Montgomeriju ģimene. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

      Raiders veltīja brālim iznīcinošu skatienu un izrāva no biksēm siksnu.

      – Kā jau sacīju, es nekniebju, kur pagadās, turklāt tā bija viņas vaina. Vienkārši aizveries.

      – Vecīt, viņa tevi ir izpeldinājusi. Ko tu darīji? Dzenāji viņu pa pagalmu?

      “Izpeldinājusi, jā, es esmu caurcaurēm izmircis, līdz pat apakšbiksēm.” Tā kā automašīnā neglabājās apakšbikšu krājumi, vajadzēja iztikt bez tām.

      Viņš izģērbās kails, kā no mātes miesām nācis. Bekets smīnēja.

      – Ja tava sieva nebūtu stāvoklī, es tev iespertu.

      – Izskatās, ka mērķis ir uzzīmēts uz taviem mīkstumiem.

      – Man nebūs vajadzīgs mērķis, lai trāpītu pa tavējiem, – Raiders atcirta un, sargādams ķermeņa vārīgākās vietas, aizvilka džinsu rāvējslēdzēju. – Viņa pagalmā laistīja sasodītās puķes. Neskatījās, ko dara. Turklāt viņa ir bailīga.

      – Varbūt tāpēc, ka tu viņu nobiedēji.

      Nenovērsies no brāļa, Raiders lēnām aplika siksnu.

      – Visu pateici?

      – Ja padomātu, gan jau vēl varētu kaut ko pateikt. Aizvāc to slapjo lupatu! – Bekets aizrādīja. Raiders parādīja brālim izstieptus abu roku vidējos pirkstus, paņēma sauso kreklu un uzvilka mugurā. – Varbūt nākamreiz viņa tev piedāvās ieiet dušā. Labs ir, šai reizei pietiks.

      – Es aizvedu Čedu uz dzīvokļiem virs maizes ceptuves, lai saliek rokturus, slēdzenes un gaismas slēdžus. Ouens grasās tos atrādīt un vēlas, lai viss būtu tīrs un kārtībā. Karolī izlietne niķojas, viņa gribēja, lai es to apskatu. Lūk, un pa ceļam no ceptuves uz viesnīcu es dabūju ūdens strūklu. Vispirms viņa trāpīja kājstarpē, pēc tam arī pa atlikušajām ķermeņa daļām.

      – Vai viņa to darīja ar nolūku? Drīz atbrauks Ouens, trijatā mēs tiksim ar viņu galā.

      – Smieklīgi, – Raiders noburkšķēja un pagrūda tālāk slapjās drēbes, – bet par to es nopelnīju kēksiņu un kafiju.

      – Kādu kēksiņu?

      – Manējo. Labi, likšu krāsotājiem kāpt pacēlājā. Turpmākajās dienās sola sausumu, tātad varēsim uzlikt nākamo ārējās apdares kārtu.

      – Lieliski. Tā, rīta duša mums jau bijusi. Kas man vēl darāms? – Bekets papleta rokas, un viņam acīs dejoja humora velniņi.

      – Kad nākamreiz atskanēs zvans no viesnīcas, es turp nosūtīšu Dīku. Viņš labprāt to sievieti noskūpstīs. Bekets iedomājās pieminēto strādnieku – labs meistars, patīkams cilvēks, diemžēl glītu vaigu daba viņam noskaudusi, tādēļ tikai pusaklai mātei viņš varētu likties skaists.

      – Skarba runa, vecīt.

      – Ja tavs spoks vēlas rotaļāties, tad varētu rotaļbiedrus pameklēt citur.

      – Tas nav mans spoks. Turklāt man nemaz neliekas, ka Lizija gribētu savest Houpu ar Dīku.

      – Neviens mani nesavedīs. Ja es gribētu būt kopā ar ideālo Houpu, tad tā arī notiktu.

