Montgomeriju ģimene. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Saprotams, tas bija smalks pasākums Vikemu viesnīcā, kuram sekoja trīs nedēļu kāzu ceļojums pa Eiropu.

      – Tu lasi dzelteno presi?

      Houpa sastinga un tad lepni izslēja zodu.

      – Es lasu Post stila sadaļu. Protams, ka es gribēju zināt. Tāda nu ir cilvēka daba. Tu būtu rīkojies tāpat.

      Mirkli apdomājies, Raider pašūpoja galvu.

      – Es nebūtu tik pārliecināts. Ja kaut kas ir beidzies, tad tas ir beidzies. Ko viņš te meklēja? Stāstiņš par seno draugu bija klaji meli.

      – Ko viņš te meklēja? Es tev pastāstīšu, ko viņš te meklēja. Viņš sacīja, ka vēlējies, lai es zinu, ka viņš jūtas daļēji atbildīgs par to, ka man bija jāmaina dzīves vieta. Viņš sacīja, ka vēlas apskatīt viesnīcu un aizvest mani pusdienās. Viņš sacīja, ka viņiem manis pietrūkstot un tēvs lūdzis, lai viņš izsaka man dāsnu piedāvājumu. Dāsnu piedāvājumu, ēzelis tāds!

      Raiders atklāja, ka nekad nav redzējis Houpu tik noskaitušos. Aizvainotu, niknu, dusmīgu, jā, bet ne tik uzvilkušos. Iespējams, ka nemaz nebija labi tā sēdēt un domāt, ka viņai tas piestāv.

      – Mēģināja aizvilināt mūsu viesnīcnieci, – viņš mierīgā balsī noteica, – tā gan bija slikta doma.

      – Ak, tas jau vēl nebija viss! Nē, kur nu! Acīmredzot es neesmu piemērota šim darbam. Viņaprāt, es tikai Džordžtaunā varu rast sev piepildījumu un būt laimīga! Tikai Vikemu viesnīcā un tikai viņa gultā!

      – Ups! Man gan liekas, ka tu esi laimīga. Parasti.

      – Kā gan es varu būt laimīga šādā mazpilsētā, vadot kaut kādu mazu viesu māju, nevis viņa paspārnē?

      – Nu… – Raiders apjucis pakasīja pakausi.

      – Tāpēc viņš izteica vēl vienu dāsnu piedāvājumu. Es būšu cita sieviete, par ko visi būs informēti, un viņš par mani labi parūpēsies. Mazs ceļojums uz Parīzi, lai mēs iepazītu viens otru no jauna, māja pēc manas izvēles… Acīmredzot viņam padomā ir kāds īpašums. Un vēl dāsna apmaksa. Vai viņš tiešām iedomājas, ka es piedalīšos šajā krāpšanā? Ka būšu viņa palaistuve? Ka dzīšos pēc darba un naudas, lai ļautos Fobursentonorē ielas vilinājumam?

      Raideram nebija ne jausmas, kas ir Fobursentonorē iela, tomēr domu viņš uztvēra.

      – Tātad viņš sacīja, ka būsi labi apgādāta, ja tu atgriezīsies un būsi viņa mīļākā?

      – Precīzi!

      “Ja es to būtu zinājis, pirms glumais nelietis aizbrauca, tad šobrīd glumiķis bezsamaņā lēnām noasiņotu stāvvietā,” Raiders nosprieda.

      – Un tu viņu nepiekāvi?

      – O! Es par to domāju! – Houpas tumšajās acīs iedzalkstījās nežēlīgas uguntiņas. – Es to iztēlojos. Dzīvi iztēlojos. Grasījos iemest sejā glāzi ar ledus tēju un sabojāt viņa nolādēto Versace uzvalku. Tad es ieraudzīju tevi un sekoju instinktam. Viņš taču domā, ka es te sēžu un gaidu, kad viņš ieradīsies. Augstprātīgs, iedomīgs, amorāls nelietis. Vai viņš tiešām domā, ka mani var iegūt par naudu, par māju, par nieka ceļojumu uz to nolādēto Parīzi?

