Vinterbornu dārgumi. Kimberlija Frīmena

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ noklakšķina mēli. Atskan klunkšķi, ielejot dzērienu.

      – Vai Megija tev pateica, ko viņa ir izdarījusi?

      – Neatklāja. Tikai pateica, ka Izabella esot viņu iegrūdusi kaunā un ka viņa esot mežonīga kā savvaļas kaķe.

      Izabellas sirds krūtīs pamirst. Megija ir nostājusies pret viņu. Viņa zina, kāpēc, bet tik un tā jūtas nodota. Kāpēc neviens nespēj būt laipns pret viņu? Tik laipns, cik viņai vajag? Vai viņas sejā vai izturēšanās veidā ir kas tāds, kas aicina cilvēkus būt nelaipniem?

      – Jā gan. Izabella ir tāda, – Arturs norūc. – Agrāk viņa tāda nebija, Frānsis. Kad es viņu apprecēju, viņa bija daudz pakļāvīgāka. Bērna nāve…

      – Man jārunā ar tevi tieša valoda, Vinterborn. Viņa nevar visu laiku izmantot to par attaisnojumu.

      – Dažas sievietes tā arī neatgūstas pēc kā tāda.

      – Tāpēc, ka viņas pašas to nevēlas. Viņas ir iemīlējušās pašas savās bēdās. Tu teici, ka Izabella sākumā bijusi pakļāvīgāka, taču es atceros, ka jau tolaik viņai bija sava griba. Kad bērns nomira, neviens viņai neaizliedza niknoties un nesakarīgi runāt. Visi viņu attaisnoja, tāpēc viņa ātri saprata, ka var darīt visu, ko vien vēlas, pat tad, ja tas sāpina citus.

      Izabella nezina, par ko apvainoties vairāk: par pieņēmumu, ka viņa ir iemācījusies uzvesties slikti gluži kā neaudzināts suns, vai par to, ka abi vīrieši tik atklāti runā par viņas jūtām. Taču nē, visvairāk sāp tas, cik nevērīgi viņi izmet vārdu “bērns”. Viņam bija vārds, Daniels.

      – Nezinu, ko vēl es varu darīt, Frānsis. Kādu dienu aizsūtīju viņu pastaigā kopā ar drauga sievu un aizvācu visus atgādinājumus par bērnu. Šūpuli, drēbes, mazo trusīti, ko bija noadījusi mana māte. Protams, viņa kļuva nikna. Man nācās visai cieši saķert viņu aiz abām rokām, lai neļautu izskrāpēt man acis.

      Visai cieši. Viņš bija atstājis divus melnus zilumus, kas nebija izzuduši nedēļas garumā.

      Un tad kapteinis pasaka to, no kā Izabella ir baidījusies. – Megija man teica, ka tā lentīte viņai ap roku esot nozīmīga.

      – Tiešām?

      Izabella varētu dzirdēt adatu nokrītam, pat guļot gultā.

      – Mēs šodien par to runājām. Par Izabellu, par bērnu un to, kā viņa atsakās tikt tam pāri. Un Megija man atklāja, ka lentītē pie locītavas Izabella iešuvusi bērna aproci, kuru tu nevarēji atrast. Tādu sārtu, ko Izabella un viņas māsa esot uzmeistarojušas bērnībā.

      Viņam izrunājot šos vārdus, Izabella ar pirkstiem pieskaras pazīstamajiem izciļņiem zem lentītes. Jā, viņš to visu bija aizmetis. Viņa bija atgriezusies pēc garas dienas Bātā kopā ar Evansas kundzi un atradusi tukšu bērnistabu. Bija palikusi tikai šī aproce atvilktnes dziļumā. Bērnībā viņām ar māsu Viktoriju patika gatavot rotaslietas. Viņu tēvs bija juvelieris, lai arī, protams, ne tik slavens kā Vinterborni. Viņam piederēja neliela darbnīca Portisakā, piekrastes pilsētiņā, kurā Izabella bija uzaugusi. Viņš bija gatavojis unikālas rotas saviem bagātajiem klientiem, starp kuriem bija Eiropas augstmaņi, un bija iemācījis meitām, kā savērt akmentiņus uz auklas bez lodēšanas. Izabellai un viņas māsai bija vienpadsmit un divpadsmit gadi, kad viņas bija pagatavojušas koraļļu rokassprādzi, kur katru posmu kopā saturēja sudraba stieples vijums, bet posmiņu bija tikai tik daudz, lai no tiem sanāktu mazītiņa rotaslieta. Viktorija to gadiem ilgi bija glabājusi savā dārglietu kastītē, jo viņas bija vienojušās, ka to dabūs tā, kurai pirmajai piedzims bērns. Tā tika atsūtīta uz Izabellas māju dienu pirms Daniela piedzimšanas īpašā sūtījumā no Ņujorkas, kur Viktorija tagad dzīvoja, precējusies, bet bez bērniem.

