Trešais nav lieks. Lūsija Dilana

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ zaudējis vienīgo saimnieci savā suņa mūžā, un viņš vairs nav jauns. Septiņi gadi, tātad pēc cilvēku rēķiniem pāri piecdesmit. Viņš bija klāt Dotas nāves brīdī un atskrēja man to paziņot gluži kā filmā Lesija. Nabaga dvēselīte…

      Reičelu pārņēma skumjas un biklums. – Es neesmu īstais cilvēks, kas spētu aizstāt Dotu.

      – Suņiem nepieciešamas vienīgi pastaigas un glāsti, – uzstājīgi apgalvoja Megana. – Un tavas balss skaņa. Nu, pamēģini. Saki Džemam, lai paliek un gaida.

      Reičela neveikli pievērsās dzīvniekam, kas saspicēja mīkstās ausis un tik sparīgi sakustināja asti, ka teju vai nogāza no kājām Tinkeru.

      – Paliec, – Reičela vārgā balsī noteica.

      – Un parādi, kur lai viņš gaida.

      Reičela norādīja uz vietu līdzās Meganas kājām. – Paliec te.

      Džems vēl sparīgāk paluncināja asti, tad nometās guļus un noguldīja galvu uz ķepām, tomēr skatienu nenolaida, it kā gaidītu viņas atzinību.

      Dzīvnieks šķita tik pateicīgs par viņam veltīto uzmanību. Tik ļoti vēlējās viņai izdabāt. Reičelas pamirušajā sirdī kaut kas sakustējās. Džems alka pēc viņas uzmanības un atzinības. Vēlējās piederēt un saņemt mīlestību.

      Pārējie suņi skraidīja apkārt un šķita sajūsmināti par iespēju tikt laukā no saviem betonētajiem nodalījumiem un padraiskoties zaļā zālē. Reičela pieņēma lēmumu – šodien viņa uzsāks jaunu māju meklēšanas kampaņu patversmes suņiem, rīkosies tā, kā to nemitīgi ieteica darīt Džordžs. Un runa nebija tikai par uzturēšanas izmaksām – šiem noskumušajiem dzīvniekiem bija nepieciešami cilvēki, kas tos mīlēs. Reičelu mocīs vainas izjūta, ja viņas inertuma dēļ suņi būs spiesti turpināt savu eksistenci patversmē.

      Varbūt pēc tam viņa spēs ar tīru sirdsapziņu pārdot gan māju, gan patversmi. Diezin vai pat Dota drīkstētu vēlēties no viņas ko vairāk.

      – Labs puika! – viņa teica Džemam. – Labs puika.

      – Vareni! Labs puika! Un laba meitene! – Megana piemetināja un paklaudzināja pa savu rokaspulksteni. – Bet tagad naigi! Tiekamies tepat pulksten vienpadsmitos? Sarunāts. Uz priekšu!

      Viņa aizsvieda parka zaļumā pirmo sazelēto tenisa bumbiņu, un Reičelai nekļuva skaidrs, kam domāts pēdējais mudinājums – viņai vai suņiem, kas aizbrāzās pakaļ bumbiņai.

      6. NODAĻA

      Kamēr puikas pirmdienas rītā savā istabā dzina rokā skolai nepieciešamās mantas, tātad laimīgā kārtā atradās ārpus dzirdamības robežām, Zoja norija malku verdoši karstas kafijas, lai balss skanētu ķērkstoši, un piezvanīja uz friziersalonu no virtuvē novietotā tālruņa. Viņa nevēlējās, lai dēli dzird nejēdzīgos, bet absolūti nepieciešamos melus, ko viņa grasījās klāstīt salona menedžerei Hannai.

      Kamēr skanēja garie signāli, Zoja ar vienu aci uzmanīja kartona kārbā ierīkoto midziņu, kurā Tofijs bija aizmidzis tikai otro reizi trīsdesmit sešu nogurdinošu, nervus plosošu stundu laikā.

      Vismaz jācer, ka kucēns guļ. Varēja taču gadīties, ka tas tikai pievēris acis un prāto, kuru mājas stūrīti izārdīt nākamo. Grūti spriest, kurš no trim – Tofijs, Leo vai Spensers – izrāda lielāku sajūsmu. Visi trīs kopīgiem spēkiem izraisīja gluži nomācošu postījumu viesuli. Dzīvojamā istaba izskatījās tā, it kā tajā kāds būtu padarbojies ar mūru grāvēju lodi, piedevām visās malās mētājās papīra dvieļu driskas, jo bija nācies uzslaucīt jau neskaitāmas “nelaimes”.

