Montgomeriju ģimene. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

      – Man ir ķēriens uz puikām. Gatavojiet beisbola cimdus un alvas zaldātiņus.

      – Dēls? – Houpa pieliecās tuvāk Klērai un satvēra viņas plaukstu. – Esi vīlusies?

      – Nepavisam, – viņa atbildēja un atvēra somiņu.

      – Vēlaties redzēt?

      – Tu joko? – Eiverija pastiepa roku, bet Klēra pasteidzās pirmā satvert aploksni. – Vai viņš ir līdzīgs tev? Beketam? Zivij? Neapvainojies, bet man vienmēr viņi atgādina zivis.

      – Kurš no viņiem?

      – Kā to saprast?

      – Viņi ir divi.

      – Divi? – Houpa gandrīz aizrijās ar ūdeni. – Dvīņi? Tev būs dvīņi?

      – Tev ir divas zivis? – Eiverija ķircinājās.

      – Divi puikas. Palūkojies uz maniem skaistajiem dēliem. – Klēra izvilka no aploksnes sonogrāfijas attēlu un apraudājās. – Laimes asaras, – viņa čukstēja, – tas hormonu dēļ. Ak, Dievs, palūkojieties uz maniem mazulīšiem!

      – Cik brīnišķīgi!

      – Tu viņus nemaz vēl neesi apskatījusi. – Notraususi asaras, viņa uzsmaidīja Eiverijai.

      – Nē, bet viņi ir brīnišķīgi. Dvīņi. Kopā pieci. Tu taču māki rēķināt, vai ne? Tev būs pieci dēli.

      – Mēs mākam rēķināt, tomēr es joprojām nespēju aptvert. Mēs negaidījām… nebijām domājuši… iespējams, ka vajadzēja to nojaust. Tik agri man nekad nav bijis tik liels vēders. Kad ārsts to pateica… Bekets kļuva balts kā palags. – Klēra iesmējās, asaras pašķīda uz visām pusēm. – Balts kā palags. Es domāju, ka viņš noģībs. Mēs skatījāmies viens uz otru. Un tad sākām smieties. Mēs smējāmies kā divi vājprātīgie. Visticamāk, ka tā bija viegla histērija. Pieci. Ak tu tētiņ! Pieci puikas.

      – Viss būs lieliski, jums viss izdosies, – Houpa viņu mierināja.

      – Noteikti, es esmu par to pārliecināta. Arī apjukusi, pārsteigta, laimīga. Nesaprotu, kā Bekets atbrauca mājās. Es pat nespētu pateikt, vai ieradāmies no Heigerstaunas vai Kalifornijas puses. Visticamāk, ka biju šoka stāvoklī. Dvīņi. – Klēra pieskārās vēderam. – Jūs taču zināt tos mirkļus dzīvē, kad nodomā, ka viss ir fantastiski. Nekad es neesmu bijusi laimīgāka, neesmu jutusies vēl spārnotāka. Nekad arī nejutīšos. Tieši tagad ir tas īstais mirklis. Tas ir mans mirklis.

      Houpa apskāva draudzeni, Eiverija apskāva abas.

      – Es tā priecājos par tevi, – Houpa nočukstēja, – priecājos un jūtos tikpat saviļņota un laimīga.

      – Bērniem tas būs īsts satraukums, vai ne? – Eiverija noteica, atlaidusi draudzenes.

      – Jā. Līems jau paziņoja, ka gadījumā, ja tā būs meitene, viņš nenolaidīsies tik zemu, lai ar viņu rotaļātos.

      Domāju, ka viņam tas būs patīkams pārsteigums.

      – Un kad gaidāms šis priecīgais notikums? – Houpa apvaicājās. – Ar dvīņiem taču tas notiek ātrāk?

      – Jā, nedaudz. Ārsti sacīja, ka ap divdesmit trešo novembri. Tātad uz Pateicības dienu, nevis Ziemassvētkiem vai Jauno gadu.

      – Negauši, būs negauši, – Eiverija noskaldīja, un Klēra iesmējās.

      – Tu taču ļausi mums palīdzēt tev ar bērnistabas iekārtošanu? – Houpa ierosināja. Viņai bija ķēriens uz plānošanu.

