Londona. Pilna pilsētas vēsture. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Londona. Pilna pilsētas vēsture - Edgars Auziņš страница 5

Название: Londona. Pilna pilsētas vēsture

Автор: Edgars Auziņš

Издательство: Автор

Жанр:

Серия:

isbn:

isbn:

СКАЧАТЬ ir zvērējuši atgūt zaudēto brīvību, ar īpašu naidu pret veterāniem [t. i., atvaļinātajiem romiešu ‑karavīriem-iedzīvotājiem]. Patiešām, nesen pārcēlušies uz Kamulodunas koloniju, viņi izmeta trinobantiešus no viņu mājokļiem, izdzina viņus no viņu laukiem, saucot tos par gūstekņiem un vergiem, turklāt karavīri ļāvās veterānu patvaļai gan viņu dzīvesveida līdzības dēļ, gan cerībā, ka arī viņiem tiks ļauts darīt to pašu..... Nemierniekiem šķita, ka nav grūti iznīcināt koloniju, kurai nebija nekādu nocietinājumu, jo mūsu komandieri par to nerūpējās, vairāk domājot par patīkamām lietām nekā par lietderīgām lietām" .

      Sacelšanās, ko 61. gadā izraisīja ķeltu cilts Iceniju cilts karaliene Boudicca, sākās veiksmīgā brīdī – romiešu pārvaldnieks Gajs Suetonijs Paulīns devās pakļaut nepaklausīgos britus, kas bija nostiprinājušies Monas (tagad Anglesija) salā . Turklāt Boudicca pievienojās kaimiņu ķeltu ciltīm, galvenokārt trinovantiem, kas dzīvoja tagadējā Eseksas štatā . Vēsturnieku viedokļi ir ļoti atšķirīgi, taču saskaņā ar ticamāko versiju Budikas vadībā bija aptuveni simts tūkstoši karavīru.

      Suetonijs ieradās Londīnijā pirms Budikas, bet, "ņemot vērā nelielo savas armijas skaitu… nolēma upurēt šo pilsētu, lai glābtu pārējo. Viņa apņēmību nesatricināja ne lūgumi, ne pilsētnieku asaras, kas sauca viņu pēc palīdzības, un viņš deva signālu doties ceļā, paņemot līdzi tos, kuri vēlējās viņu pavadīt; tos, kurus atturēja dzimums, vecums vai vietas pievilcība, ienaidnieki iznīcināja" . Britāņi ne tikai nokauj iedzīvotājus, bet arī nodedzina pilsētu, kas viņiem bija naidīgās romiešu varas simbols, lai gan saprātīgāk būtu bijis tajā nostiprināties, jo īpaši tāpēc, ka tā sargāja svarīgu tiltu pār Temzu.

      Suetoniju nevajadzētu vainot par to, ka viņš nodeva Londīniju drošai nāvei, jo viņam patiešām trūka karaspēka. Kad viņš bija sapulcinājis visu, ko varēja sapulcināt, ieskaitot miliciju, viņa rīcībā bija aptuveni desmit tūkstoši karavīru – desmit reizes mazāk nekā ienaidniekam. Taču ne velti tika teikts, ka viens romiešu karavīrs ir vienāds ar desmit barbariem. Izšķirošajā kaujā, kas hronikās iegājusi kā "Rokstera kauja", romieši sagrāva britus straujā uzbrukumā, pēc kura kauja pārvērtās slaktiņā. Tacīts raksta, ka britu tika nogalināti "nedaudz mazāk par astoņdesmit tūkstošiem", bet romiešu zaudējumi bija aptuveni četri simti vīru.

      Londinium Revival

      Desmit gadu laikā romieši atjaunoja Londīniju, un jaunā pilsēta bija daudz labāka par iepriekšējo un ne tikai ieguva romiešu kolonijas statusu, bet arī kļuva par reģiona galvaspilsētu. Savas attīstības kulmināciju tā sasniedza II gadsimta vidū, kad tajā dzīvoja aptuveni piecdesmit tūkstoši iedzīvotāju. Tacits rakstīja, ka Londonīnijā nebija nekādu nocietinājumu, un par to vainoja romiešu komandierus. Var pieņemt, ka nocietinājumu trūkuma iemesls nebija vieglprātība vai nolaidība, bet gan pārlieku optimistisks situācijas novērtējums Lielbritānijā – ja nav gaidāmi uzbrukumi, kāda jēga no nocietinājumiem? Taču otrā gadsimta beigās kļuva skaidrs, ka šajās vietās nekad nebūs pilnīga miera, un romieši sāka norobežot Londīniju no trim pusēm ar mūra mūri.

      Celtniecība ilga trīsdesmit piecus gadus – no 190 līdz 225 gadiem, bet mūris izrādījās iespaidīgs pat mūsdienu standartiem – piecus kilometrus garš, sešus metrus augsts un divarpus metrus plats. Mūra paliekas ir saglabājušās līdz mūsdienām. Sienas fragmenti ir izkaisīti pa Londonu. Lai gūtu priekšstatu par mūri, pietiek apskatīt vienu no tiem, vismaz to, kas atrodas netālu no metro stacijas Tower Hill. Zīmīgi, ka līdzās versijai, saskaņā ar kuru siena bija paredzēta, lai aizsargātu Londīniju no britiem, pastāv vēl viena, kas tās būvniecību skaidro ar romiešu iekšējām ķildām (cīņu par imperatora scepteru starp Britānijas vietvaldi Klodiju Albīnu un Augšpanonijas vietvaldi Septimiju Severu).

