Montgomeriju ģimene. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ prāts to īsti negribēja pieņemt, tomēr bija jāatzīst, ka arī viņam patika izkarsēties labā pirtī.

      Viņš ēda virtuli, dalījās ar Dumiķi un pētīja ēkas stāvu plānus un inženiertehnisko aprakstu.

      “Labs darbs,” viņš nodomāja. Beketam bija talants un vīzijas, lai arī dažas būtu pagalam grūti realizēt praktiski.

      Raiders uzdzēra notiesātajam virtulim pamatīgu kafijas malku, kad no telpu labirinta iznira viņa brāļi.

      – Nojaukšanas atļauja.

      – Ir, – Ouens atbildēja. – Labrīt!

      Ouena nevainojami baltā T krekla kakla izgriezumā bija ieāķētas saulesbrilles. Tā kā Bekets bija iecerējis, ka brālis piedalīsies nojaukšanas darbos, tad krekls drīz vairs nebūs tik balts.

      – Tu gludini džinsus?

      – Nē, – Ouens atbildēja, nopētīja virtuļus, paņēma vienu un pārlauza uz pusēm. – Tie ir tikai izmazgāti.

      Man vēlāk ieplānotas dažas tikšanās.

      – Ak, ak! Sveiks, tēvs varoni!

      Bekets pasmīnēja un saglauda kastaņbrūno matu ērkuli.

      – Puikas grib, lai dvīņus saucam par Logenu un Lūku.

      – Vilknadzis un Debesgājējs, – Raiders komentēja. – “X cilvēku” un “Zvaigžņu karu” apvienojums. Interesanta izvēle.

      – Man patīk. Klēra no sākuma izsmēja ierosinājumu, bet vēlāk viņai pat iepatikās. Labi vārdi.

      – Pietiekami labi Vilknadzim un Debesgājējam.

      – Domāju, ka mēs pie tā arī paliksim. Man jau ausis džinkst. Zini, gluži kā pēc eksplozijas.

      – Divi, tas ir tikai par vienu vairāk nekā viens, – Ouens ieminējās. – Viss atkarīgs no plānošanas.

      – Jo tu taču esi skatījies “Paklāja žurkas”, – Raiders iespurdzās.

      – Viss atkarīgs no plānošanas, – Ouens atkārtoja, – tāpēc pārbaudīsim mūsu plānus un termiņus, – viņš piebilda un izvilka mobilo telefonu.

      Raiders nolēma apēst vēl vienu virtuli. Cukurs un taukvielas ļaus viņam pārciest detalizētās pārrunas. Pārbaudes, atļaujas, materiālu pasūtīšana un piegādes, inženierkomunikācijas, apdare, darbnīcu pakalpojumi, darbs objektā.

      To visu Raiders spēja paturēt atmiņā, varbūt ne tik kārtīgās ailēs un tabulās kā Ouena aprēķinos. Toties viņš zināja, kas un kad darāms, kurus vīrus norīkot konkrētos darbos un cik ilgs laiks katram darbam nepieciešams. Viņš būvniecības smalkumus pārzināja no iekšpuses un no ārpuses.

      – Mamma piemeklē aprīkojumu, – Bekets iestarpināja, kad Ouens bija apklusis. – Tu jau saproti… fiziskās slodzes stendus, skriešanas celiņus un visu pārējo.

      – Es labāk par to nedomāšu, – Raiders noteica un palūkojās apkārt.

      “Sliktas sienas,” viņš pie sevis nodomāja, “slikta grīda. Viss te ir katastrofāls. Skriešanas celiņus, hanteles un jogas paklājiņus vēl ilgi te nevarēs izvietot.”

      – Varbūt vajadzētu apspriesties par stāvlaukumu?

      Raiders samiedza acis un pavērās uz Ouenu.

      – Kas vainas stāvlaukumam?

      – Varbūt nelāpīsim veco asfaltu, noplēsīsim, nolīmeņosim laukumu, izbūvēsim kanalizāciju un uzklāsim jaunu asfaltu?

      – Sasodīts. – Raiders principa pēc gribēja iebilst, tomēr jauna kanalizācijas sistēma ēkai bija nepieciešama.

      – Lai notiek. Bet tagad es par to nedomāšu.

      – Par ko tad tu domāsi?

      Neatbildējis Raiders izgāja no telpas.

      – Klau, vai viņš nav ērcīgāks kā ierasts? – Ouens skaļi prātoja.

      – Grūti pateikt, – Bekets attrauca un ielūkojās rasējumos. – Šis projekts būs īsta elle. Galvenokārt viņam. Bet mums izdosies.

      – Neglītākā ēka visā pilsētā.

      – Neapstrīdams tituls. Labā ziņa ir tāda, ka jebkas, ko mēs paveiksim, būs uzlabojums. Tikko atvedīs atkritumu konteineru, mēs varētu…

      Viņš apklusa, jo telpā ienāca Raiders, rokās nesot veseri un lauzni.

      – Velciet ārā savējos, – viņš noteica, nolika lauzni malā, izvēlējās sienu un atvēzējās. Atskanēja dobjš būkšķis, un ģipškartona gabali pašķīda uz visām pusēm.

      – Atkritumu konteiners… – Ouens ierunājās.

      – Vai tad nav jau ceļā uz šejieni? – Raiders atvēzējās un trieca veseri pret sienu. – Vismaz saskaņā ar tavu svēto grafiku.

      – Mums vajadzētu pasaukt papildspēkus, – Bekets ierosināja.

      – Kāpēc atteikties no tādas izklaides?

      Raiders atkal atvēzējās, bet Dumiķis palīda zem viena no steķiem, lai nosnaustos.

      – Viņam taisnība, – palūkojies uz Ouenu, Bekets noteica, paraustīja plecus un pasmīnēja. – Mēs varētu ķerties pie darba otrajā stāvā.

      – Šī nav nesošā, – Raiders paziņoja, vēl dažas reizes atvēzējās, un trauslā starpsiena gulēja drupās viņam pie kājām. Atspiedies uz vesera, viņš uzsmaidīja brāļiem un noteica: – Izlaidīsim tai maitai zarnas!

      Bija jāpaiet vairākām dienām, līdz ziņkārība tomēr guva virsroku. Bija Karolī dežūra, savukārt jaunlaulātie viesnīcā aizvadīja jau ceturto medusmēneša dienu. Houpa šķērsoja stāvlaukumu pagalmā un tuvojās jaunākajam Montgomeriju dzimtas projektam. Viņai bija likumīgas tiesības uzzināt šīs rīboņas iemeslus, tomēr bija jāatzīst, ka viņa to darīja tikai un galvenokārt ziņkārības dzīta.

      Viņa caurām dienām dzirdēja būkšķus un rīboņu un ikreiz, palūkojusies pa logu, redzēja kādu notraipījušos vīru izstumjam no ēkas būvgružu kaudzi un ieberam to konteinerā.

      Eiverija viņai bija atsūtījusi ziņu, ka uzsākta nojaukšana iecerētā Fitnesa centra būvniecības vietā.

      Tas bija jāredz pašas acīm.

      Jo tuvāk bija ēka, jo būkšķi un rīboņa pastiprinājās. Caur atvērtajiem logiem bija dzirdami neprātīgi vīrieša smiekli. Tos papildināja griezīgs roks ģitāru izpildījumā.

      Houpa tuvojās sānu ieejai vai vismaz tam, kas no tās bija atlicis, un ielūkojās ēkā.

      Acis СКАЧАТЬ