Hipnotizētājas mīlas stāsts. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pārāk oriģināla, tomēr viena no jaunākajām, kam nodoties kopā ar jaunu draugu. Būs jāmēģina neizklausīties pārāk dedzīgai.

      Pagājusies tuvāk ūdenim, viņa iespieda kāju pirkstus dziļi smiltīs. Tad atcerējās Patrika muguru zem saviem pirkstiem; viņa atslēgas kaulu zem savām lūpām.

      Piedod, Saskij. Es laikam tomēr viņu paturēšu sev.

      Tātad viņš ir pārgulējis ar to hipnotizētāju.

      To var manīt. Es to sapratu uzreiz, kad ieraudzīju, kā viņi iznāk no kinoteātra un viņš ir cieši uzlicis plaukstu viņai uz krustiem. Zemu un pārliecināti, un tas, vai zināt, liecina par īpašnieka apziņu.

      Patriks domā, ka ir ļoti labs gultā. Pie visa vainīga viņa sieva, kura viņam reiz pateica, ka viņš esot "ārkārtīgi izcils mīlētājs". Un tad viņa nomira. Tāpēc katrs vārds, ko viņa jebkad ir izrunājusi, nu ir pielīdzināms Dieva vārdam. Kolīnas vārds.

      Kolīna reiz iestāstīja Patrikam, ka veļas pulveri vispirms vajag pilnīgi izšķīdināt veļas mašīnā un tikai tad salikt tur drēbes, lai gan lielākā daļa to vienkārši uzber drēbēm virsū. Kolīna apgalvoja, ka drēbes varot izmazgāt tīrāk, ja pulveris esot pilnīgi izšķīdis. Tā arī palika. Dieva dēļ, es vēl aizvien to daru! Kaut arī tas ir kaitinoši, jo nākas pagaidīt, kamēr veļas mašīna piepildīsies ar ūdeni, un dažreiz es aizeju prom un par to aizmirstu, un tad pēkšņi attopos, ka mazgāšanas cikls jau ir pusē, bet drēbes veļas mašīnā nemaz nav ieliktas.

      Patiesībā viņš gultā patiešām bija ļoti labs. Droši vien vēl aizvien ir. Droši vien joprojām saka un dara to pašu, ko agrāk.

      Es iztēlojos, kā viņš guļ gultā kopā ar viņu, ieelpo viņas sandalkoka smaržu, glāsta viņas gludo, toksīnu neskarto ādu. Man gribētos paskatīties. Es gribētu būt līdzās, apsēsties gultas kājgalī, pavērot, kā viņš noliecas pār viņas krūtīm.

      Viņai tās ir lielākas nekā man. Droši vien viņam tas patīk.

      Interesanti, vai Elena liek viņam maksāt par hipnotizēšanu?

      Viņas balss izklausās pēc silta medus, kas lāso no karotes. Vakar vakarā viņi bija aizgājuši uz Rasela Krova filmu. Tā bija ļoti laba. Viņš noteikti zināja, kas tur notiks, jo filma bija veidota pēc tā seriāla motīviem, ko mēs savulaik skatījāmies pirmdienu vakaros. Man ienāca prātā, vai viņš to vispār atceras, un tad es nospriedu, ka noteikti neatceras, un tāpēc nosūtīju viņam īsziņu, lai par to atgādinātu.

      Pēc tam abi paēda vakariņas tai pašā tajiešu restorānā uz ielas stūra, kurā viņš pirmo reizi atzinās man mīlestībā.

      Interesanti, vai viņi sēdēja pie tā paša galdiņa?

      Interesanti, vai viņš to vēl atcerējās, kaut vai tikai uz mirkli? Es taču noteikti esmu kaut vai tikai paviršas domas vērta.

      Man neizdevās dabūt galdiņu. Viņi neapšaubāmi bija to rezervējuši iepriekš – to noteikti bija izdarījusi viņa, viņš nemūžam kaut ko tādu nedarītu. Tāpēc es aizgāju uz kafejnīcu un uzrakstīju viņam vēstuli, tikai lai pamēģinātu visu paskaidrot, lai viņš visu saprastu, un atstāju to uz viņa automašīnas priekšējā stikla.

      Es ļoti gaidu savu nākamo vizīti pie hipnotizētājas.

      Trešā nodaļa

      "Kādu cilvēks sevi iztēlojas, tāds viņš arī būs, un viņš ir tas, ko pats iztēlojas." Tā sacīja Paracelzs 16. gadsimtā. Doma par prāta spēku nav nekas jauns, dāmas un kungi. Labrīt.

