Londona. Pilna pilsētas vēsture. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Londona. Pilna pilsētas vēsture - Edgars Auziņš страница 7
Lielbritānija astotā gadsimta beigās
Saksonieši pret romiešiem labākajā gadījumā bija neitrāli, tāpēc par romiešu mantojuma saglabāšanu nevarēja būt ne runas. Lielbritānijas vēsturi sāka rakstīt no jauna.
Pilsētas statuss no provinces centra kļuva par nelielas, bet joprojām neatkarīgas karalistes galvaspilsētu. Arheoloģiskie atradumi, kas nereti izrādās informatīvāki par dokumentālajiem avotiem, ļauj iztēlē uzburt priekšstatu par rosīgu apmetni, kuras kodolu veidoja liels tirgus, ko ieskauj amatnieku darbnīcas, kautuves, krodziņi un krodziņi, kas tajos tālākajos laikos kalpoja kā sava veida izklaides centri – ēdot varēja noskatīties ceļojošo mākslinieku uzstāšanos, paklausīties minstrēliem, atrast kādu, pie kā pavadīt nakti. Nedaudz tālāk plašā joslā stiepās fermas… Un viss šis krāšņais krāšņums bija iespiests starp ‑Longakru un Temzu.
Kristietības izplatīšanās
Romā, neraugoties uz impērijas sabrukumu, viņi atcerējās tālo ‑ziemeļrietumu zemi. 595. gadā pāvests Gregors I, kuru protestantu ‑reformators Žans Kalvins uzskatīja par "pēdējo labo pāvestu", nosūtīja misiju uz Lielbritāniju, lai pievērstu kristietībā Kentas karali Etelbertu un viņa padotos. Misiju vadīja benediktīniešu mūks Augustīns, kurš bija Svētā Andreja klostera prāvests Romā. Var iedomāties, kā viņam negribējās pamest savu klosteri un vilkties uz tālām zemēm, lai iepazīstinātu ar kristietību ‑dažus savvaļas ļaudis, taču disciplīna ir disciplīna – Augustīns droši sasniedza Lielbritāniju, apmetās Kenterberijā, kristīja karali un daudzus viņa padotos, nodibināja klosteri un 601. gadā kļuva par arhibīskapu. Tādējādi Lielbritānija nonāca Eiropas politikas orbītā, kuras centrs bija jaunā kristīgā Roma. Eseksas karaliste tolaik bija Kentes vasaļa teritorija.
"Kunga iemiesošanās gadā ‑604. gadā Lielbritānijas arhibīskaps Augustīns iesvētīja divus bīskapus, proti, Mellītu un Justu. Mellītu viņš iecēla par bīskapu Austrumsakšu provincē, kuru no Kentas atdalīja Tamensas upe un kura austrumos robežojās ar jūru. Tās galvaspilsēta Londonia atrodas minētās upes krastos" .
Mellīts nodibināja Svētā Pāvila katedrāli ‑Lundenvikā-Londonā un sāka izplatīt iedzīvotājiem patiesās ticības gaismu. Tajā laikā karalis Saberts bija pirmais, kas pieņēma kristietību, un mudināja savus padotos darīt to pašu. Tomēr Saberta dēli nepiekrita tēva uzskatiem un slepus turpināja pielūgt pagānu elkus. Tiklīdz karalis nomira (tas notika 616. gadā), viņa dēli izraidīja Mellitu un viņa līdzgaitniekus. Mellīts devās uz Kentu pie bīskapiem Lawrence un Justus. "Kopā viņi nolēma atgriezties savā zemē un tur ar tīru sirdsapziņu kalpot Kungam, nevis bezjēdzīgi palikt starp šiem barbariem, kas sacēlās pret ticību.".
Par anglosakšu ticējumiem mēs zinām maz, galvenokārt no tā paša Beda Godājamā, kurš raksta par priesteriem, elkiem un kapiem, kā arī par to, ka kapus varēja apgānīt, metot tiem šķēpu, un ka priesteriem nebija tiesību nēsāt ieročus. No tā nevajadzētu secināt, ka kareivīgo anglosakšu dievi bija miermīlīgi; ieroču aizliegums reliģiskajā sfērā bija cieņas izpausme pret dieviem.
No valdnieka viedokļa monoteistiskā kristietība bija vēlamāka par pagānismu, jo ideja par vienu dievu nozīmēja ideju par vienu zemes valdnieku, citiem vārdiem sakot, kristietība veicināja varas centralizāciju un stiprināja šo centralizāciju. Vienkāršajiem cilvēkiem bija tuvāki un pazīstamāki pagānu dievi, no kuriem katrs bija atbildīgs par noteiktu dzīves jomu. Turklāt starp pagānu ‑dieviem-valdniekiem bija daudz "vietējo" dievu, kas sargāja konkrēta reģiona iedzīvotājus un tāpēc bija viņiem īpaši tuvi.
