Tu esi mana vājība. Jolanta Auziņa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ jums nav mēnešreižu tieši tagad.....

      – Ak, cilvēk, vai tu nopietni? Vai tu vispār zini, kas ir personiskās robežas?

      – Ej tu, tu, augstprātīgais imperiālists, – šis izskatās, ka neaizturēs mīnu.

      – Kjara, nomierinies, mums nav jābūt draugiem. Un man nav jāatbild uz taviem jautājumiem. Mēs vienkārši strādājam kopā un dzīvojam vienā rajonā, tas ir viss," es centos izlīdzināt situāciju, labāk, lai deju pasaulē nebūtu ienaidnieku.

      – Atvainojos, es… Es vienkārši satraucos, ka tu dodies pie Larsena… Vienkārši, – viņa nervozi piekož lūpu un paskatās man acīs.

      "‑Vai es viņai kaut kā patieku?"

      – Uzmanies, es no viņa esmu dzirdējis šādas lietas… Viņš ir tikai velns, bet talantīgs kā dievs.....

      – Es vēl nekur nedomāju doties....

      – Jūs aizbrauksiet, jums ir nepatikšanas.....

      "Šķiet, ka tas ir vienīgais cilvēks šajā pilsētā, kam rūp es."

      – Kjara, es nejūtos labi, esmu nogurusi, vienkārši klusēsim," es aizsedzu plakstiņus, lai aizbiedētu savu kaitinošo kolēģi. Bet viņas pārtrauktā elpošana man saka, ka viņa raud.

      Sarunājusies par tikšanos ar Stellu noklausīšanās dienā, es ierodos norunātajā vietā divdesmit minūtes agrāk. Es degu no uztraukuma un turpinu meklēt blondo galvu pūlī. Bet Stella ierodas desmit minūtes vēlāk.

      – Sveiki, Irina, – uz sārtās sejas spīd balts zobgalīgs smaids, kurā ieguldīti ne simts dolāru.

      – Ei, ko tu tik vēlu esi uzcēlusies?

      – Šejnam bija izsalkums tieši pirms manas iznākšanas. Es noliecos, lai aizpogātu kurpes, un dabūju desu starp bulciņām.

      – Phew, paldies par informāciju....

      – Kāpēc tu esi tik rupjš? It kā tu nekurvotu," vēl viens ziņkārīgs deguns uzvirmoja uz augšu.

      Es klusu novēršos.

      – Nāciet, mēs kavēsimies…

      – Ak, ak, ak, kas tu esi, jaunava?

      – Ne jūsu lieta…

      – Vai jūsu krievu radinieki plāno pārdot jūsu nevainību? Esmu par to dzirdējis, tā ir mežonīga valsts....

      – Jā, Stella, es nelauzīšu jūsu idiotiskos stereotipus par Krieviju. Ejam jau…

      Es izliekos, it kā man tas nemaz nerūp, bet tā nav. Es jūtos tā, it kā būtu piespiedusi pirkstu pie durvīm. Tā tukšgalvīgā kuce trāpīja pa nervu. Nav jau tā, ka es jūtos slikti par savu nepieredzētību, bet dažkārt man šķiet, ka man ‑kaut kas svarīgs pietrūkst. Viss, par ko es dzirdu, ir sekss, un es pat nezinu, kas tas ir. Visa mana dzīve griezās ap dejošanu, man nebija laika attiecībām, un es neredzēju nevienu, kas to vēlētos.

      Izlases notika nelielā privātā teātrī, kas smaržoja pēc putekļiem un smaržvielām. Zālē bija sapulcējušies visdažādāko krāsu un parametru kandidāti – tetovējumi, krāsaini mati, pīrsingi. Es jutos kā balta vārna, balta šī vārda tiešā nozīmē, man nebija neviena tetovējuma un nekad mūžā nebiju krāsojusi matus.

      – Kā es saprotu, tas nav klasiskais balets?

