Trešais nav lieks. Lūsija Dilana

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ vēlāk, – Selīna zīmīgi noteica. – Nav īstais brīdis.

      Apjautusi, ka citas izejas nav, Natālija norāva podā ūdeni un iespējami nevērīgi iznāca no kabīnes, pat nepaskatīdamās uz Selīnas pusi.

      Neesmu vainīga, ka mana priekšniece riskē risināt kutelīgas sarunas dāmu tualetē, viņa sev iegalvoja, tomēr tas nemazināja nedz neērtības izjūtu, nedz arī ziņkārību, ja reiz nemainīgi supersavaldīgā Selīna bija runājusi tik, hmm… nervozā tonī. Mazgājot rokas, Natālija ar acs kaktiņu manīja, ka Selīna noraugās viņā ar agrāk nemanītu izteiksmi sejā, tālab pārsteigta izslējās.

      Tad noslaucīja rokas un prātoja, kāda etiķete būtu ievērojama, ja gadās šādas sastapšanās tualetē. Par laimi, problēmu atrisināja pati Selīna.

      – Tu neko neesi dzirdējusi, – viņa asi teica.

      – Dzirdējusi ko? – Natālija neizteiksmīgi atjautāja.

      Atgriezusies sava kabineta relatīvajā drošībā, viņa tūdaļ piezvanīja Džonijam.

      Fona troksnis ļāva noprast, ka viņš dežurē garajā pusdienu starpbrīdī.

      – Sveika, skaistule! – Džonijs teica. – Varbūt tu vēlētos šovakar palīdzēt vīrietim suņa lietā?

      – Ko? – Natālija bungoja ar pildspalvu pa zodu. Piesardzīga Andreas iztaujāšana bija atklājusi, ka patiesībā neviens īsti nezina, kas notiek augstākajos vadības līmeņos, un šis fakts vairoja bažas. Tomēr Džonija zvans ļāva viņai justies daudz labāk. Viņas vīram piemita skolotājiem raksturīga nomierinoša nosvērtība, kas viesa pārliecību, ka visu iespējams atrisināt ar pūlēm un uzcītību.

      – Palīdzēt vīrietim suņa lietā. Bills grasās adoptēt suni no tās patversmes Hārtlijhilā, tāpēc grib, lai mēs atbraucam līdzi un izsakām savu viedokli.

      – Bet suni savulaik esi turējis tu, nevis es. – Natālija zem galda nometa kurpes un izvingrināja pēdas. Tā bija viena no priekšrocībām, ko nodrošināja stūra kabinets ar logu. – Man savulaik piederēja tikai trusītis, un arī tas pirms divdesmit gadiem.

      – To es zinu, bet Bills augstu vērtē tavu sievietes intuīciju. Es tur būšu tāpēc, lai dotu padomu, kādas šķirnes suni izvēlēties, savukārt tu varētu ieteikt to, kas viņam būtu piemērots. Tu taču pazīsti Billu.

      – Jā, pazīstu gan, – apliecināja Natālija. – Viņam patīk uzzināt otru viedokli. Un trešo. Un ceturto arī, ja tuvumā patrāpās vēl kāds.

      – Cikos tu varētu tikt projām? Ap pieciem?

      Natālija ielūkojās savā e-pasta kastītē, kas trīsdesmit minūšu pusdienas pārtraukuma laikā atkal bija piesūtīta pilna. Visu pēcpusdienu paredzētas dažādas tikšanās, turklāt jāsāk sacerēt ziņojumu par GreenPea smilšu cepumu izredzēm iekarot vegāniem domāto produktu tirgu.

      Itin kā nolasījis viņas domas, Džonijs piemetināja: – Paklau, Nata, visu nedēļu tu esi strādājusi līdz vēlam vakaram.

      Vai tad Selīna nevarētu tev piešķirt “zelta zvaigzni”?

      – Tur jau tā lieta. – Natālija pazemināja balsi. – Manuprāt, Selīna medī tos, kam tādu nav. Šis nav piemērots brīdis aiziet no darba agrāk.

      – Bet, Nata, mēs varētu uzmest aci tam sunim, ieturēt vakariņas un pēc tam vēl atliktu laiciņš mums pašiem, vai ne?

      Abi zināja, kas ar to domāts. Vismaz man nenāksies sevi piedāvāt, Natālija nodomāja. Džonijs visu zina un saprot.

