Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos. Kristīna Doda

Чтение книги онлайн.

      14. AUGUSTĀ PLKST. 18.15

      Ja arī Elizabete Benere manīja interesi, ar kādu pilsētnieki klusi sačukstējās viņai aiz muguras, tad to neizrādīja. Patiesībā viņa to nemaz neievēroja. Cik nu viņa spēja atcerēties, viņa allaž bijusi tā meitene, kuras acu priekšā tēvs ar šķērēm noslepkavojis māti.

      Lai gan Elizabete divdesmit trīs gadus nebija spērusi savu kāju Vērtjūfolsā, cilvēki joprojām atminējās Mistijas Beneres slepkavību. Tas Elizabeti savā ziņā padarīja par vietējo slavenību, un vēsts par viņas atgriešanos pāršalca mazpilsētas sabiedrību ar jaudu, kāda piemīt trako zinātnieku allaž prognozētajam cunami.

      Pilsētnieki lēsa, ka Elizabete atgriezusies pie tēva, tomēr pēc viena īsa Onermauntinas garīgās veselības aprūpes centra apmeklējuma viņa tur vairs neiegriezās un turpināja aizsākto pētījumu par Klusā okeāna plātņu tektoniku un subdukcijas zonām, kā arī aluviālajiem nogulumiem.

      Vai kaut ko tādā garā.

      Tas bija saprotami, jo viņas tēvs Čārlzs Beners bija šī pētījuma celmlauzis. Tagad to turpināja viņa, pazīstama un ieredzēta ģeoloģe, kuras vārdu jau divdesmit septiņu gadu vecumā papildināja virkne oficiālu un skanīgu saīsinājumu.

      Daži nīgrāki pilsētnieki lika cerības, ka Elizabete sekos tēva pēdās tikai zinātnē, nevis citās jomās.

      Vairākums šķita par to pārliecināti, jo Elizabete bija līdzīga mātei, nevis tēvam – tie paši gaišie mati, lielās zilās acis, sievišķīgais augums un gaita, kas liek vīrietim zaudēt prātu.

      Ikviens Vērtjūfolsas heteroseksuālais vīrietis bija mēģinājis pievērst sev viņas uzmanību. Elizabete veltīja viņiem bezkaislīgu skatienu, runāja tikai par vulkāniskajiem iežiem un zemeslodi piemeklējušām kataklizmām, un drīz pat neatlaidīgākie pielūdzēji bija spiesti atzīt sakāvi.

      Informācija tīmekļa profilā vēstīja, ka Elizabete ir šķīrusies. Vairums vīriešu apgalvoja, ka zina tam iemeslu, – viņa bija garlaicīga.

      Un dīvainā kārtā vairums atzina, ka vīrietis, kurš ļāvis Elizabetei Benerei aiziet, bijis lielākais muļķis pasaulē. Tam, ko Elizabete sacīja, nebija nozīmes. Nozīme bija tikai viņas pilnīgajām lūpām, pār kurām plūda vārdi.

      Tagad viņa sēdēja kafejnīcā “Skats uz okeānu” pie ierastā galdiņa blakus logam. Pirmoreiz te ieradusies, viņa ar interesi secināja, ka no šīs pilsētas daļas okeāns nemaz nav redzams. Elizabete pārlūkoja izpētes gaitas piezīmes, ik pa brīdim iemalkoja gāzēto “Jones Soda Fufu” ogu dzērienu un prātoja, kādēļ vispār to pasūtījusi.

      Vispār viņa bija pārliecināta, ka pasūtījusi putojošo sasafras dzērienu, un prātoja, kas ir fufu. Droši vien sārtas ogas…

      – Te būs, Elizabet, – viesmīle sacīja un nolika šķīvi uz galda. – Ēd, kamēr nav atdzisis.

      Elizabete bija pabeigusi darbu izpētes vietā, devusies mājās, nomazgājusies dušā, apāvusi pavisam jaunās “Tory Burch” sandales un uzģērbusi gaišzilo kokvilnas trikotāžas kleitiņu, kura bija vienu izmēru par lielu. Viņa ar nodomu valkāja lielākas drānas. Ja viņa izvēlējās piegulošu kleitu, tad vīrieši mēdza blenzt uz viņas krūtīm.

      Nu labi, vīrieši allaž blenza uz viņas krūtīm, tomēr reizēm ieskatījās arī acīs, kad viņai mugurā bija brīvāks apģērbs.