      Kas to būtu domājis, ka mazs kucēns spēj izšļākt tādus urīna daudzumus!

      – Sveika, Hanna! – viņa iesāka, kad aparāts ar klikšķi pārslēdzās tālruņa režīmā. – Te Zoja, diezin vai es spēšu šodien ierasties darbā. Esmu aizvadījusi briesmīgu nedēļas nogali. Divas naktis neesmu ne aci aizvērusi…

      Tofijs sāka grozīties, tad atvēra acis, ieraudzīja Zoju un līksmi ieķaukstējās. Viņas sirds pamira, kad mazais sacirta zobus ap kartona kārbas malu.

      – Tu tiešām izklausies nelāgi, Zoja, – Hanna bilda. Salonā ritēja ikrīta uzkopšana, fonā blarkšķēja radio. – Vai gribi, lai tavus šīsdienas klientus pierakstu pie citiem meistariem?

      – Tu varētu? Esmu pārliecināta, ka tas ir tikai vīruss, bet man negribētos aplipināt citus. – Zoja pasniedzās pēc biskvītu kārbas, ar vienu aci uzmanīja kucēna midziņu, ar vienu ausi sekoja trokšņiem augšstāvā. Puikas tīrīja zobus rekorda cienīgā ātrumā, lai atgrieztos pie Tofija. – Paklau, rīt no rīta es tev došu ziņu, paliec sveika. – Viņa aprāva sarunu tik strauji, ka pārsteigtās Hannas veseļošanās vēlējumi tā arī palika karājoties gaisā.

      Notvērusi spodrajās cepeškrāsns durtiņās savas vainīgās sejas atspulgu, Zoja sajutās pavisam nelāgi.

      Viņa gadiem ilgi nebija ņēmusi brīvdienu, bija gājusi uz darbu, lai tur vai kas – sniegputenis, negulētas naktis, kad bērniem nāca zobiņi, vai arī laulības krahs. “Viņi man ir parādā dažas brīvdienas,” Zoja sev iegalvoja, tomēr vainas izjūta neatstājās. Gluži tāpat kā pārgurums, kas šķita ieēdies vai līdz kaulam. Viņa bija pieradusi pie zobu nākšanas mazuļiem, pieradusi pie murgiem, bet ne pie gaudošanas, kas neapklust visu nakti.

      Zoja pabāza galvu gaitenī. – Spenser! Ko tu tur augšā dari? Nāc, citādi mēs nokavēsim!

      Saklausījis paceltu balsi, Tofijs ieķaukstējās skaļāk, un pazīstamā skaņa caururba Zoju kā nazis.

      Viņa palūkojās uz suņuku, un Tofijs izgrūda smilkstienu. Skaņas nozīme bija nepārprotama, un Zoja, atmetusi domu par brokastmaizes ievietošanu tosterā, saķēra kucēnu, četros milzu soļos šķērsoja virtuvi un izstieptās rokās izkarināja radībiņu laukā pa sētas durvīm. Tomēr arī šajā reizē lauvas tiesa siltā šķidruma tika viņai. Nolikusi kucēnu zemē, Zoja vai simto reizi soļoja pie izlietnes nomazgāt rokas.

      – Labs puika, – viņa apņēmīgi teica Tofijam, kas apošņāja lieveņa augšējo pakāpienu. – Labi pačurāts.

      Šī gudrība bija apgūta tajās desmit minūtēs, kad viņai izdevās ielūkoties internetā un uzmeklēt informāciju par kucēnu apmācīšanu mājas apstākļos. Ik stundu izvest dzīvnieciņu laukā, slavēt, ja tas dara to, kas nepieciešams, izvēlēties vienkāršu frāzi, kas kucēna prātā saistītos ar dabisko vajadzību kārtošanu. Pirms tam Tofijs bija paguvis iegaumēt, ka slapināties drīkst ikreiz, kad vien kāds iebļaujas: “Dieva dēļ, tikai ne tur!”

      Zoja un kucēns vēroja viens otru ar savstarpējām aizdomām. – Kur es tevi likšu, kad man vajadzēs doties uz veikaliem, lai sapirktu visu to, ko tavs dumjais papucītis neatveda kopā ar tevi? – viņa jautāja. Un vispār – cik ilgi drīkst atstāt kucēnu vienu?

      Soļu dimdoņa kāpnēs liecināja, ka puikas tūdaļ būs klāt. Bija dzirdams, ka Leo sauc: – Tofij! Tofij! – Kucēns ņēmās smilkstēt no prieka, bet Zoja paķēra СКАЧАТЬ