      – Ja tu tā saki…

      Viņi izdzirdēja atskanam zēnu balsis un soļu dimdoņu. Raiders vēroja, kā atmaigst brāļa seja, kad visi trīs puikas parādījās lielajā virtuvē.

      Sešgadnieks Mērfijs, visjaunākais, apdzina brāļus un piesteidzās pie Beketa. Izstiepis rokā Kapteiņa Amerikas figūriņu bez galvas, viņš paziņoja:

      – Viņam nokrita galva. Tu taču vari to salabot? Vai ne? Viņam tā vajadzīga.

      – Paskatīsimies, – Bekets atbildēja un pietupās. – Kā tas atgadījās?

      – Es gribēju zināt, vai viņš redz to, kas notiek aiz muguras, jo sliktie puiši allaž pielavās slepus. Un tad viņam nokrita galva, – puisēns paskaidroja un iedeva Beketam figūriņas galvu. – Tu taču to varēsi salabot?

      – Mēs varētu viņu apbedīt, – smīnēdams ieminējās vidējais brālis Līems, – mums taču ir zārki, kurus tu uztaisīji. – Un vēl vajadzīgs atsevišķs zārks galvai. Ja tev nav galvas, tu esi beigts, – viņš piemetināja un viltīgi uzsmaidīja Raideram.

      – Vai esi redzējis vistu, kurai tikko nocirsta galva? Ķermenis skraida apkārt, un izskatās, ka vista meklē nocirsto galvu.

      – Nē, tas nav iespējams, – sarunā iejaucās vecākais brālis Harijs, sajūsmināts par Līema riebumā ieplesto muti.

      – Tā, jaunie džedaji, patiesībā… Ā, tur jau nāk skaistā Klēra!

      – Piedod, mēs bijām uz pārbaudēm. Viss ir kārtībā. Bērni pirms došanās uz grāmatnīcu gribēja te visu apskatīt.

      – Es varu palikt un pastrādāt. – Harijs uzmeta Beketam lūdzošu skatienu. – Es varu palīdzēt.

      – Ja Harijs paliks, tad palikšu arī es, – Līems paziņoja un ieķērās Raideram bikšu starā. – Es arī.

      – Es arī, – Mērfijs piebalsoja un pastiepa rociņas pret Beketu. – Vai drīkst?

      – Mums bija noruna, – Klēra atgādināja.

      – Mēs tikai apjautājāmies, – apzinādamies mērķi, Harijs tēloja nevainīgo. – Viņi taču var pateikt “nē”.

      – Pāris vergu mums noderētu, – Raiders norādīja, un Harijs veltīja viņam īstu eņģelīša smaidu.

      – Raider, es negribētu tevi apgrūtināt…

      – Šis ir visnotaļ stiegrains, – Raiders paziņoja, izstiepis Līema roku un pataustījis bicepsu. – Viņam ir potenciāls.

      – Mēs varētu viņus sadalīt, – Bekets noteica un atdeva Mērfijam salaboto supervaroņa figūriņu.

      – Es zināju, ka tu to varēsi salabot, – Mērfijs iesaucās, apskāva Beketu un uzsmaidīja mammai. – Lūdzu, vai mēs drīkstam būt vergi?

      – Vai tad es varu iebilst pieciem apburošiem vīriešiem? Es solīju viņus aizvest uz “Vestu” pusdienās, bet…

      – Tad satiksimies “Vestā”. – Nolicis Mērfiju zemē, Bekets piegāja pie sievas, noglāstīja viņai vaigu un noskūpstīja uz lūpām. – Ap pusdienlaiku?

      – Lieliski. Zvani, ja tev nepieciešami papildspēki, – Klēra atbildēja un tad mātišķi piemetināja, – zēni, klausiet, ko jums saka! Es zināšu, ja jūs neuzvedīsieties pienācīgi. Pat tad, ja viņi man to nestāstīs. Es būšu tepat pāri ielai.

      – Kā gan viņa to zinās, ja te nebūs? – Mērfijs apvaicājās, СКАЧАТЬ