Es ceļoju viena. Samuels Bjorks

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ vietās mūsu atrašanai, abas kādu laiku turētas kā gūsteknes.”

      Munks atkal noklikšķināja datora taustiņu, un parādījās jauni attēli. Gabriels nespēja skatīties uz tiem un sāka vērot grīdu un savus apavus.

      Mīļais Dievs. Uz ko viņš bija parakstījies? Šīs meitenes bija mirušas. Reālajā dzīvē. Groteskas spēles upuri.

      Viņš no visas sirds vēlējās būt atpakaļ savā gultā; viņš juta, ka pāris minūšu laikā viņa dzīve ir mainījusies. Viņš vēlējās kaut nekad nebūtu redzējis tās fotogrāfijas. Kaut viņš nekad nebūtu zinājis, ka tādi cilvēki eksistē. Cilvēki, kas spēj paveikt tādus noziegumus. Viņš piepeši sajutās pilnīgi nomākts. Viņu pirmo reizi mūžā pārņēma tādas skumjas. Protams, viņš zināja, ka tādas lietas notiek, un tomēr kāda viņa būtības daļa atteicās tam ticēt. Šis likās pārāk nereāli – nē, tas bija pārāk reāli, tā bija asiņaina un brutāla realitāte visā tās godībā. Gabriels dziļi ieelpoja un ļoti centās mierīgi sēdēt.

      “Nav konstatētas seksuāla uzbrukuma pazīmes,” Munks turpināja. “Meitenes ir nesen nomazgātas, viņu nagi ir apgriezti un iztīrīti, mati saķemmēti. Abām meitenēm ap kaklu bija Norvēģijas aviolīnijas zīmīte. “Es ceļoju viena.” Abām uz muguras bija skolas somas. Abas nogalinātas, pārdozējot anestezējošu līdzekli. Nav nekādu šaubu, ka mums ir darīšana ar vienu un to pašu slepkavu un ka abas nolaupīšanas un slepkavības bija rūpīgi izplānotas. Paulīni atrada vīrietis vārdā Valters Henriksens – ir iepriekš tiesāts, bet nekas tāds, pirms pāris gadiem divas reizes pieķerts braucam reibumā – taču mums nav iemesla domāt, ka viņš varētu būt iesaistīts. Johannu atrada divi brāļi, Tobiass un Torbens Iverseni, vecākajam trīspadsmit un jaunākajam septiņi gadi. Puišu patēvs Mikaels Franks ir iepriekš nonācis policijas redzeslokā. Notiesāts uz sešiem mēnešiem par nelieliem pārkāpumiem, taču arī šeit nav iemesla domāt, ka kāds no viņiem būtu iesaistīts. Nozieguma vietas tuvumā dzīvojošo iedzīvotāju aptaujāšana nav devusi rezultātus, tomēr, kā jums jau zināms, ir pamanīta automašīna, kas vēlāk varētu mums būt aktuāla, balta Citroen markas automašīna, ražošanas gads nav zināms.”

      Munks atkal klikšķināja tastatūras taustiņus, un parādījās laikrakstos publicētās fotogrāfijas. Munks iedzēra malku no minerālūdens Farris pudeles un turpināja.

      “Kleitas ir leļļu apģērba kopijas, kas īpaši izgatavotas meiteņu izmēriem. Ja slepkava tās izgatavoja pats, tad tās mums droši vien nesniegs nekādu noderīgu informāciju, tomēr ir varbūtība, ka viņš vai viņa izmantoja kādu trešo cilvēku, kas nezināja, kādam mērķim drēbes tiks izgatavotas. Tāpēc esam vērsušies pie laikrakstiem, cerībā, ka kāds drēbes atpazīs. Pagaidām vēl nav nekādu ziņu, Anete, vai ne?”

      Munks pagriezās pret blondo sievieti.

      “Nekādu,” Anete atbildēja. “Bet vēl ir pāragri ko teikt.”

      “Jā, protams,” Munks piekrītoši pamāja ar galvu. “Tiem, kas nezina, Anete ir saikne starp mums un Policijas pārvaldi Grenlannē. Visa saziņa iet caur viņu; mēs negribam nekādu informācijas noplūdi mūsu galā. Tāpēc jau arī mēs šeit slēpjamies, vai ne, Kim?”

      “Es biju domājis, ka tas ir tāpēc, lai tu varētu smēķēt uz terases, vai es esmu kļūdījies?”

      No mazās cilvēku grupiņas atskanēja apslāpēti smiekli.

