Atriebība. Bakingemas pirmais reiss. Džefrijs Ārčers

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ situācijā nonācis jūsu saimnieks. – Karls apstājās kā iemiets. – Tādēļ es arī jums došu padomu. Ja Martinesa kungs nepakļausies maniem noteikumiem, mēs neplānojam jūs deportēt uz Buenosairesu, kur patlaban dzīvo daudzi jūsu bijušie kolēģi. Mums padomā ir cits mērķis. Un tur daudzi pilsoņi būs laimīgi, ka varēs liecināt, kāda bija jūsu patiesā loma Gēbelsa plānu realizēšanā un uz ko jūs bijāt spējīgs, lai izspiestu informāciju no viņiem.

      – Jūs blefojat! – iesaucās Martiness. – Jums nekas neizdosies.

      – Izrādās, ka jūs visnotaļ slikti pazīstat britus, Martinesa kungs, – iebilda pulkvedis, piecēlās un piegāja pie loga. – Atļaujiet parādīt jums dažus tipiskus šīs salas rases pārstāvjus.

      Dons Pedro un Karls nostājās viņam blakus. Ielas pretējā pusē atradās trīs vīrieši, kurus neviens negribētu sev par ienaidniekiem.

      – Trīs no maniem visuzticamākajiem kolēģiem, – skaidroja pulkvedis. – Viņi pēc kārtas novēros jūs dienu un nakti un cerēs uz kādu jūsu kļūmīgu soli. Pa kreisi ir kapteinis Hārtlijs, kurš nelaimīgā kārtā atstādināts no Dragūnu gvardes par to, ka aplējis guļošo sievu un viņas mīļāko ar benzīnu un aizdedzinājis. Saprotams, ka pēc iznākšanas no cietuma viņam bija grūti atrast pastāvīgu darbu, bet es viņu savācu no ielas un palīdzēju viņam iegūt dzīves mērķi. – Hārtlijs silti pasmaidīja, it kā nojaustu, ka tiek runāts par viņu. Pulkvedis turpināja: – Vidējais ir kaprālis Krenns, pēc profesijas galdnieks. Viņam tā patīk zāģēt! Vienalga, koku vai kaulus. – Pieminētais likās skatāmies viņiem cauri. – Bet mans favorīts ir seržants Robertss, zvērināts sociopāts. Lielākoties nekaitīgs, tomēr pēc kara tā arī nav spējis piemēroties civilajai dzīvei. – Pulkvedis pievērsās Martinesam. – Droši vien nevajadzētu viņam stāstīt, ka jūs kļuvāt bagāts, sadarbojoties ar nacistiem, bet tieši tur jūs satikāties ar leitnantu Lunsdorfu. Gards kumosiņš, kuru es nepasniegšu Robertsam, ja jūs nesāksiet mani kaitināt. Redziet, seržanta māte bija ebrejiete.

      Martiness aizgriezās prom no loga. Karls tik cieši raudzījās uz pulkvedi, it kā vēlētos viņu nožņaugt, taču saprastu, ka nav īstais laiks un vieta.

      – Priecājos, ka esmu piesaistījis jūsu uzmanību, – sacīja Skots-Hopkinss, – jo tagad es jūtos pilnīgi pārliecināts par jūsu spēju izvērtēt, kāda rīcība nāks jums par labu. Uz redzēšanos, džentlmeņi. Es pats atradīšu izeju.

      Ceturtā nodaļa

      – Mums šodien ir visnotaļ plaša darba kārtība, – sacīja priekšsēdētājs. – Es būšu pateicīgs, ja mani direktori runās īsi un par lietu.

      Emma bija ieradusies, lai apbrīnotu Rosa Bjūkenana lietišķo pieeju Beringtonu kuģniecības valdes sapulču vadīšanā. Viņš nekad neizrādīja īpašu labvēlību kādam no direktoriem un vienmēr uzmanīgi ieklausījās ikvienā, kurš piedāvāja viņa uzskatiem pretēju priekšlikumu. Paretam – tikai paretam – viņu pat izdevās pārliecināt, ka domas jāmaina. Vēl viņam piemita spēja apkopot viedokļus pēc sarežģītas diskusijas, kurā katram bija izdevība izteikties. Emma zināja, ka dažiem valdes locekļiem šī skota izturēšanās liekas skarba, taču viņai tā šķita lietderīga. Reizumis viņa prātoja, vai šajā amatā rīkotos citādāk. Tagad gan vajadzēja koncentrēties pašam svarīgākajam darba kārtības punktam. Savu uzstāšanos viņa bija izmēģinājusi iepriekšējā vakarā kopā ar Hariju.

