Trakais detektīvs. Smieklīgs detektīvs. StaVl Zosimov Premudroslovsky

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ vai kas? Es esmu šeit boss, un boss, un jūs?…

      – Nu, tas sākās no jauna. – nomurmināja paplāti Intsephalopath.

      – Un jūs bez maksas izmantojat Ottila Aligadzhievich Klop fondu! – drupatas no mutes lidoja viena no otras, – Un vispār… pah, sūdi, – viņš, pirms kāpt uz galda, no mutes izsvieda visu saturu un kliedza. «Jūs šeit esat kalpone.» Vai esi to saņēmis?

      – Jā, mans kungs. – Donalds Isoldushka un nometās ceļos. Viņas galva bija vienā līmenī ar vīra galvu, kas stāvēja uz galda. Un viņu galvas lielums vienkārši ieskaidros jebkuru pesimistu: Viņas galva bija piecas reizes lielāka par viņu.

      – Labi, heh heh heh, piedod man, ved šo vecmāmiņu ārā pa lieveņa durvīm. Nē, labāk prom no būdiņas. Ir rīts, un kāds viņu atradīs.

      Sieva paņēma līķi un nesa to tur, kur īpašnieks lika. Galu galā viņa strādāja arī par tehnisko tehniķi, sētnieku un sekretāra palīgu ar vecākā matrača pakāpi. Pēc minūtes viņa atgriezās un gāja, soļodama pie galda.

      – es viņu nometu pār sētu.

      – tu esi muļķis vai kaut kas tāds? Šis ir auga veterāns. Tiesa, sēžot. Īsāk sakot – bum.

      – Tu ēd. – sieva pakustināja šķīvi.

      – es negribu. Jums to vajadzēja likt manā šķīvī. Kāda veida ēdiens tas ir? Izņemiet to, ļaujiet bērniem ēst. Tikai nesaki viņiem, ko es ēdu. Un tad viņi nicina.

      – Tieši tā, ja no mutes tev ir prostitūta. Vai jums vajadzēja tīrīt zobus, kad tos pēdējoreiz tīrījāt pirms simts gadiem? – sieva savāca traukus no galda un devās uz būdiņas dzīvojamo pusi.

      – Esiet kluss, sieviete! Ko jūs saprotat smaržās? Labi, – es no drēbēm un pilieniem nometu piedurkni no galda. – Ko es gribēju pateikt. Huh?.. Tātad, sagatavojieties doties pie Pētera.

      – Kāpēc?

      – Ak, kolēģi, mums ir jauns nopietns bizness. Pirmais un pēdējais!

      – Vai mūs pārved uz Sanktpēterburgu? – Harutūns izvilka matus no nāsīm, bija sajūsmā un iepūta ar spieķi.

      – Nē, paņem vēsāk. Mēs izmeklēsim nopietnu lietu, nevis ķersimies pie nojumēm, meklējot pazaudētas vistas un buļļus. Un tad, kad viņu atradīsim, mūs pārcels augstāk…

      – Kur tas ir debesīs?

      – Muļķi, debesīs nav nevienas pilsētas, uz Ameriku.

      – Un ko mēs meklēsim? Kas jāatrod, lai mūs nosūtītu uz Ameriku?

      – meklēsim degunu…

      – Kam deguns? – Harutūns nesaprata.

      Ottila uzkāpa uz galda un devās uz otru pusi, tuvāk kapularam. Viņš apsēdās un nolika kājas, tērzēja ar tām.

      – Nu, īsumā.. – viņš iesāka pusbalsī.

      – Un kas tad čukstā?

      – Nerd, konkurence. Šo lietu Feds var noņemt.

      – Ahhh! Es sapratu kasetni.

      – Tātad, tad piedurkne. Heh, forši! Es esmu «kārtridžs», un jūs esat «piedurkne». Un kārtridžu iebāž piedurknē. Hahaha Ir smieklīgi

      – Nē Viņi ielika lodi kārtridžā.

      – Ko, gudri? Un jūs zināt, ka mūsu valstī visi ir gudri – nabadzīgi un nabadzīgi. Vai vēlaties kaut ko mainīt? Tad klausieties, es divreiz nepaskaidrošu. Svēta vieta nekad nav tukša. Un jūsu vieta, ne tikai svētā. Vai jūs zināt, cik daudz bezdarbnieku mūsu ciematā vēlas jūs izdrāzt, lai ieņemtu savu brīvo vietu?

      Harutūns no bailēm izdalīja acis un sašutuma par asarību asaras.

      – Atvainojiet, kārtridžā, apvalkā nav ievietota lode, bet gan kārtridžs.

      – Nu, tad dzird, cik, es īsumā paskaidrošu: Eeee… vai tu lasīji Gogolu?

      – Viņš izdzēra magnātu.

      – vai tu mani vicini?

      – Tas bija humors. Es skatījos filmas ar viņa piedalīšanos.

      – Tas ir labi. Vai jūs noskatījāties filmu par NOS?

      – Par kuru degunu?

      – Nu, ne jau par tavu? … – Ottila nolēca no galda, – atkal humors?

      – Mnn, jā! – vecais vīrs piecēlās pie uzmanības. Ottila paskatījās uz kaprāļa cirksni un ar izliektām acīm pacēla galvu, metot galvu līdz galam un redzēja tikai miegainu pinumu.

      – Sēdies jāšanās!! viņš kliedza. Kaprālis sēdēja sākuma stāvoklī.

      – es atcerējos. Patrona… lūk, vīrietis zaudēja degunu…

      – atcerējās?

      – Tieši tā!!

      – Tātad mēs viņu meklēsim. Pats … – Un Ottila piesēja pirkstu pie griestiem. – man prasīja pus dienu. Viņš ļoti lūdza, lai es pats personīgi ņemtu vērā šo lietu. Tā sakot, pārņēma personīgo kontroli.

      – Dievs?

      – Nē, tu muļķis, maršals. Nuuu, mūsu dievs. Viņš teica, ka nav neviena vērtīgāka … – Ottila uzlēca uz ceļiem, stāvēja padotā un pārņēma situācijas kontroli.

      – Un kā mēs viņu meklēsim. Šis ir stāsts?! Turklāt viņi nomira.

      – Kas viņi tādi?

      – Nu šie, galvenie varoņi jau sen nomira… un Gogols ir galvenais liecinieks, tas pats… nu, miris.?! Tas nav humors.. Ahhh?

      – Muļķis. – Bug izlēca no Incephalopath klēpja. -Mēs meklēsim pieminekli uz nozagta vara dēļa. Vai nu bezpajumtnieki, vai kropļi. Tas pats, piemineklis NOSU un varbūt… senlietas.!?

      – Un kurš te paliks?

      – Isolde un Izzy galvenajam.

      – Vai viņš joprojām ir mazs?

      – Nekas nav mazs, es jau pazīstu sievieti viņa gados.

      – Šim nolūkam daudz prāta nav vajadzīgs: ielieciet, izspļaut un aizgāja…

      – Kā zināt, kā zināt…

      – Nē, patrone, es varētu palikt, mana sirds ir vāja…

      – Nekas, šeit, Sanktpēterburgā, jūs elpojat gāzes un atvieglosit.

      Harutūns СКАЧАТЬ