Trešais nav lieks. Lūsija Dilana

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ – Leo palēcās, lai savukārt mēģinātu pieskarties kucēnam, bet Spensers pacēla dzīvnieciņu tik augstu, ka brāļa sejas priekšā šūpojās tikai kustīgā astīte. – Es gribu viņu parādīt misis Beretai!

      – Tofiju nevar ņemt līdzi uz skolu. – Zoja pasniedzās, lai atbalstītu kucēna pakaļējo daļu, kas joprojām karājās gaisā. Šķita, ka suņukam nav iebildumu, jo tas sajūsmā laizīja zēna saverkšķīto seju. – Pieturi Tofija kājas, Spenser, citādi vēl nodarīsi viņam pāri! Kucēns tepat vien būs, kad jūs pārnāksiet mājās.

      – Lūūūūūdzu! – Spensers pavērsa pret māti mulsinoši dzidro acu skatienu, kas lika atcerēties Deividu brīžos, kad viņš par katru cenu bija izlēmis panākt savu. – Tētis teica, ka parādīt Tofiju mūsu klasei būšot superīgi. Mēs varēšot pastāstīt par kucēniem.

      – Pieļauju, ka tu pastāstīsi arī par dzīvnieciņa barošanu, satīrīšanu pēc viņa un tā tālāk?

      – Jā, – apstiprināja Spensers. – Katrā ziņā.

      Zoju biedēja jaunās nianses vecākā dēla balss tonī. Viņš runāja nekaunīgi, gandrīz izaicinoši. Agrāk Spensers bija mīļš un labsirdīgs puisēns pat tad, kad jaunpiedzimušā brāļa dēļ viņam nācās apmierināties ar mazāku daļu vecāku uzmanības, tomēr pēdējā laikā, kopš dēli pavadīja nedēļas nogales kopā ar Deividu, Spensera raksturā pamazām iezagās skarbums. Teju vai šķita, ka viņš pastāvīgi lūko noskaidrot, cik daudz drīkst atļauties mājās.

      – Paklau, tagad pietiks, – viņa teica. – Suņa audzināšana prasa daudz vairāk nekā tikai spēlēšanos. Vai jūs zināt, cik liels viņš būs? Cik garas pastaigas tam nepieciešamas ik dienu? Vai tētis jums to visu pastāstīja?

      – Es dzirdēju, ka Tofijs naktī raudāja, – Leo bilda. – Viņam būtu vajadzējis gulēt kopā ar mani.

      – Viņš jūtas vientuļš, – skaidroja galvenais lietpratējs Spensers. – Viņam pietrūkst mammas. Varbūt mums vajadzētu dabūt vēl vienu sunīti? – viņš piebilda, itin kā nule ieprātojies par tādu iespēju. – Lai Tofijam nebūtu garlaicīgi.

      – Jā! – izsaucās Leo. – Divi kucēni, Tofijs un… Fadžs!

      – Nē! – Zoja salika rokas sānos, jo šāda poza vairoja viņas apņēmību. Nāsīs joprojām cirtās urīna smārds no noslapinātajām kurpēm. – Es vēl neesmu teikusi savu vārdu, vai mēs katrā ziņā paturēsim Tofiju. Pagaidām tas ir… – Ak vai, viņa bija tik viegli iespaidojama! – …tikai mēģinājums.

      – Bet mammu! – Puikas tūdaļ ņēmās pierunāt, un Zoja manīja, ka Spensera un Leo lūdzošās sejas drupina viņas apņēmību, nemaz nerunājot par Tofija šokolādes brūnajām acu podziņām, kas arīdzan vērās viņā, kamēr garās, mīkstās ausis teju aizsedza purniņu. Paklausīgs, rotaļīgs labradors, bērnu draugs, bieži sastopams bērnu grāmatu personāžs.

      Divi puisēni un kucēns pret vienu nomocītu, vainas apziņas nomāktu māti – tā nudien nebija godīga cīņa.

      Zoja pūlējās atgūt stingrību. Kur pačibējuši visi saprāta diktētie apsvērumi, kas līdz šim liedza Spenseram kāroto kucēnu, urdīja iekšējā balss. Kur tie visi pagaisuši? Laika trūkums? Nekārtība mājā? Fakts, ka viņai jāstrādā uz pilnu slodzi?

      Itin kā nolasījis mātes domas – un to viņš droši vien spēja –, Spensers no topošā spurainā tīņa acumirklī pārtapa eņģeliskā puisēnā, kas vēlas paturēt kucēnu. – Es visu vakaru pieskatīšu Tofiju, – vecākais dēls solīja. – Tīrīšu viņa kasti un darīšu visu ko. Lūdzu, mamm, lūdzu!

