Vinterbornu dārgumi. Kimberlija Frīmena

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ zilās acis pauž raizes. – Tu izskaties pavisam bāla.

      Izabella apvalda asaras. Izabella allaž valda asaras. Viņa pielec kājās no krēsla.

      – Manas kurpes, – viņa nosaka, kā paskaidrodama, un viena pati dodas uz kluso kajīti.

      Izabella pamostas agri un guļ savā šaurajā gultā, cīnoties ar vēso nelabumu, ko pazīst vienīgi mātes, kuras zaudējušas bērnu. Katru dienu pamostoties ir varbūt divas vai trīs aizmirstības sekundes, un tad skumjas atkal atgriežas un viņa atceras, ka viņas dzīve ir sagandēta. Kritiens no neziņas apziņā ir neizturams. Izabellai labāk gribētos pamosties ar skumjām. Taču šīs dažas aizmirstības sekundes viņu moka katru rītu: tās ir melīgs brīdis, nežēlīgs laimes solījums, ko nevar paildzināt, tāpat kā tās piecpadsmit ar pusi dienas, kamēr Daniels bija dzīvs.

      Taču dzīve turpinās, un Izabella zina, ka viņai ir jāceļas un jāiet uz enkura būdu, lai noskaitītu lūgšanu okeānam. Viņa iziet caur priekšējo lūku un uzreiz ierauga Megiju, kura sēž pie enkura būdas ar nelaimīgu sejas izteiksmi, sarkani zeltainajiem matiem mirdzot rīta saulē. Izbrīnītā Izabella pienāk klāt un apsēžas viņai līdzās. Arturs bieži sūdzas, ka viņas ar Megiju uz kuģa “uzvedas kā bērni”. Viņš uzskata, ka dāmai nepieklājas sēdēt nekur citur kā vien uz krēsla. Taču vieta netālu no kuģa stūres ir brīnišķīga, kur pasēdēt, uzliekot zodu uz ceļgaliem un jūtoties tā, it kā viņa slīdētu gar zināmās pasaules robežām ar saules stariem matos.

      Pašā sākumā uz kuģa Izabella vēl ievēroja ārējo pieklājību, bet, jo vairāk viņa attālinājās no mājām, jo ātrāk atmeta labās manieres. Kamēr viņi kuģoja no Bristoles pa Eivonas upi, garām Sentvinsenta klintīm, viņa vēl aizvien valkāja cepuri un cimdus. Kad pēc divām dienām viņi nonāca pretvējā un Izabella nespēja iztaisnoties bez vemšanas, viņa ātri vien atmeta visu, kas varēja traucēt ātrāk nokļūt līdz kuģa bortam. Pēc trim nedēļām viņi bija nonākuši pasāta zonā, un kuģa ātrums un nomācošais karstums lika Izabellai sajusties pietiekoši nemierīgai, lai atteiktos no korsetes. Viņa dziļi ieelpoja pirmo reizi kopš bērnu dienām.

      – Agri piecēlies, Megij? – Izabella vaicā.

      Megija paraugās uz masta pacēlumu, bet ne uz pakaļgalu.

      – Nespēju iemigt. – Viņas skatiens seko kādam uz galvenā klāja otrpus stūrei. Izabella kādu brīdi viņu pēta un tad aptver, ka Megija skatās uz pirmo palīgu.

      – Šorīt tu interesējies par Harova kungu? – viņa klusi iejautājas, uz brīdi atbalstīdamās pret Megiju.

      Megijas acis nozib un atgriežas pie Izabellas.

      – Vai tu nedomā, ka viņš ir vienreizējs?

      – Vienreizējs droši vien nav īstais vārds, ko es lietotu. – Izabella pagriežas, lai viņu novērtētu. Viņš runā ar diviem komandas locekļiem uz masta pacēluma. Viņš ir mana auguma vīrs, īsāks par Izabellu, bet, iespējams, Megijai tas neko daudz nenozīmē, jo viņa ir sīciņa sieviete ar zvanveida figūru. Izabellā cīnās divējādas izjūtas. Viņa grib pasargāt Megiju, taču draudzenes muļķība viņu sadusmo. Sievietes, kuras ir divkārt nolādētas ar skaistumu un izcelšanos, neizvēlas, ko mīlēt. – Megij, tu zini, cik nedroši ir lolot slepenas jūtas pret viņu.

      – Es neloloju pret viņu jūtas, Izabella. Es tikai viņu briesmīgi apbrīnoju. Viņa sieva Mērija pērn nomira. Viņš kopa to līdz pat beigām: viņš bija klāt, lai dzirdētu viņas pēdējo elpas vilcienu.