668. gada sākumā Nortumbrijas karalis Osvijs un Kentas karalis Egberts lūdza pāvestu Vitālianu nosūtīt jaunu Kenterberijas arhibīskapu. Pāvests izvēlējās Teodoru no Tarsa, kurš dzīvoja vienā no Romas klosteriem… Visticamāk, neviens no godātajiem mūkiem nevēlējās doties uz nedraudzīgo Lielbritāniju, kas izraidīja savus apgaismotājus, tāpēc vajadzēja sūtīt kādu, kurš piekrita. Teodors tika iesvētīts par mūku saskaņā ar austrumu ‑kristīgo ritu, tāpēc to pašu gada pavasarī viņš tika pārtulkots rietumu veidā un nosūtīts uz Angliju, kur izrādījās kā ļoti aktīvs mācītājs. Beda Goda rakstīja, ka Teodors anglosakšu baznīcas labā paveicis daudz vairāk nekā viņa priekšgājēji, lai gan viņa pēcteči ar viņu nevarēja salīdzināties. Mūsu vēsturei ir svarīgi, ka 675. gadā Teodors par Lundenvikas bīskapu iecēla kādu Erkonvaldu, kura mirstīgās atliekas tagad glabājas Svētā Pāvila katedrālē Londonā. Tā kristietība atgriezās Londonā, un tagad jau uz visiem laikiem.
Starp citu, pāvests Gregors I bija noskaņots izveidot arhibīskapa katedru nevis Augustīna izvēlētajā Kenterberijā, bet gan Lundenvikā. Par to liecina pāvesta vēstule Augustīnam, kuru Beda Cienījamais pilnībā citē savā Vēsturē. "Tu vari iesvētīt divpadsmit bīskapus dažādās vietās," raksta pāvests, "lai tie būtu tavā pakļautībā, bet Londonas pilsētas bīskapam turpmāk vienmēr jābūt iesvētītam savā sinodē un jāsaņem pallijs no svētā apustuliskā troņa, kuru es tagad pārvaldu ar Dieva žēlastību.". Pallijs ir balta lenta ar izšūtiem sešiem krustiem, ko dievkalpojumu laikā valkā pāvesti un bīskapi. Nosūtot palliju bīskapam, pāvests apstiprināja, ka pieņem viņa kandidatūru. Neskatoties uz to, ka kopš reformācijas ir pagājuši gandrīz pieci simti gadu, pallijs joprojām redzams Kenterberijas diecēzes ģerbonī.
Tomēr Londonā ir pietiekami daudz karaļu un parlamenta, un Baznīcas galva labāk jūtas klusajā un mājīgajā Kenterberijā. Mūsdienu Londonu, pat ja jūs to ļoti mīlat, nevar saukt par "mājīgu", par tādu var saukt tikai dažas vietas, bet Kenterberija ir mājīga visā tās pilnībā. Kā mēdza teikt admirālis Džons Džerviss , saņemot regulārus norādījumus no Admiralitātes: "Es labāk redzu uz vietas". Tātad Augustīnam bija labāk zināt, kur tieši jāierīko arhibīskapa katedra. Augustīns, iespējams, vēlējās atrasties karaļa tuvumā, jo Kenterberija bija Kentas karalistes galvaspilsēta.
"Ētelberta patiesība."
Kentas ķēniņš Ētelberts (Ethelbert of Kent) savai tautai deva likumus, kas balstījās uz romiešu tiesībām. "Vispirms viņš noteica, kāda atlīdzība jāmaksā tiem, kas ‑kaut ko nozaga no baznīcas, no bīskapa vai citas baznīcas amatpersonas; tā visi šie likumi ir izstrādāti, lai aizsargātu tos, kuru sludināšanu un mācīšanu karalis ir pieņēmis".
Kentas karaļa Ētelberta statuja Kenterberijas katedrālē
Par laimi, šie likumi, kas apvienoti ar nosaukumu Ētelberta Patiesība, ir saglabājušies manuskriptā, kas datēts ar 12. gadsimta sākumu un pazīstams kā Ročesteras grāmata (Textus Roffensis). Ētelberta likumiem, kā tas bija ierasts vāciešiem, bija kompensācijas raksturs – tie paredzēja zaudējumu atlīdzināšanu.
"[Par] dievbijīgu un baznīcas īpašumu zādzību [lai viņiem tiek atlīdzināts] divpadsmitkārtīgi, par bīskapa īpašumu – vienpadsmitkārtīgi, par priestera īpašumu – deviņkārtīgi, par diakona īpašumu – seškārtīgi, par garīdznieka СКАЧАТЬ