      Dardedze noslaucīja rokas priekšautā un apvaicājās:

      – Vai tev pietrūkst tavas komandas?

      Elizabetes roka ar kartupeļu salmiņu sastinga pusceļā starp kečupa trauciņu un muti. Mirkli apdomājusies, viņa atbildēja:

      – Kāpēc lai man pietrūktu?

      – Viņi jau trīs dienas ir konferencē Taho, bet tu viena raujies melnās miesās. Trīs dienas nomaļā kanjonā bez iespējas ar kādu parunāties. Vai nejūties vientuļa?

      – Nē. – Elizabete pakratīja galvu. – Viņi drīz atgriezīsies, uzklausījuši slavas dziesmas par paveikto darbu. Endrū ir ļoti spējīgs, ja ne pat izcils zinātniskais vadītājs.

      – Nedomāju, ka es varētu apgalvot pretējo, – Dardedze sacīja.

      – Viņš to zina, citādi tik ļoti nepaļautos uz citu intuitīvajiem ieteikumiem, – Elizabete piebilda, precīzi uzziezdama sinepes līdz pat maizītes malām.

      – Mīļā, tici man. Starp “zināt” un “atzīt” ir milzu atšķirība, turklāt Endrū Marero aizskar fakts, ka viņš strādājis tava tēva labā un palicis viņa ēnā.

      Elizabete apsvēra dzirdēto.

      – Jā, es lasīju tēva darbu. Patiesībā Čārlzs Beners bija talantīgs zinātnieks, un to es saku bez jebkādiem aizspriedumiem. Tomēr es nesaprotu, kāpēc lai tas ietekmētu Marero pašapziņu.

      – Zinu, ka nesaproti, mīļā. Tomēr notici man, jo man ir taisnība. – Galvu piešķiebusi, Elizabete vērās uz Dardedzi. Viesmīle nopūtās un turpināja: – Labi, lai notiek. Marero ir izskatīgs nelietis. Tumši mati, tumšas acis, melnīgsnējs, īsts latīņamerikāņu mīlnieks. Bet viņš ir maza auguma. Viņš apgalvo, ka ir piecas pēdas un deviņas collas garš, bet es teiktu, ka viņa augums ir piecas pēdas un septiņas, varbūt astoņas collas. Varbūt. Viņam ir liels krāniņš, bet to viņš nevienam nevar teikt, tāpēc valkā kurpes ar ieliktņiem. Maza auguma vīrieši tā rīkojas.

      Šī Dardedzes negaidītā atklāsme Elizabeti pārsteidza.

      – Vai tu esi pārgulējusi ar Endrū Marero?

      – Nav mans tips, bet tas bija interesanti. Es mēdzu viņu ķircināt, tad liku zaudēt galvu, – Dardedze samiedza acis, gremdējoties patīkamajās atmiņās.

      – Es domāju, ka tu esi… – Elizabete iesāka, bet laikus apklusa.

      – Homoseksuāla? – Viesmīles acis iepletās. Tātad Elizabete apklusa par vēlu. – Klau, ja esi biseksuāla, tev ir divreiz vairāk randiņu iespēju sestdienas vakaros, – Dardedze attrauca, papliķēja Elizabetei pa roku un atgriezās pie letes.

      Elizabete iekodās hamburgerā un vēroja, kā viesmīle flirtē ar trim iedegušiem tūristiem, kuri sajūsmināti tērzēja par pludmalē pavadīto dienu.

      Acīmredzot Dardedze bija strādājusi kā viesmīle šajā kafejnīcā, kad Elizabete vēl bija bērns. Bija aizritējuši divdesmit trīs gadi, un viņa joprojām strādāja tepat; liktenis, kas, pēc Elizabetes domām, bija ļaunāks par nāvi. Viņa pat nespēja atcerēties, vai pasūtījusi putojošu sasafras vai gāzētu ogu dzērienu, un jau tas kaut ko nozīmēja, tomēr iespēja visu dienu pavadīt cilvēkos viņai likās briesmīga.

      Jo Elizabetei patika ieži un nepatika cilvēki. Pieredze liecināja, ka vairums ļaužu bija vai nu ļauni, neapdomīgi, vai arī neizturami ziņkārīgi un nekad, nekad nespēja samierināties ar Elizabetes pilnīgo vienaldzību pret viņiem.

      Toties СКАЧАТЬ