      Tiklīdz kuģniecības sekretārs Filips Vebsters nolasīja iepriekšējās sapulces protokolu un nokārtoja formalitātes, valdes priekšsēdētājs pievērsās pirmajam darba kārtības jautājumam – priekšlikumam būvēt luksusa laineri “Bakingema”, kas papildinātu Beringtonu floti.

      Bjūkenans kliedēja visas šaubas un pārliecināja valdi, ka tas ir vienīgais veids, kā Beringtonu kompānija varētu saglabāt valsts vadošās kuģniecības statusu. Vairāki locekļi māja ar galvu.

      Tālāk vārds tika dots Emmai, lai paustu pretēju viedokli. Viņa iesāka ar secinājumu, ka finanšu stāvoklis gan ir ļoti labs, taču kompānijai vajadzētu konsolidēt tās un neriskēt ar tik milzīgu ieguldījumu, kas var būt gan veiksmīgs, gan neveiksmīgs.

      Stratēģiskais konsultants Enskots, kuru valdē iecēla Emmas nelaiķa tēvs sers Hugo Beringtons, ieminējās, ka pienācis laiks izstumt kuģi plašākos ūdeņos. Neviens nesmējās. Kontradmirālis Samerss uzskatīja, ka tik radikālus lēmumus nevajadzētu pieņemt bez akcionāru piekrišanas.

      – Uz tiltiņa stāvam mēs, – Bjūkenans atgādināja, – un tātad lēmumi jāpieņem mums. – Admirālis sarauca pieri, taču vairāk neko neteica. Savu viedokli viņš varēs izteikt balsošanā.

      Emma uzmanīgi klausījās visos valdes locekļos un ātri vien saprata, ka puse direktoru ieceri atbalsta, bet puse – ne. Pāris vēl nebija nosvērušies par labu kādai no tām, bet likās skaidrs, ka balsošanas gadījumā priekšsēdētājs uzvarētu.

      Arī pēc stundas valde vēl nebija ne tuvu lēmuma pieņemšanai. Daži direktori atkārtoja savus iepriekšējos argumentus un tādējādi aizkaitināja Bjūkenanu. Emma gan zināja, ka beidzot vajadzētu pielikt punktu, jo darba kārtībā paredzēta vēl kāda svarīga lieta.

      – Es esmu spiests sacīt, – valdes priekšsēdētājs iesāka savu kopsavilkuma runu, – ka lēmuma pieņemšanu vairs nedrīkst atlikt, un ierosinu vēlreiz visu rūpīgi apdomāt, satikties pēc mēneša un balsot par to, vai izsludināt tenderi vai atmest šo ideju.

      – Vai vismaz nogaidīt mierīgākus laikus, – piebilda Emma.

      Valdes priekšsēdētājs negribīgi turpināja sapulci. Pārējie jautājumi vairs nebija tik strīdīgi, un brīdī, kad Bjūkenans deva ikvienam iespēju izteikties, telpā valdīja diezgan rāma atmosfēra.

      – Man ir pienākums pavēstīt valdei kaut ko būtisku, – sacīja kompānijas sekretārs. – Jūs noteikti esat ievērojuši, ka mūsu akciju cena pēdējo nedēļu laikā ir pastāvīgi cēlusies, un varbūt prātojuši par iemesliem, jo mēs neesam nākuši klajā ar kādiem īpašiem paziņojumiem vai peļņas pārskatiem. Vakar tika norauts noslēpumainības plīvurs, jo es saņēmu vēstuli no Midlendas bankas Sentdžeimsa rajonā. Viņi informē, ka vienam no klientiem pieder septiņarpus procenti kompānijas akciju un viņš iecels savu direktoru valdē.

      – Ļaujiet minēt! – iesaucās Emma. – Tas noteikti nav neviens cits kā majors Alekss Fišers.

      – Diemžēl, – apstiprināja valdes priekšsēdētājs neierasti klusi.

      – Vai pienāksies kāda balva tam, kurš uzminēs, ko lieliskais majors pārstāv? – pajautāja admirālis.

      – Nē, – atbildēja Bjūkenans, – jo jūs noteikti kļūdīsieties. Arī es pirmajā brīdī, kad uzzināju šos jaunumus, nospriedu, ka tā būs mūsu senā draudzene lēdija Virdžīnija Fenvika, tomēr Midlendas bankas pārvaldnieks apgalvo, ka lēdija nav viņu kliente. Kad es neatlaidos un pieprasīju nosaukt akciju īpašnieka vārdu, pārvaldnieks pieklājīgi paskaidroja, ka nedrīkst atklāt šo informāciju, jo banka ievēro diskrētuma politiku.

      – Es nespēju vien sagaidīt to, kāds būs majora balsojums par priekšlikumu būvēt “Bakingemu”, – greizi smaidīdama, sacīja Emma. – Mēs taču varam СКАЧАТЬ