      – Kā tu to zini?

      – Noklausījos, kā viņš stāstīja Frānsisam mūsu pēdējā ceļojuma laikā. Vai tu nedomā, ka ir brīnišķīgi, ja vīrietis spēj tik dziļi mīlēt? Viņiem ir jābūt tik stipriem un raupjiem, un tomēr sirdī viņi spēj būt tik maigi.

      Izabella neatbild. Viņa iedomājas, ka tad, ja viņa būtu slima un gulētu uz nāves gultas, Arturs turētos tālāk, līdz tas būtu beidzies. Tieši tāpat, kā viņš to darīja, kad nomira Daniels. Izabella ieraudzīja viņu tikai pēc bērēm, kas notika bez viņas ziņas. Arturs bija baidījies, ka viņa varētu sarīkot scēnu.

      – Cik briesmīgi, tik agri kļūt par atraitni, – Megija nopūšas. – Kādas sāpes viņš ir pārcietis.

      Izabella paraugās uz Megijas seju. Draudzenes acis ir spožas no asarām. Viņas sirdī iezogas rūgtums. Megija ne reizes nav raudājusi kopā ar Izabellu par Danielu, un zaudēt bērnu ir daudz ļaunāk nekā zaudēt sievu. Megija, kurai savu bērnu nav, tikai noteica: “Gan tev piedzims cits, un skumjas pārvērtīsies priekā,” it kā bērni būtu kas līdzīgs tējas piederumiem un viena zaudējumu varētu viegli kompensēt, iegādājoties citu.

      Izabellā ieperinās pats nelabais.

      Viņa pieceļas un pasauc:

      – Harova kungs!

      Megija saraujas, piespiež ceļgalus pie krūtīm, atgādinot Izabellai zirnekli brīdī, kad pret to atvēzējas ar slotu.

      – Izabella, nē! – viņa nošņācas.

      Taču ir jau par vēlu. Harova kungs pagriežas pret viņām un paceļ roku sveicienam. Megija pietraušas kājās, cerēdama izbēgt. Izabella ar vienu roku māj Harova kungam, lai viņš nāktu tuvāk, un ar otru saķer Megijas delmu. Izabella ir spēcīga, gara un karaliska, un Megija nevar izbēgt. Harova kunga spīdīgi sārtā seja pauž interesi, viņam pienākot.

      – Jā, Vinterbornas kundze?

      Megija ir aizgriezusi seju, kas aiz samulsuma kļuvusi tumši sarkana. Izabella sajūt pirmo nožēlas kripatu, taču ir jau par vēlu. Viņas lūpas jau ir sākušas veidot vārdus.

      – Mēs ar Vaitavejas kundzi nupat sarunājāmies, un izskatās, ka viņa jūs ļoti apbrīno.

      Tagad ir Harova kunga kārta nosarkt, un Izabella vairs nespēj sajust velnišķīgo dzirksteli, kas viņai likusi uzsākt šo sarunu, tāpēc viņu pārņem kauns. Izabella atlaiž Megiju, kura paskrien viņiem garām un šņukstēdama metas uz lūkas pusi. Harova kungs noskatās viņai pakaļ un tad pagriežas pret Izabellu. Viņa nespēj atšifrēt pirmā palīga sejas izteiksmi. Vai viņš ir nikns? Samulsis? Varbūt viņš arī lolo jūtas pret Megiju?

      Ak, bez šaubām, ka tā. Viņi ir kopīgi apceļojuši visu pasauli, un tur ir “Vaitavejas kundze” tā un “Harova kungs” šitā, un nolaisti plakstiņi, kad viņi paiet viens otram garām šaurajos salona gaiteņos.

      – Piedodiet, – Izabella izmoka. – Nemaz nezinu… – Viņa apklust, vienreiz pamāj un tad dodas uz enkura klāju, lai noskaitītu savu rīta lūgšanu okeānam.

      Viņa saprot, ka Megija, visticamāk, nesarunāsies ar viņu visa atlikušā ceļojuma laikā, un kādu brīdi viņai ir vienalga. Taču tad Izabella atkal atgūst skaidru galvu un krīt izmisumā, jo viņa ir sieviete, kura ir pārāk satriekta, lai spētu saņemties, kad situācija to prasa. Droši vien pārāk satriekta, lai biedrotos ar citiem cilvēkiem, kuru sirdis nav salauztas.

      Kuģis ir liels, bet kajītes atrodas ļoti tuvu cita citai. Izabellai un Arturam ir divas šauras guļvietas citkārtējā bocmaņa kajītē. Bocmanis СКАЧАТЬ