Atriebība. Bakingemas pirmais reiss. Džefrijs Ārčers

Чтение книги онлайн.

      – Cik es varu spriest, jā. Bet kopš avārijas viņš ir diezgan mainījies, tādēļ mani nepārsteigs nekas.

      – Kā mainījies?

      – Konkrēti pateikt nav iespējams. Viņš ir nobriedis. Pirms gada par tādām lietām es pat nedomātu. Un, manuprāt, es zinu iemeslu.

      – Intriģējoši.

      – Tik tiešām. Izstāstīšu, kad nākamreiz viesošos Ņujorkā.

      – Vai man ilgi būs jāgaida?

      – Jā. Gluži tāpat kā rakstīšanas procesā, es arī tagad nezinu, kas notiks, kad pāršķiršu nākamo lappusi.

      – Tad pasveicini mūsu izcilo meiteni! Un pasaki viņai, ka “Menorhausu rudenī” es esmu pakarinājis savā kabinetā blakus Rojam Lihteinšteinam.

      – Kas ir Rojs Lihtenšteins?

      – Pēdējais modes kliedziens Ņujorkā, bet nedomāju, ka viņa popularitāte būs ilga. Manuprāt, Džesika ir daudz spējīgāka. Ja viņa man uzgleznos Ņujorku rudenī, tad es viņai Ziemassvētkos uzdāvināšu Lihtenšteinu.

      – Interesanti, vai viņa par tādu ir dzirdējusi?

      – Un nobeigumā… vai drīkstu jautāt, cik tālu tu esi ticis ar jaunāko stāstu par Viljamu Voriku?

      – Es noteikti būtu ticis daudz tālāk, ja mani nemitīgi netraucētu.

      – Piedod, – novilka Herolds. – Man nepateica, ka tu raksti.

      – Redzi, Voriks ir nonācis neatrisināmas problēmas priekšā. Vai, patiesību sakot, es.

      – Kā varu palīdzēt?

      – Nekā. Tieši tādēļ jau tu esi izdevējs un es esmu rakstnieks.

      – Kas noticis? – neatlaidās Herolds.

      – Voriks atrada bijušās sievas līķi ezera dibenā, taču ir visnotaļ pārliecināts, ka viņa nogalināta pirms noslīcināšanas.

      – Un kāda ir problēma?

      – Manējā vai Vorika?

      – Sāksim ar Voriku.

      – Viņam patologanatoma atskaiti sola tikai pēc divdesmit četrām stundām.

      – Un kāda ir tava problēma?

      – Man ir divdesmit četras stundas, lai izlemtu, kas būs rakstīts tajā atskaitē.

      – Vai Voriks zina, kas nogalinājis bijušo sievu?

      – Pārliecināts viņš nav. Patlaban viņam ir pieci aizdomās turamie, un katram ir motīvs… un alibi.

      – Bet tu taču zini, kurš ir vainīgais?

      – Nē, – attrauca Harijs. – Ja to nezinu es, tad to nezina arī lasītājs.

      – Vai tas nav riskanti?

      – Ir. Bet darbs kļūst aizraujošāks gan man pašam, gan lasītājam.

      – Nespēju vien sagaidīt pirmo uzmetumu!

      – Es arī ne.

      – Piedod. Ļaušu tev atgriezties pie bijušās sievas līķa ezerā. Pēc nedēļas atkal piezvanīšu, lai noskaidrotu, kurš viņu noslīcināja.

      Kad Gincburgs nolika klausuli, Harijs palūkojās uz balto papīra lapu sev priekšā un mēģināja koncentrēties.

      “– Kā tu domā, Pērsij?

      – Konkrētiem secinājumiem vēl par agru. Viņa jānogādā uz laboratoriju un jāveic vairākas pārbaudes, un tikai tad es varēšu pateikt kaut ko vairāk.

      – Kad būs gatavs pirmais ziņojums? – jautāja Voriks.

      – Jūs allaž esat tik nepacietīgs, Viljam…”

      Harijs pacēla galvu un piepeši saprata, kurš ir slepkava.

      Emmai nepatika Sebastjana priekšlikums iecelt Džailsu un Greisu direktoru amatos, lai uzvarētu izšķirošajā balsojumā, tomēr viņa uzskatīja par savu pienākumu izstāstīt brālim un māsai par grūtībām. Viņa lepojās, ka drīkst pārstāvēt ģimeni uzņēmuma valdē, turpretī brālis un māsa īpaši neinteresējās par to, kas notiek aiz Beringtonu kuģniecības slēgtajām durvīm, – ja vien ik ceturksni saņēma dividendes.

      Džailss bija aizņemts ar pienākumiem Pārstāvju palātā, turklāt Hjū Geitskels bija uzaicinājis viņu iesaistīties Ēnu kabinetā un uzticējis viņam Eiropas lietu ministra portfeli. Līdz ar to savā vēlēšanu apgabalā viņš bija reti sastopams un regulāri apmeklēja tās valstis, kuras balsos par atļauju Lielbritānijai iestāties Eiropas ekonomiskajā kopienā. Jau vairākus mēnešus leiboristi bija aptauju galvgalī, un izskatījās, ka Džailss pēc nākamajām vēlēšanām kļūs par valdības ministru. Tātad papildu raizes viņam noteikti nebūtu vajadzīgas.

      Harijs un Emma priecājās, ka beidzot Džailss paziņoja par saderināšanos ar Gvinetu Hjūsu – nevis laikraksta baumu slejā, bet savā vēlēšanu apgabalā.

      – Tev jāapprecas līdz nākamajām vēlēšanām, – pamācīja viņa aģents Grifs Haskinss. – Un… ja Gvineta kampaņas pirmajās nedēļās izrādītos grūta, būtu vēl labāk.

      – Cik romantiski. – Džailss nopūtās.

      – Romantika mani neinteresē, – attrauca Grifs. – Mans pienākums ir rūpēties, lai tu sēdi Pārstāvju palātā arī pēc vēlēšanām. Ja tas neizdosies, arī valdībā tev vieta neatradīsies. Džailss gribēja smieties, bet apzinājās, ka Grifam taisnība.

      – Vai datums jau noteikts? – pajautāja Emma, kas tobrīd pievienojās vīriešiem.

      – Kāzām vai vispārējām vēlēšanām?

      – Kāzām, muļķīt!

      – Septiņpadsmitais maijs, Čelsi dzimtsarakstu birojs, – atbildēja Džailss.

      – Tas mazliet atšķiras no Svētās Mārgaretas baznīcas Vestminsterā, bet ceru, ka šoreiz mēs ar Hariju saņemsim ielūgumu.

      – Es jau lūdzu, lai Harijs kļūst par manu liecinieku, – atzinās Džailss. – Bet par tevi es neesmu pārliecināts. – Viņš veltīja māsai platu smaidu.

      “Varēja izvēlēties arī citu laiku,” Emma prātoja, bet vienīgais brīdis, kad satikt māsu, bija vakars pirms izšķirošās valdes sēdes. Viņa jau bija sazinājusies ar tiem direktoriem, kuru atbalsts likās nodrošināts, un tiem, kas vēl šķita svārstāmies. “Bet Greisai jāzina, ka joprojām nav iespējams prognozēt, kāds būs balsojums.”

      Greisa par kompānijas nākotni interesējās СКАЧАТЬ