      – Visas cerības es lieku uz jums. Man nekā nav. Visas Mērfija mantas es esmu izdāļājusi. Nebiju domājusi, ka vēlreiz iemīlēšos, apprecēšos un laidīšu bērnus pasaulē.

      – Tātad ballīte ar dāvanām gaidāmajiem zīdaiņiem? Tēma “Dubults prieks”, – Houpa paziņoja, – Vai arī “Dāvanas diviem”. Kaut kā tā. Es par to parūpēšos. Drošības pēc jāieplāno oktobra sākumā.

      – Dāvanu ballīte. – Klēra nopūtās. – Tagad tas sāk likties daudz ticamāk. Man jāpiezvana vecākiem, jāpasaka veikala meitenēm, – viņa piemetināja un piecēlās. – Novembra mazuļi. Līdz maijam un kāzām es biju domājusi nomest svaru.

      – Ak, jā! Es precos. – Eiverija izstiepa roku un aplūkoja briljanta gredzenu, kas bija nomainījis to lēto riņķīti, kuru Ouens bija viņai uzvilcis pirkstā. Divas reizes!

      – Tu precies un atver otru restorānu, palīdzi plānot ballīti par godu gaidāmajiem mazuļiem un vēl pārveido vecpuiša midzeni par laulātam pārim piemērotu mitekli… – Houpa piebakstīja Eiverijai. – …tāpēc mums būs jāveic pamatīga plānošana.

      – Rīt varētu tam atvēlēt kādu brīdi.

      – Lieliski, – Houpa noteica, gara acīm aši pārskrēja prātā noglabātajam veicamo darbu sarakstam un šo to pārplānoja. – Vienos būtu izdevīgi. Vai tev tas der? – viņa apvaicājās Klērai un piemetināja, – Es varētu sarūpēt mums mazas pusdienas, un mēs tiktu pie pirmajiem rezultātiem, iekams viesnīcā ieradīsies nākamie viesi.

      – Rīt vienos būsim klāt, – Klēra atbildēja un noglāstīja sev vēderu.

      – Es būšu, – Eiverija solījās, – tomēr, ja nu aizkavēšos, tad mums pusdienas būs nedaudz jāsasteidz. Bet es būšu.

      Houpa un Klēra izgāja no restorāna, apskāvās un devās katra uz savu pusi. Houpa iztēlojās Klēru paziņojam vecākiem jaunumus. Iztēlojās arī Eiveriju rakstām Ouenam īsziņu. Un Beketu izraujamies no darba, lai apraudzītu Klēru un baudītu kaut nedaudzus mirkļus divatā.

      Uz brīdi viņai iesmeldzās sirds, un viņa vēlējās, kaut būtu kāds, kuram piezvanīt vai nosūtīt īsziņu, pie kura aizlavīties, lai dalītos priekā.

      Viesnīcas pagalmā Houpa devās augšup pa ārējām kāpnēm, trešajā stāvā atvēra durvis un, uzmanīgi ieklausoties visapkārt, devās uz savu dzīvoklīti.

      “Jā,” viņa nodomāja, “tā bija Karolī sajūsmas pilnā balss, kuru es saklausīju. Nav šaubu, ka Justīne Montgomerija jau sazvanījusi māsu, lai pavēstītu par gaidāmajiem dvīņiem.” Houpa patvērās savā dzīvoklītī. “Pavadīšu pāris stundas klusumā,” viņa nosprieda, “papētīšu informāciju par viesnīcā mītošo spoku un Billiju, kuru rēgs gaida atgriežamies.”

      Otrā nodaļa

      “Māte padara mani gluži traku. Ja viņa uzradīsies ar kārtējo projektu, kamēr es vēl nebūšu pabeidzis vienu no pusduča iesāktajiem, tad es paņemšu suni un bēgšu uz Barbadosu. Es varētu sev uzcelt mazu un jauku pludmales māju. Varbūt ar atvērtu verandu. Prasmes tam būtu pietiekamas.”

      Raiders iebrauca viesnīcas pagalmā ierīkotajā stāvvietā. Viesnīca – vislielākais СКАЧАТЬ