      – Tev nāksies to viņai atņemt, Vinterborn. Iemet to jūrā. Viņai nemūžam nekļūs labāk, kamēr tas netiks izdarīts.

      Izabellas sirds ir karsta no bailēm. Viņa zināja, ka kapteinis to ierosinās, viņa zina, ka Arturs tam piekritīs. Taču tas ir vienīgais, kas palicis no Daniela, vienīgais, kas ļauj viņai nesabrukt. Ja Izabella zaudēs šo koraļļu aproci, viņa zaudēs sevi. Tāpēc viņa to tūlīt pat noraisa no rokas un pabāž zem spilvena. Taču tur tā nav drošībā, katrā ziņā ne ilgstoši. Tā būs otrā vai trešā vietā, kur viņš meklēs, ja būs apņēmies to viņai atņemt.

      Ir tikai viena vieta, kur aproce būs drošībā, ja vien Izabella uzdrošināsies to tur ielikt.

      Piektā nodaļa

      Vakariņas vienmēr tiek pasniegtas salonā, un tieši tur sākas šīsdienas plāns. Lai viss izdotos, Izabellai ir jāliekas gulēt pirms vīra, tāpēc tad, kad stjuarts viņiem atnes neizceptas un pārsālītas cūkgaļas gabalu ar dažiem taukos peldošiem kartupeļiem, viņa notēlo piepešu slimības lēkmi. Lai gan patiesībā Izabellai nemaz nav jātēlo nelabums, nolūkojoties uz šo ēdienu. Kā viņa ir noilgojusies pēc svaigas gaļas un jaunajiem kartupeļiem!

      – Ak, – viņa saka, piespiežot roku pie lūpām.

      – Izabella? – Arturs apjautājas savā ierasti piesardzīgajā tonī.

      – Man piepeši uznāca nelabums, – viņa saka.

      Megija, kura sēž viņai iepretī klusēdama un ar akmenscietu sejas izteiksmi, neskatās Izabellai sejā. Kapteinis ir aizņemts ar sarkanvīna tukšošanu no savas kristāla glāzes. Tas nozīmē, ka Arturam pašam ir jātiek galā ar problēmu.

      – Vai tu ēdīsi kopā ar mums?

      – Domāju, ka nē, – viņa atbild. – Tūlīt pat likšos gultā.

      Arturs paver muti, lai mudinātu viņu palikt. Viņš ir cilvēks, kurš pastāvīgi raizējas, ko citi par viņu domās, un jebkāda Izabellas nepieklājība liek viņam elst un pūst kā tvaika lokomotīvei. Taču Izabella noprot, ka Arturs nojauš: slimība var padarīt viņas manieres tikai vēl sliktākas, tāpēc viņš patur savas domas pie sevis un ļauj sievai iet, novicinot vienu gaļīgo roku.

      Tiklīdz kabīnes durvis aiz viņas ir aizvērušās, Izabella atpogā savu ņieburu un atāķē korseti, novelk svārkus un pakarina šaurajā garderobē, kas ierīkota stūrītī aiz viņu kojām. Viņa uzrauj mugurā naktskreklu un kādu brīdi stāv nekustēdamās, sirdij strauji pukstot, cenzdamās saklausīt soļu troksni. Nekā. Uz durvīm ir pakārta vīra veste. Izabella iebāž roku tās kabatā. Atradusi meklēto, viņa apguļas gultā. Taču viņa necenšas aizmigt. Izabella guļ nekustīgi un klausās viņu radītajos trokšņos. Sudrablietu šķindoņā, atsitoties pret porcelānu. Viņu sarunās: allaž par laika apstākļiem, lai arī Izabella spēj saprast šādu apmātību te, jūrā. Vēl pagājušajā nedēļā, kad viņi burāja ārā no Austrumindijas salu ūdeņiem, viņus tik ātri un negaidīti pārņēma vētra, ka Izabella bija pārliecināta, ka kuģis aizies bojā. Viņi ir atkarīgi no laika apstākļiem.

      Izabella dzird Megijas maigo balsi attālināmies. Izabella mazliet nomierinās: viņai vajag, lai Megija, kurai piemīt neparasti asa dzirde, izietu no salona. Tad Arturs un kapteinis atsāk sarunu. Pastāvīgā sarkanvīna pudeles atkorķēšana, glāžu šķindoņa pret pulēto koka СКАЧАТЬ