Londona. Pilna pilsētas vēsture. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kurš nomira 1035. gadā, pasludināja Hardeknudu par savu mantinieku, taču tēva nāves brīdī viņš atradās Dānijā, bet Harolds – Anglijā, turklāt bija labvēlīgi noskaņots angļu muižnieku vidū, kuriem viņš bija uz pusi savējais. Tāpēc Harolds kļuva par karali. 1036. gadā Anglijā parādījās Etelreda Neprātīgā dēls Alfrēds, taču pret viņu izturējās ļoti nežēlīgi – viņu sagūstīja un izsita acis, tādējādi atņemot viņam iespēju ieņemt troni (saskaņā ar seno tradīciju akls cilvēks nevarēja būt valdnieks). Drīz pēc apstulbšanas Alfrēds nomira. Taču viņa vecākais brālis Edvards bija ‑dzīvs un joprojām sēdēja Normandijā, kas bija ļoti apdomīgi.

      1040. gada sākumā Hardeknuds lielas armijas vadībā devās no Dānijas uz Angliju. Karš nenotika, jo karalis Harolds I 1040. gada 17. martā pēkšņi nomira. Šādas sakritības nav nejaušas. Nav skaidrs tikai viens – vai viņu nogalināja Hardeknuda aģenti, vai arī to izdarīja viņa tuvinieki, vēloties izvairīties no jauna kara ar vikingiem. Jebkurā gadījumā Hardeknuda (Edvarda pusbrālis) netraucēti piestāja Veseksā un ieņēma Anglijas troni.

      Hardeknuds šausmināja savus padotos ar savu nežēlību un izpostīja tos ar augstiem nodokļiem. Kad 1041. gadā Vusteras iedzīvotāju skaits bija lielāks par karaļa nodokļu iekasētāju skaitu, Hardecknuds gandrīz sagrāva pilsētu līdz pamatiem. Hardeknudam nebija ne sievas, ne bērnu. Tajā pašā 1041. gadā viņš uzaicināja sev labvēlīgo Eduardu uz Angliju un padarīja viņu par savu līdzvaldnieku un mantinieku. Un gadu vēlāk Hardeknuds pēkšņi nomira mielasta laikā (par to var domāt jebko, bet koronera ziņojums nav mūsu rīcībā), un Edvards kļuva par Anglijas karali. Dānijas valdnieku ēra Anglijas tronī bija beigusies.

      Karaļa Edvardu sauca par "apliecinātāju", jo viņš daudz vairāk uzmanības pievērsa reliģiskiem jautājumiem nekā valsts pārvaldes lietām, un ne velti viņa nozīmīgākais akts bija Vestminsteras abatijas dibināšana. Karaliskā vara Edvarda laikā bija ievērojami vājināta. Viņš centās pretoties grāfu spiedienam, taču nespēja tos savaldīt. Tomēr grāfiem neizdevās pilnībā pakļaut karali, tas bija pussavienojums. Visspēcīgākais no vietējiem valdniekiem bija Veseksas grāfs Godvīns, kuram izdevās pārliecināt karali apprecēt viņa meitu. Edvards tiešām apprecējās, taču ar sievu gultā nedzīvoja; leģenda vēsta, ka šis dievbijīgais karalis līdz mūža galam palika jaunavīgs.

      Godvīns nomira 1053. gadā. Viņa īpašumus, kā arī karaļa pirmā padomnieka amatu mantoja viņa dēls Harolds, kurš drīz kļuva par līdzvaldnieku… Nē – īsts valsts valdnieks pie dievbijīga karaļa, kurš savas dienas pavadīja lūgšanās un gavēnī. Nav brīnums, ka 1066. gada janvārī pēc bezbērnu Edvarda nāves Vitenagemots par karali ievēlēja Haroldu, kurš kļuva par Haroldu II.

      Taču ne viss noritēja gludi. Bija ‑daži īpaši apstākļi. Hercoga Vilhelma kapelāns Gijoms de Puatjē savā traktātā "Normandijas hercoga un Anglijas karaļa Vilhelma darbi" raksta, ka 1051. gadā, kad Veseksas Godvīns krita negodā un bija spiests doties trimdā, Edvards pasludināja Vilhelmu par savu mantinieku un 1064. gadā nosūtīja pie viņa Godvīna dēlu Haroldu, lai viņš kā ietekmīgākais Anglijas grāfs zvērētu uzticību troņa mantiniekam. Pa ceļam Haroldu sagūstīja grāfs Gijs de Pontjē, kura īpašumi atradās ‑La Manša piekrastē pie Sommas upes ietekas. Viljams atpirka Haroldu no gūsta, viņš deva uzticības zvērestu un devās uz Angliju.

      Man ir grūti noticēt šim stāstam. Visticamāk, tas tika izdomāts, lai attaisnotu Vilhelma pretenzijas uz Anglijas troni. Lai gan, ja vadāmies no asinsradniecības likuma, mirušā karaļa brālēnam kā asinsradiniekam ir lielākas tiesības uz troni nekā karaļa svainim. Tomēr, kā mēdza teikt senatnē: "Tiesības, kas nav apstiprinātas ar zobenu, nav neviena viltus pensa vērtas". Tajā pašā laikā angļu hronisti raksta, ka Edvards pirms nāves par savu pēcteci nosaucis Haroldu, "mūsu mīļās sievas brāli, dārgu mūsu sirdīm".