      – Darīšu, ko varēšu, – viņa apsolīja. – Paklau, man kāds zvana. Tiksimies tur. Pēc pieciem, cik ātri vien varēšu, norunāts?

      – Cik ātri vien varēsi. – Džonijs pieklusināja balsi, lai tuvumā esošie skolēni nesaklausītu viņa piesmakušo Berija Vaita imitāciju. – Jo es nevēlos, lai Bills Hārpers un viņa suņu kārtas draudzenes aizstājējs piesavinātos mūsu kopīgo “zaļās zonas” laiku. Norunāts?

      – Norunāts, – Natālija priecīgi apstiprināja.

      – Nudien neuzskatu, ka iztaujāšana būtu jāveic man. – Reičela pastūma rakstāmdēlīti pār galdu atpakaļ Meganai.

      – Kāpēc ne? Reiz taču jāsāk. – Megana atbīdīja priekšmetu atpakaļ. – Nekas grūts tas nav. Jautājumu saraksts tev priekšā. Gluži vienkārši atķeksē atbildes “jā” vai “nē”. Vieglāk par vieglu.

      Raudzīdamās jautājumu lapā, Reičela mēģināja aizmirst to, ka viņai nav nodoma uzkavēties šeit tik ilgi, lai kļūtu par lietpratēju suņu dzīves nokārtošanā. Šī pēcpusdiena bija izvērtusies nelāga. Daudz suņu, skaļa riešana, Džordžs Fenviks un blusu apkarošanas problēma, kā arī pēkšņa apjauta, ka viņa vairs nekad nespēs iesoļot Topshop veikalā, nejuzdamās kā vecmāmiņa.

      – Bet tik vienkārši jau nemaz nav, vai ne? – viņa sūrojās. – Un īstā suņa izraudzīšanās? Kur nu vēl maģiskais “Dotas mirklis”, kad cilvēks un krancis laimīgi sastopas, lai paliktu kopā uz mūžu? Tas viss nav man pa spēkam.

      – Paklau, tiltu tu šķērsosi, kad būsi līdz tam nonākusi. Vairāk par vienu atbildi “nē”, un viņš nemaz nedabūs suni. – Megana uzlūkoja viņu pār milzīgas tējas krūzes malu. Cik nu Reičela varēja spriest, radās iespaids, ka visa patversmes darbība balstās uz tējas dzeršanu. – Grūtāko Frīda jau paveikusi; mēs zinām, ka potenciālajam kandidātam ir piemērota māja un nav alerģijas pret suņu spalvām.

      – Nedomāju, ka mājas pārbaudīšana Frīdai šķiet grūta. – Reičela pāršķirstīja apjomīgo – kāds varbūt atzītu to par okšķerīgu – ziņojumu par Billa Hārpera “ļoti glīto ziemas dārzu, līdzekļi nav žēloti” un “jauko dārzu, lielumā līdzīgu mūsējam, bet ne tik veiksmīgi iekārtotu un norobežotu”.

      – Lai tur vai kas, viņam pieder pieklājīga lieluma dārzs, kam apkārt žogs, bērnu nav – un tas ir galvenais. Gluži vienkārši patērzē ar viņu! – Megana mēģināja runāt uzmundrinošā tonī. – Tu esi iepazinusies ar visiem mūsu suņiem, esi vedusi pastaigā gandrīz visus. Tu zini, kādiem saimniekiem tie dotu priekšroku, ja spētu tev to pateikt.

      – Vai tiešām zinu? – Reičela šaubīdamās sagrumboja virsdeguni.

      Dotas izslavētā “saprašanās ar suņiem” šķita klājamies pāri krustmātes izlolotajai patversmei kā Turīnas līķauts. Cilvēki droši vien cer, ka šeit tiem tiks izraudzīts viņu sapņu suns; ja savas pieredzes dēļ to varbūt spētu Megana, par sevi Reičela nebija tik augstās domās.

      Kaut arī viņa un Džems pamazām tuvojās zināmai savstarpējai izpratnei, kas sakņojās abu vienādi sērīgajā noskaņojumā, diezin vai ko līdzīgu varētu apgalvot par patversmes iemītniekiem. Runāt ar tiem viņa pavisam noteikti nebija sākusi un nemēģināja pat iztēloties, ka dzīvnieki spētu kaut ko pavēstīt viņai.

      – Gluži СКАЧАТЬ