Es ceļoju viena. Samuels Bjorks

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kārdinājumam bija padevies viņa priekšgājējs, bet tad nolēma neko nejautāt. Tas bija Munka acu skatienā. Tādu pašu izteiksmi viņš bija redzējis arī Kimam. Smags, rūpju pārpilns acu skatiens, kas liecina par nodarbinātu prātu.

      “Es atvainojos par savā ziņā netipisko darbā pieņemšanas kārtību; parasti es vispirms tiekos ar cilvēkiem, ko pieņemu darbā, tomēr šajā gadījumā diemžēl nebija tam laika.”

      “Viss kārtībā,” Gabriels sacīja.

      “Par tevi bija ļoti labas atsauksmes,” Munks pamāja un paplikšķināja Gabrielam uz pleca. “Es vēlreiz gribētu atvainoties par steigu. Tā ir nedaudz… hmm, es pat nezinu, vai Kims tevi jau informēja par notiekošo?”

      Gabriels papurināja galvu noliegumā.

      “Skaidrs, tad tu uzzināsi, kad sāksi strādāt. Vai tu šodienas avīzes esi lasījis?”

      “Internetā.” Gabriels pamāja.

      “Vai bija kas īpašs, kas piesaistīja tavu uzmanību?”

      “Divas mirušās meitenes?”

      Munks pamāja ar galvu.

      “Mīa un es drīz informēsim visus par notiekošo, tad tu uzzināsi, par ko mēs runājam. Tev nav iepriekšējas pieredzes darbā ar policiju, vai ne?”

      Gabriels noliedzoši pakratīja galvu.

      “Neuztraucies. Es tevi izvēlējos tavu jau esošo zināšanu dēļ,” Munks turpināja. “Kā jau es teicu, ja mums būtu vairāk laika, tad mēs tevi nosūtītu uz sagatavošanās kursiem, tādu saīsinātu Policijas koledžas variantu, taču tas nav iespējams, tāpēc tu mācīsies uz vietas, un, ja tev ir kādi jautājumi, tad droši nāc pie manis, ja?”

      “Skaidrs,” Gabriels piekrita.

      “Labi,” Munks nomurmināja, jau atkal nogrimis savās domās.

      “Starp citu, ko tu domāji?”

      “Par ko?” Gabriels jautāja.

      “Kad lasīji šodienas ziņas?” Munks turpināja.

      “Ā, pareizi,” Gabriels atbildēja un viegli piesarka, viņam bija sajūta, ka vajadzēja saprast, par ko jaunais priekšnieks runā. “Es pieļauju, ka domāju to pašu, ko citi.Tas bija šoks. Es jau no paša sākuma sekoju divu pazudušo meiteņu lietai. Biju cerējis, ka viņas atradīs dzīvas.”

      Gabriels atsauca atmiņā avīžu virsrakstus.

      PAULĪNE UN JOHANNE ATRASTAS NOGALINĀTAS…

      KĀ KOKĀ PAKĀRTAS LELLES…

      ĢIMENES DZIĻĀS SĒRĀS…

      REDZĒTS BALTS CITROEN…

      VAI ESAT REDZĒJUŠI ŠĪS KLEITAS…

      “Vai to jūs domājāt?”

      “Ko?”

      Munks bija iegrimis savās domās.

      “Vai man ir vēl kaut kas jāsaka?”

      “Nē, paldies,” Munks sacīja, uzlicis uz Gabriela pleca roku un jau pagriezies uz durvju pusi. “Tomēr, nē, pastāsti man vairāk.”

      Munks ar rokas mājienu aicināja Gabrielu apsēsties, kamēr pats turpināja stāvēt, atspiedies pret stikla sienu.

      “Nu, es pat nezinu,” Gabriels sāka runāt. “Kad es šorīt pamodos, es biju parasts cilvēks. Es nezināju, ka, nu, es strādāšu pie šīs lietas.”

      Šiem vārdiem viņa mutē bija dīvaina piegarša. Strādāšu. Pie lietas. Slepkavības izmeklēšana. Laikraksti gandrīz ne par ko citu neziņoja; tāpat kā TV kanāli. Visi runāja par divu vairākas nedēļas pazudušo meiteņu mirstīgo atlieku atrašanu; cerībā viņas atrast tika pārmeklēta visa Norvēģija. Bija skaidrs, ka policijai ir vairāk informācijas par notikušo, nekā tā atklāja, taču viņi lūdza informēt, ja kāds atpazītu meiteņu apģērbu. Kleitas. Meitenes tika atrastas saģērbtas leļļu drēbēs. Kaut kur starp rindiņām aizvien biežāk un biežāk parādījās frāze, frāze, kuru gan vēl neviens nelietoja, jo šī taču bija Norvēģija, nevis ASV vai kāda cita valsts, kur notiek tādas lietas, un šī frāze bija “sērijveida slepkava”. Tā nekur vēl nebija nodrukāta, taču visi par to vien domāja.

      “Es domāju, ka tas ir viens un tas pats slepkava,” Gabriels sacīja.

      “Hmmm, turpini.”

      “Es domāju, ka tas nepavisam nav norvēģiski.”

      “Tieši tā. Turpini.”

      “Es biju priecīgs, ka tie nebija man zināmu cilvēku bērni,” Gabriels turpināja.

      Munks ar rokas mājienu lika saprast, lai viņš turpina.

      “Man likās dīvaini, ka viņām abām vajadzēja uzsākt skolas gaitas. Sākumā es domāju, ka tas varbūt ir skolotājs. Tad mani pārņēma bailes, ka varbūt pazudīs vēl citas meitenes. Un tad es domāju, ja man būtu sešgadīga meita, ka es tagad viņu no acīm neizlaistu.”

      “Ko tu tikko teici?” Munks jautāja un likās, ka uz mirkli ir atgriezies realitātē.

      “Ja man būtu sešgadīga meita, es viņu no acīm neizlaistu.”

      “Nē, pirms tam.”

      “Varbūt vēl citas meitenes pazudīs?”

      “Pirms tam.”

      “Es domāju, ka te varētu būt iejaukts skolotājs.”

      “Hmmm,” Munks noteica, atkal kasot savu bārdu.

      Viņš sniedzās pēc durvju roktura.

      “Starp citu, cik labi tev padodas kodu uzlaušana?”

      Gabriels tikko redzami pasmaidīja.

      “Es biju domājis, ka jūs mani tieši tāpēc pieņēmāt darbā, vai tad nē?”

      “Ak jā, taisnība.” Munks smaidīja.

      Viņš iebāza roku bikšu kabatā un izvilka no tās papīra strēmeli, uz kuras viņš bija kaut ko uzkricelējis.

      “Šī nav nekāda galvenā lieta, tas ir privāti, taču es ceru, ka tu man varētu palīdzēt.”

      Munks pasniedza Gabrielam zīmīti.

      “Man ir pāris draugu datoriķu, kuriem patīk mani izaicināt.

      Viens man atsūtīja šo, taču man nav izdevies to atrisināt.”

      Gabriels paskatījās uz Munka doto zīmīti.

      Bwlybjlynwnztirkjoa=5

      “Vai vari pateikt, kas tas ir?” Munks СКАЧАТЬ