      Londinium ‑ziemeļrietumu daļā atradās cietoksnis, kura mūri bija divus romiešu posmus gari (aptuveni 400 metrus). Garnizoni vienmēr tika izvietoti pilsētas nomalē, kas bija ērti gan no stratēģiskā, gan sadzīves viedokļa.

      Uz ‑dienvidaustrumiem no cietokšņa atradās amfiteātris – apaļš antīkais teātris bez jumta, kur notika gladiatoru cīņas, ratiņu sacīkstes un citas masu izrādes. Laika apstākļi Albionā bija daudz skarbāki nekā Apenīnu pussalā, taču arī šeit "izrāžu tempļi" bija atvērti.

      Romas pilsētas "sirds" bija forums – centrālais pilsētas laukums, kur notika iedzīvotāju sapulces un tiesas sēdes, notika tirdzniecība, naudas apmaiņa un darījumi. Forumu no visām pusēm norobežoja ēkas vai mūri, un tā iekšējā perimetrā stiepās portiki, kas kalpoja kā aizsardzība no saules karstuma vai lietus. Forumā atradās tempļi, pilsētas padomes ēka – kūrija un bazilika, kur notika tiesas sēdes, tika risināti finanšu jautājumi un sliktos laikapstākļos pulcējās cilvēki (labos laikapstākļos sanāksmes notika zem klajas debess).

      Portiķi bija arī forumam piegulošajās ielās. Tie uzsvēra ģeometrisko proporciju stingrību un piešķīra ēkām monumentalitāti. Pilsētas vārti bija ne tikai atveres sienā, bet arī triumfa arkas. Iebraucot pilsētā, cilvēku uzreiz pārņēma tās varenība.

      Bagāto pilsoņu mājas bija imperiālajā Romā ierastā ‑atrija-peristila tipa. Tikai tie, kas tajās dzīvoja, varēja apbrīnot mājokļus, jo no ziņkārīgiem skatieniem un zagļiem māju aizsargāja tukšas augstas sienas. Sākotnēji romiešu mājas, kurās turīgie pilsoņi pārcēlās no mālainajām būdām, bija slēgts četrstūrains komplekss, kura centrā atradās ātrijs – telpa ar kamīnu un caurumu jumtā virs tā. Atrijs kalpoja kā virtuve un ēdamistaba, un tajā varēja ierīkot arī peldbaseinu. Atrijā iedzīvotāji varēja baudīt tīru gaisu klusā un ērtā vidē. Promenādes Senajā Romā veidoja tikai dabā – laukos vai dārzos, jo staigāšana pa pārpildītām un putekļainām pilsētas ielām nesagādāja nekādu baudu.

      Laika gaitā atriju mērķis mainījās. Tie kļuva par ceremoniju zālēm, un mājai tika pievienots peristils – atklāts pagalms, ko no ātrija atdalīja tablinums – mājas īpašnieka birojs. Tagad iedzīvotāji atpūtās peristilā (ja platība to ļāva, tur varēja ierīkot dārzu), bet ātrijā notika kopīgas maltītes vai tika uzņemti viesi.

      Londonā atrasts bronzas Hadriāna krūšutēls

      Ir viegli sajusties kā senās Londīnijas iedzīvotājam. Apģērbieties plašās "balakhonny" drēbēs (vēlamas atklātas sandales) un pusdienlaikā iziet uz ‑Oksfordas ielu. Protams, pulksteņi, mobilie telefoni un citas progresa dāvanas jāatstāj mājās. Pastaigājieties zem Marmora arkas, izliekoties, ka tie ir pilsētas vārti, un dodieties uz Holbornu , baudot pūļus. Kad sasniegsiet Holbornu, varat uzskatīt, ka esat apceļojuši visu Londīniju no rietumiem uz austrumiem. Jūs varat uzturēt spēkus ar ‑kaut ko piemērotu – gaļas gabaliņu vai vienkāršu sieru un maizi, senatnē tādas lietas kā fish and chips vai tandoori čiken nebija.

      ‑Oksfordas iela pastaigai tika izvēlēta nevis nejauši, bet gan Marmora arkas dēļ, kuru arhitekts Džons Nešs veidoja pēc slavenās Konstantīna romiešu triumfa arkas parauga. No 1828. gada tā atradās Mālstrītā un kalpoja par lielo ieeju Bekingemas pilī, bet 1851. gadā to pārcēla uz tagadējo vietu. Tika uzskatīts, ka pārvietošanas iemesls bija arkas izmērs, kas neļāva garām pabraukt Zelta karaliskajai karietei . Šo maldīgo priekšstatu, kas pastāvēja aptuveni simts gadus, atspēkoja 1953. gadā Elizabetes II kronēšanas laikā, kad Zelta kariete bez šķēršļiem pabrauca zem arkas. Patiesībā tā tika pārvietota, jo karalienei Viktorijai tā СКАЧАТЬ