      – Houpa. – Šī laikam bija pirmā reize, kad Raiders apzināti izrunāja viņas vārdu, tomēr neviens no abiem to pat nepamanīja. – Viņš ir īsts idiots, akls kā kurmis.

      Un viņš tevi nav pelnījis.

      – Tā ir, viņš mani nedabūs. Tāpēc es pazemoju Džonatanu, noskūpstot tevi, ļaujot viņam domāt, ka mums ir attiecības.

      – Tas nebija sitiens sejā, tas bija spēriens pa kājstarpi. – Jā. – Houpa nopūtās. – Paldies, ka man palīdzēji.

      – Nav par ko.

      – Nē, patiešām. Paldies! Džonatans pamatīgi iedragāja manu pašlepnumu. Iespēja viņam par to atmaksāt man ļoti daudz nozīmē. Es esmu tava parādniece.

      – Jā, tu jau to teici.

      Viņi skatījās viens uz otru. Likās, ka apkārt virmo kaut kas bīstams un intriģējošs.

      – Labi, nosauc cenu!

      Raiders spēja iedomāties daudz bīstamu un interesantu lietu. Kaut ko tādu viņa būtu gaidījusi. Kaut ko tādu, kas notiek klusinātas gaismas pielietās istabās. Viņš uzskatīja, ka Houpa ir sieviete, kura parasti sasniedz gaidīto.

      – Man garšo pīrāgs.

      – Atvaino?

      – Pīrāgs. Man tas garšo. Šobrīd ir īstais laiks, lai ceptu ķiršu pīrāgu. Bet tagad man jāiet. – Raiders piecēlās kājās, un suns sekoja saimnieka piemēram. – Zini, reizēm viss aiziet tālumā un sākas no gala, bet reizēm pietiek ar labu spērienu pa kājstarpi.

      “Varbūt viņam ir taisnība,” Houpa nodomāja, kad Raiders jau bija aizgājis. “Bet… kāpēc es par to neesmu pārliecināta?”

      Tagad, kad dusmas bija mitējušās, viņa bija atstāta viena. Visam, kas viņas dzīvē saistījās ar Džonatanu, bija tikai tukša skaņa. Visi tie gadi, kurus viņa bija veltījusi Džonatana ģimenes uzņēmumam, pašam Džonatanam, vēlmei pierādīt sevi kā ideālu darbinieci, ideālu mīļāko, saimnieci, – viss likās palaists vējā. Briesmīga sajūta.

      Vikemiem un Džonatanam Houpa bija atdevusi labāko, bet tagad jutās nožēlojama, to apzinoties. Nē, vēl briesmīgāk! Viņa jutās izmantota. Nav šaubu, ka Džonatana vecāki visu zināja, uzņēma viņu savās mājās, izklaidēja kā dēla… mīļāko. Bija tikušies ar viņas ģimeni.

      Viņi bija nodevuši Houpu. Padarījuši par muļķi.

      Nē. Viņa piecēlās kājās un nolika glāzes uz paplātes. Viņa pati bija sevi padarījusi par muļķi. Tikai viņa pati bija atbildīga par savu rīcību, izdarīto izvēli, tikai viņa bija atbildīga par pašas laimi.

      Houpa ienesa paplāti virtuvē un mierīgi izlēja atlikušo tēju izlietnē. “Jā, dusmas ir mitējušās,” viņa nodomāja un ielika glāzes trauku mazgājamajā mašīnā.

      Tagad viņa jutās bēdīga, ļoti bēdīga un apkaunota.

      Asaru sāļums dedzināja acis, viņa ļāva tām ritēt. Kāpēc gan ne? Vai tad te ir vēl kāds? Houpa nokāpa pagrabā, uznesa ūdens pudeles un atspirdzinošo dzērienu skārdenes.

      Salikusi to visu ledusskapī, viņa aizvēra durvis un piespieda tām pieri.

      Tajā brīdī uzvēdīja sausserža saldais aromāts, un viņa juta, kā viņai galvu viegli noglāsta kāda roka.

      “Nē, es neesmu viena.” Houpa aizvēra acis.

      – Viss būs kārtībā, ar mani viss būs kārtībā. Man tikai jāizdzer šis rūgtais kauss.

      “Nelej СКАЧАТЬ