ELENAS O’FERELAS RUNAS IEVADS ZIEMEĻU PIEKRASTES ROTARI KLUBA AUGUSTA BROKASTĪS, KURU LIELĀKĀ DAĻA PUBLIKAS DIEMŽĒL NEDZIRDĒJA BOJĀTA MIKROFONA DĒĻ

      – Mums vajadzētu iet, – Elena nožāvājās.

      – Nudien, vajadzētu, – Patriks nožāvājās.

      Neviens no viņiem pat nepakustējās.

      Bija ceturtdiena, pulkstenis rādīja jau gandrīz vienpadsmit vakarā, un viņi uz muguras gulēja zālainā nogāzē uz piknika segas tieši zem Ostas tilta. Pirms tam abi Kiribili teātrī bija noskatījušies kādu muļķīgu izrādi, paēduši vakariņas mazītiņā, ļaužu pilnā nūdeļu bārā un tad devušies pastaigā gar ostu, vērodami, kā pār tiltu šaujas automašīnas, bet zem tā slīd izgaismoti prāmji. Viņi bija vienojušies, ka šovakar ilgi neuzkavēsies ārpus mājas, un Patriks nepārnakšņos pie viņas, jo Patrika dēlu pieskatīja kaimiņos dzīvojoša jauniete, kurai nākamajā dienā vajadzēja doties uz universitāti, un Patriks nevēlējās viņu ilgi aizkavēt, – un tomēr neviens no viņiem negribēja tikšanos beigt pārāk ātri.

      Abi satikās jau trīs nedēļas, un viss vēl aizvien bija spīdīgs un smaržīgs kā jauna automašīna. Pat viņu šobrīd tik miegainajām balsīm joprojām piemita kautrs mirdzums: skat, tā es izklausos, kad mani pārņem nogurums!

      – Vai tev rīt ir daudz darba? – Patriks apjautājās.

      – Ne vairāk kā parasti, – Elena atteica. – Piecas vizītes. Man ar to pietiek. Esmu secinājusi: ja pieņemu vairāk klientu, tad patiešām ļoti nogurstu.

      Viņa apzinājās, ka kopš pēdējām attiecībām vēl aizvien nav tikusi pāri sajūtai, ka vajag nemitīgi aizstāvēties. Džona nicinājums pret viņas profesiju allaž bija neuzkrītošs, kā viegla smarža; nenosakāms un tāpēc arī neiznīcināms. Viņš bija vēl kaislīgāks un apņēmīgāks ateists nekā viņas māte. (Viņa mīļākā grāmata bija "Dieva maldi".) Viens no viņa visiecienītākajiem izteicieniem skanēja šādi: "Es gribu redzēt empīriskus pierādījumus." Ikreiz, kad Elena sāka runāt par savu darbu, Džons piešķieba galvu un pacietīgi, tēvišķīgi smaidīja, it kā viņa būtu maza, burvīga meitenīte, kura nespēj vien beigt vāvuļot par pasaku princesēm. Tad viņš izmeta kādu humora pilnu, ķircinošu piezīmi, kuras nolūks gan īsti nebija pasaku princešu esamības noliegšana, tomēr tā tika izteikta, lai sasmīdinātu jebkuru līdzās esošo pieaugušo cilvēku. "Elenai ir hipnoterapijas bakalaura grāds," viņš mēdza citiem stāstīt, šādā veidā sarkastiski liekot noprast, ka Elenai vispār nav nekādas izglītības, jo šāds grāds, protams, nemaz nepastāvēja. (Viņa bija sākusi studēt psiholoģiju un otrā semestra vidū pametusi mācības, lai ķertos pie hipnoterapijas apgūšanas. Viņas māte par to vēl aizvien sēroja.)

      Tikai tad, kad Elena un Džons jau bija šķīrušies, Elenai bija kļuvis skaidrs, cik ļoti viņa bija pūlējusies nepadoties visā viņu kopdzīves laikā. Radās sajūta, ka ikreiz, kaut ko sakot, viņa gan centās neuztvert sevi pārāk nopietni – paklau, es nemaz neņemu galvā tādu nelielu, vieglu ķircināšanu! – , gan vienlaikus pūlējās attaisnot visu savu eksistenci: jā, es drīkstu būt tāda, kāda esmu. Jā, es ticu gan sev, gan saviem vārdiem. Es neesmu vieglprātīga un nenozīmīga, kaut gan varbūt tomēr esmu.

      – Vai tas ir nogurdinoši, jo… – Patriks pakasīja vaigu, sarauca pieri un palūkojās augšup uz zvaigznēm. – Ē… kāpēc, pareizāk sakot, kā tieši tas tevi nogurdina?

      Viņš bija godbijīgi samulsis.

      – Droši СКАЧАТЬ