      "Pēkšņi starp mums [Normandijā] uzzināja, ka Anglija ir zaudējusi savu karali Eduardu un ka Harolds ir sagrābis viņa kroni. Pirms tauta, skumju pārņemta, bija atrisinājusi mantošanas jautājumu vēlēšanās, tajā pašā dienā, kad karalis tika apglabāts, šis nežēlīgais anglosakss, šis nodevējs, dažu draugu pasludināts, sagrāba troni, un Stīgands [Kenterberijas arhibīskaps], kuram pāvesta anatēma bija atņēmusi svēto amatu, viņu nepatiesi svaidīja. Vilhelms apspriedās ar saviem palīgiem un nolēma ar ieročiem atriebties par viņam nodarīto apvainojumu; neskatoties uz dažu pretinieku pretestību, kuri uzskatīja, ka šāds pasākums ir ļoti sarežģīts un pārsniedz Normandijas spēkus, viņš nolēma ar spēku atgūt mantojumu, kas viņam bija atņemts." .

      1066. gada 28. septembrī Vilhelms ar septiņiem tūkstošiem karavīru izsēdās Anglijas piekrastē netālu no Pevensijas ciemata, no kurienes viņš devās uz Hastingu, kur gaidīja Haroldu, kurš Anglijas ziemeļos cīnījās ar norvēģiem. 14. oktobrī notika slavenā Hastingsas kauja, kurā normāņu karaspēks angļu karaspēkam nodarīja graujošu sakāvi. Karalis Harolds II mira.

      Pēc šīs kaujas vienīgais pretošanās centrs iebrucējiem bija Londona, kur par jauno karali tika pasludināts Edgars Etelings, Edmunda Dzelzsvilka mazdēls. Viljams mēģināja ieņemt dumpīgo pilsētu uzbrukumā, taču viņam tas neizdevās. Tad normāņi aplenca Londonu, un Viljams sāka sarunas ar Kenterberijas arhibīskapu Stigandu. Stigands, kurš savu karjeru sāka kā karaļa Knuda kapelāns, bija kā vējrādītājs – viņš labprāt griezās tur, kur pūta politiskais vējš. No kanonisko baznīcas tiesību viedokļa Stiganda arhibīskapa amats tika uzskatīts par nelikumīgu, jo viņš tika iecelts bez pāvesta piekrišanas un nebija saņēmis pāvesta ordināciju. Visticamāk, tieši šo apstākli Vilhelms izmantoja, lai pamudinātu Stigandu paklausīt. Pēc tam, kad arhibīskaps deva zvērestu Vilhelmam, pretošanās normāņiem mazinājās. Papildus Stigandam Vilhelma pretenzijas uz Anglijas kroni atzina arī karaliene Edīte, Edvarda Uzticētāja atraitne un Harolda II māsa.

      Edvards Konfesors sūta Haroldu uz Normandiju. Gobelēns no Bejē. XI gadsimts

      1066. gada decembrī normāņi ieņēma Londonu. Viņiem palīdzēja atbalstītāji no angļu muižnieku vidus, kas atvēra galvenos pilsētas vārtus. Londonas iedzīvotāji varonīgi pretojās, bet vai pilsētnieku milicija varēja stāties pretī kaujās rūdītai regulārai armijai? Runa bija ne tik daudz par karali Edgaru Etelingu, kurš būtībā bija vienaldzīgs pret londoniešiem, cik par identitāti, ko pilsētnieki bija izveidojuši pēdējo divu gadsimtu laikā. Saglabājot saikni ar pārējo Angliju, londonieši uzskatīja sevi par brīviem un neatkarīgiem, un Londona viņu acīs bija ‑kas vairāk par valsts galvaspilsētu un nozīmīgu tirdzniecības pilsētu – valsts valstī. "Anglija ir Londona, bet Londona nav Anglija," reiz teica ‑literatūrzinātnieks Džordžs Henrijs Lūiss, kuram patika eifēmizēt citus ar neparastiem izteikumiem.

      1066. gada 25. decembrī Vilhelms tika kronēts vēl nepabeigtajā Vestminsteras abatijā. Kronēšana notika saskaņā ar anglosakšu rituāliem, taču tas nepalīdzēja jaunajam karalim kļūt savam angļu vidū. Viņš bija spiests pakļauties, un Viljams to ļoti labi saprata.

      Tornis

      Lai nostiprinātu savu varu, karalis Viljams visā Anglijā uzcēla pilis, kas kalpoja kā normāņu cietokšņi. Būvniecība bija vērienīga, jo šim nolūkam bija īpaši svarīgs lielums. Milzīgo piļu mērķis bija iedvest padotajiem bailes un bijību par karaļa nesalaužamo karaļa varu.

      Londonas tornis izcēlās no citām Normandijas pilīm ar savu lielumu, kas nav pārsteidzoši, jo tas bija paredzēts karalim. Pils kompleksa nosaukumu ieguva Baltais СКАЧАТЬ