      Ieskanējās modinātājpulksteņa zvans, ko Zoja ik rītu uzstādīja, lai puikas laikā pagūtu uz skolu, un viņa sāka drudžaini rosīties.

      – Mums jāiet. – Zoja panikā nodomāja, ka atkal būs pēdējā māte pie skolas durvīm. Tofijs var stundiņu padzīvoties viens, iesprostots virtuvē. Kādu postu viņš varētu nodarīt? Visas elektrības rozetes bija drošas un bērniem nepieejamas. – Leo, lūdzu, ieliec Tofiju kastē un necel vairs laukā. Viņam pēc brokastīm vajag nosnausties. Kurpes jau kājās? Velciet mugurā mēteļus. Spenser, vai sporta apavus paņēmi?

      Uzrunātais devās pēc savas somas, bet Leo joprojām kavējās pie kucēna, bučoja viņa purniņu un kaut ko čukstēja dzīvnieciņa samtaini mīkstajā ausī.

      – Nāc, Leo. – Zoja meklēja auto atslēgas. – Mēs jau kavējam.

      – Esmu, tik laimīgs, mammīt, – Leo atzinās.

      – Kāpēc, mīlulīt?

      – Tāpēc, ka mums ir suns! – Leo apaļā sejiņa staroja eņģeliskā laimē. – Tētis teica, ka tu varbūt likšot sūtīt sunīti atpakaļ, bet tu to neizdarīji, un es esmu tik priecīgs! Tu taču ļausi Tofijam palikt, vai ne?

      Ak debess, Zoja nodomāja. Pat Leo zina, cik vāja pretiniece esmu, kaut viņam vēl nav ne seši gadi.

      Zoja izlaida dēlus pie skolas vārtiem un steidzās tālāk – braucot gar “Eņģelisko matu un debešķīgā skaistuma” salonu, viņa pēc iespējas sakņupa sēdeklī – , lai iegrieztos industriālajā pilsētas daļā atvērtā plašā zoopreču veikalā. Prātam nedeva mieru iztēles ainas par visu to, ko Tofijs vēl varētu sabojāt. Pagaidām bija nācies norakstīt pāri siksniņkurpju un tālvadības pulti.

      Iestūrējusi auto pirmajā brīvajā vietā, viņa vismaz desmito reizi mēģināja sazvanīt Deividu, bet arī šoreiz bez panākumiem. Tas nepārsteidza; pēdējā laikā bijušais vīrs visai rūpīgi izvēlējās tos zvanus, uz kuriem atbildēt, bet pārējos ignorēja, jo “atradās sanāksmē”. Patiesībā Deivids allaž bija uzvedies līdzīgi, tomēr tagad radās aizdomas, ka viņš nomainījis tālruņa numuru.

      Zoja ieslīga dziļāk sēdeklī un manīja, ka kuņģi sadrebina pirmās panikas trīsas. Laiks ritēja. Kā viņai vajadzētu rīkoties? Kam lūgt palīdzību? Neviens no viņas draugiem neturēja suni, turklāt šajā gadījumā runa bija drīzāk par viņu pašu, Deividu un puikām.

      Zoja piespieda sevi trīs reizes dziļi ieelpot, lai tādējādi kliedētu histēriju, kas milza krūtīs un draudēja aizžņaugt rīkli. Histērija uzmācās aizvien biežāk; Deivida lēmums pamest ģimeni vairs nešķita tikai pusmūža krīzes fāze, no kuras iespējama pamošanās, jo sevi lika manīt skarbā realitāte. Aizvien grūtāk kļuva slēpt savas izjūtas no dēliem. Tomēr citas izejas nebija. Visam jāizskatās tā, it kā Zoja tiktu galā ar dzīvi tikpat veiksmīgi kā agrāk.

      Viņa nolaida saules aizsargu un ielūkojās spogulītī tā, it kā raudzītos uz draudzeni. – Gluži vienkārši sapērc to, kas tev šobrīd nepieciešams, – viņa ieteica savam atspulgam, kas atstāja mazliet vājprātīga cilvēka iespaidu. – Lai Tofijs dzīvojas vienā telpā un miers. Pēc tam vari piezvanīt Deividam, pateikt, ka tev uzkrauts par daudz, un…

      Viņa nepabeidza teikumu. Jāpārstāj sarunāties ar sevi, Zoja nodomāja. Patālu izvietotās brūnās acis bija zaudējušas panisko izteiksmi un СКАЧАТЬ