to noteica nevis bailes, bet gan auksta niknuma un veselā saprāta sajaukums. Izrāpieties virspusē, nogaliniet pāris medniekus un nokļūstiet mirušā vai sagūstītā – drošs veids, kā atņemt sev dzīvību. Varbūt pirms pāris dienām viņš būtu darījis tieši to. Bet ne šodien. Jūs joprojām varat palīdzēt puišiem. Bet šim jums ir jāizdzīvo.

      Ignāts nedomāja par to, ka turpmāk atriebība kļūs par viņa ceļvedi. Viņš zināja, ka tārpa caurumu var izsekot. Šāda veida informāciju glabāja mākslīgie neironu tīkli. Vismaz divas līdz trīs dienas īpaša ierīce var noteikt un analizēt viņas pēdas. Jautājums ir, vai mūsdienās ir saglabājušies šādu iekārtu darba piemēri?

      Vēzis droši vien zina atbildi.

      Gulēt zem gruvešiem, dzirdēt ienaidnieku balsis un aizturēt degošas emocijas bija neizturami. «Nekas cilvēcisks replikantiem nav svešs,» frāze, ko Maksims nejauši atmeta, guva pēkšņu un nepārprotamu apstiprinājumu. Veselais saprāts sāka ātri zaudēt pozīcijas. Aukstās dusmas ātri deģenerējās, kļuva burbuļojošas, degošas no iekšpuses, un lēmumu pieņemšanas loģika tagad izskatījās apkaunojoša.

      «Kāpēc es kavēju? Sips nomira, bet mēs esam replikanti… Nanīti var mūs atjaunot…» domas traucās kā traki dzīvnieki šaurajā būrī. Ignāts sāpīgi piedzīvoja ārkārtēju prāta stāvokli. Tas dedzināja manus nervus un prasīja vismaz kādu tūlītēju rīcību.

      Viņš sakustējās, apgāzās sāņus, pastiepa roku pie mirušā un ar pieskārienu atvēra savu personīgo pirmās palīdzības aptieciņu. Cita starpā bija ducis vienreizējās lietošanas inžektoru, kas izgatavoti pēc šļirču tūbiņu principa.

      Ignāts satvēra visu.

      Pa šo laiku lietus bija mitējies un saule lūrēja starp mākoņiem virs salas. Vairāki tās stari iekļuva ar betona gruvešiem nokaisītajā puspagraba telpā. Nācās izkāpt no maskēšanās tīkla apakšas un, aizā lokoties, pāris metrus rāpot.

      Gaisma, kas iekļūst nelielā spraugā, ļāva saskatīt marķējumus.

      Tika izgatavots tikai viens iepakojums. Pārējā bija rokdarbu pēdas. Marķējumi uz tiem runāja par nanītu līmeni, kam sekoja specializācijas kodi, kurus Ignats vienkārši nezināja.

      Labi… Nomierinies. Elpot…

      Viņš apspieda savas kvēlošās emocijas, atgūstot kaut nedaudz pašsavaldības, jo bīstamajam solim vajadzēja pilnībā apzināties savas darbības.

      Tikai vienai šļirces caurulei (rūpnieciski ražota) bija skaidrs un, pats galvenais, situācijai atbilstošs marķējums.

      Mazi, tikko salasāmi burti veidoja paskaidrojošu uzrakstu:

      «Nanotex. Kaujas reanimācijas komplekss. Izmantojiet tikai tad, ja ir tiešs savienojums starp pārvadātāju un prototipu.

      Pēdējā frāze iedvesa šaubas, taču Ignats to ignorēja, novēloti pārmetot sevi par pieļauto kļūdu. Bija nepieciešams injicēt šīs konkrētās zāles, nevis «atbalstot nanītus», kad partneris vēl elpoja. Vienalga. Kā es to uzzināju? Jūs nevarat atsaukt izdarīto. Es mēģināšu viņu atdzīvināt.

      Rāpodams viņš atgriezās pie Sipa, izņēma no apakšdelma bruņu gabalu un injicēja viņam mikromašīnu devu.

      Balsis un soļi augšā jau sen bija apklusuši. Acīmredzot killhunters apskatīja citu salas daļu. Vai arī viņi vispār pazuda no šejienes. Viņu uzbrukuma moduļi bija aprīkoti ar antigraviem, kas darbojas praktiski klusi.

      Paredzētais efekts no ieviestajiem nanītiem joprojām nenotika. Ignāts bija nervozs, bet nezaudēja cerību.

      Vēl viena akūta, pretrunīga sajūta, kas mantota no cilvēkiem kopā ar ķermeņa un smadzeņu bioķīmiju. Spēja saglabāt cerību pat ekstremālās situācijās ir pretrunā loģikai. Bet aukstā pasaules uztvere, kas «iesaistīta» mākslīgos neironu tīklos, vairs nespēlēja tādu pašu izšķirošo lomu.

      Sipa ķermenis pēkšņi krampji nodrebēja.

      «Vai tas tiešām strādāja?!» «Ignātu neviļus izplūda auksti sviedri.

      Partneris neelpoja, taču zem viņa ekipējuma nepārprotami norisinājās daži aktīvi procesi, viņa muskuļi nemitīgi trīcēja, seja zaudēja bālo ādas toni, un tad no krūtīm izplūda konvulsīva nopūta.

      – Malku? Sip, vai tu mani dzirdi?!

      Viņa acis atvērās. Nāves dubļainā vilkšana lēnām izkusa. Vaibsti saasinājās, muskuļi saspringa.

      – Es esmu Ignāts! Vai tu mani atpazīsti? Vai tu atceries?

      Vienā neticami spēcīgā kustībā СКАЧАТЬ