      – Šī nav ‑Sanktpēterburga‑, baby. Ēriks ir mūsdienu horeogrāfs, un viņš ir ģēnijs. Visi, kas mūsu biznesā ir ‑kaut ko vērti, vēlas strādāt ar viņu, – Stella izstaroja pašapmierinātību, it kā būtu atklājusi ‑kādu slepenu dzīves pusi, ko es nespēju saprast.

      – Kas, pie velna, ir Ēriks? – Ja tev paveiksies, tu redzēsi," Stella turpina uzkurināt atmosfēru.

      Drīz vien mūs savāc kāda uzmundrinoša meitene un pavada cauri aizkulisēm uz skatuvi. Uz skatuves ir gandrīz pilnīga tumsa, un no publikas dzirdami aplausi.

      – Bravo… Bravo…

      "Tas ir ‑dīvaini… Tas ir tas, kā jūs kliedzat māksliniekiem pēc veiksmīgas izrādes… Jums šie vārdi vēl ir jānopelna."

      Es jūtos neērti šurpu turpu, mani pleci ik pa brīdim pieskaras citu cilvēku kailai ādai, es jūtu viņu smaržu, viņu elpu, viņu pieskārienus, mūsu šeit ir pārāk daudz. Balss no publikas turpina raidījumu:

      – Labdien, dārgie kandidāti. Vēlos paskaidrot, ka jums ir tikai viena iespēja veiksmīgi piedalīties atlasē. Visi tie, kas izstāsies, nekad vairs nenāks pie manis, nekad, mums ir visi jūsu dati.

      Pūlis uz šiem vārdiem reaģē ar satrauktu murmināšanu.

      – Un tagad jūsu uzdevums. Noņemiet savu apģērbu....

      Pūlis eksplodē ar murmēšanu.

      – Visi neapmierinātie var atstāt zāli, labi pavadīt," balss turpināja.

      Daži cilvēki atstāj skatuvi.

      – Labi, kas palicis. Lūdzu, novelciet drēbes.

      – Līdz biksītēm? – jautā ‑kāda kaut kāda kautrīga balss.

      – Līdz ādai, mani mīļie… Un steigšus.....

      Kustība, es nevienu neredzu pūlī, tikai dzirdu drēbju šalkoņu un jostu sprādzīšu cinkšķi.

      "Ko, pie velna? Ko man darīt?"

      Taču vēlme iegūt oficiālu darbu un pieredze strādāt ar slavenu horeogrāfu pārvar kaunu.

      "Labi, tas nav nekas liels, šeit ir tumšs, turklāt visi šie cilvēki mani neredz, un arī es viņus neredzu."

      Es ātri izģērbjos, tikai nedaudz vilcinājos, pirms novelku biksītes. Dziļi ieelpojot, it kā pirms lēciena ledus bedrē, novelku arī tās. Asinis man uzplūst ausīs, pulss paātrinās.

      Caur pūli atskan čukstus. ‑Kāds jautā:

      – Kas tālāk? Sveiki, vai kāds ir dzīvs?!

      Tajā brīdī ieslēdzas prožektori, un realitāte ar betona plāksnes spēku ietriecas manā apziņā. Mani ieskauj desmitiem kailu ķermeņu visā to krāšņumā un neglītumā. Krūtis, krūšu sprauslas, dzimumlocekļi, sēžamvieta, tas ir kā groteskā Bosha gleznā.

      – Tagad dejojiet," balss murmināja, it kā izsmejoties.

      Sāk skanēt mūzika, un es ar šausmām saprotu, ka tā ir "Kalnu karaļa ala".

      * "Kalnu karaļa alā" ir skaņdarbs no norvēģu komponista Edvarda Grīga svītas "Per Gynt" pēc viņa tautieša dramaturga Henrika Ibsena tāda paša nosaukuma lugas.

      Visi sāk kustēties pa skatuvi, cenšoties pēc iespējas vairāk parādīt savas prasmes. Daži cilvēki СКАЧАТЬ