      “Paldies, Kim. Uzmanies, ka nedabū ar durvīm, kad iesi ārā. Taču, runājot nopietni, es nevaru vien pienācīgi uzsvērt, cik tas ir svarīgi: mēs ne ar vienu nerunājam. Ne ar presi. Ne ar saviem kolēģiem Grenlannē. Ne ar ģimeni, draugiem, sievām, draudzenēm, dzīvokļu biedriem, mīļākajiem vai, Kim, tavā gadījumā, tavu suni.”

      Atkal šur tur kāds iesmējās. Gabriels Merks paskatījās visapkārt, viņš nespēja saprast, kā cilvēkiem varēja ienākt prātā smieties šādos apstākļos, taču tad viņš apjauta, ka tas bija viss, ko viņi varēja darīt. Emocionāli distancēties. Viņiem vajadzēja distancēt sevi no notikušā. Ja viņi to nedarītu, tad nespētu loģiski domāt un darīt savu darbu.

      Nedod jūtām vaļu. Neļauj sev emocionāli iesaistīties notikušajā.

      Viņš dziļi ieelpoja un mēģināja smieties līdzi, taču nespēja izdvest nevienu skaņu.

      “Mums zināmā informācija,” Munks turpināja, “paliek pie mums. Mums tiks sniegta visa nepieciešamā palīdzība. Vajag tikai Anetei palūgt. Ja kaut kas ir vajadzīgs, runājiet ar Aneti. Mums ir piešķirti neierobežoti resursi.”

      “Ko tas nozīmē “neierobežoti?”” Kims jautāja.

      “Ka nav nekādu ierobežojumu,” Munks noteica. “Virsstundas, transports, tehnoloģijas, cilvēkresursi – šī izmeklēšana nav tikai mūsu un Grenlannes prioritāte, šī lieta attiecas uz visu valsti. Pavēles nāk no paša augstākā līmeņa, un es ar to nedomāju Mikelsonu.”

      “Tieslietu ministrs?” jautāja viens no vīriešiem, par kura vārdu Gabriels nebija drošs, ka bija to pareizi sadzirdējis.

      Viņam bija skūta galva, un viņš izskatījās pēc noziedznieka.

      Filmās viņš varētu spēlēt slikto puisi.

      “Jā, un vēl citi,” Munks pamāja.

      “Premjerministrs?” vīrietis turpināja.

      “Jā, premjerministra birojs ir informēts,” Munks sacīja.

      “Vai tik šogad nav vēlēšanu gads?” vīrs ar skūto galvu atplauka platā smaidā.

      “Karij, katru gadu ir vēlēšanu gads.” Kims pasmaidīja.

      Karijs. Tad tā viņu sauca. Gabriels bija domājis, ka viņš ir Kari. “Man ir nospļauties, ko jūs abi domājat par premjerministru,” Munks turpināja jau skarbākā tonī. “Tās divas meitenes varēja būt mūsu meitas, un mēs neesam vienīgie, kas tā jūtas – visa valsts tā jūtas, paskatieties internetā, paskatieties ziņās. Visa valsts sēro, mēs visi esam šokā. Mēs izmeklējam šo lietu ne tikai tāpēc, lai nodrošinātu taisnīgumu meiteņu ģimenēm. Šī ir ārkārtas situācija, cilvēki baidās par savu bērnu dzīvībām, tāpēc man ir pilnīgi vienalga, kāda, Karij, ir tava politiskā nostāja: vienota valdība atbalsta šo izmeklēšanu ar neierobežotiem resursiem. Mūsu darbs nav analizēt politiskos motīvus, mums ir jāatrod slepkava. Tas ir mūsu darbs, vai skaidrs?”

      Uz mirkli atmosfēra telpā jūtami saspringa. Karijs vairs neko neteica un, viegli pieliecis galvu, klēpī spēlējās ar saviem pirkstiem. Tādu Munka šķautni Gabriels vēl nebija redzējis. Gan telefona sarunās, gan viņa kabinetā viņš bija neticami laipns un mierīgs, jauks kā tāds liels rotaļu lācis. Tagad viņš vairāk izskatījās pēc grizlilāča. Biedējošas bija viņa acis, un biedējoša bija viņa apņēmība. Gabrielam palēnām kļuva skaidrs, kāpēc tieši Munks šeit bija galvenais un nevis kāds cits.

      “Kā jau jūs redzat, Mīa ir atgriezusies,” Munks šoreiz turpināja savā jau ierastajā labajā garastāvoklī.

      “Sveiciens vēlreiz,” Mīa Krīgere sacīja, kas visu prezentācijas laiku bija klusi sēdējusi, bet tagad СКАЧАТЬ