Drošais patvērums. Nikolass Spārks

Чтение книги онлайн.

      – Es to nepirku, – viņš sacīja.

      Keitija samirkšķināja acis. – Bet zīmīte…

      Viņš paraustīja plecus. – Tas atradās šķūnītī un krāja putekļus pāris pēdējos gadus. Tici man, pirkt tev divriteni būtu pēdējais, ko es darītu.

      Keitijas acis iezibējās. – Nav runa par to! Tu turpini man dāvināt lietas, un tas ir jāizbeidz. Es negribu neko no tevis ņemt. Man nav vajadzīgs ne lietussargs, ne dārzeņi, ne vīns.

      Un man nav vajadzīgs divritenis!

      – Tad atdod to kādam. – Viņš paraustīja plecus. – Man arī tas nav vajadzīgs.

      Keitija apklusa, un Alekss noskatījās, kā samulsums pārvēršas vilšanās izjūtā un visbeidzot izčākst. Beigās viņa papurināja galvu un pagriezās uz iešanu. Keitija vēl nebija paguvusi paspert ne soli, kad viņš nokremšļojās.

      – Pirms aizej, vai tu vismaz nevarētu izdarīt man pakalpojumu un uzklausīt paskaidrojumu?

      Keitija paraudzījās uz viņu pāri plecam. – Tam nav nozīmes.

      – Varbūt tam nav nozīmes tavās acīs, taču man tas ir svarīgi.

      Viņa cieši raudzījās uz Aleksu, tad skatiens nodrebēja un viņa novērsās. Kad Keitija nopūtās, Alekss norādīja uz soliņu veikala priekšā. Sākotnēji viņš bija to šeit novietojis pa jokam, iespiežot starp ledus automātu un propāna gāzes balonu kasti, zinot, ka tas paliks neizmantots. Kurš gan gribētu nolūkoties uz automašīnu stāvvietu un ceļu? Viņam par pārsteigumu, lielākoties soliņš gandrīz vienmēr bija aizņemts; arī tagad tas bija tukšs vienīgi agrās rīta stundas dēļ. Keitija pavilcinājās, pirms apsēsties, un Alekss savija pirkstus kopā.

      – Es nemeloju, teikdams, ka divritenis tikai krāja putekļus pēdējos pāris gadus. Agrāk tas piederēja manai sievai, – Alekss sacīja. – Viņai patika šis divritenis, un viņa ar to braukāja visu laiku. Reiz viņa ar to pat aizbrauca līdz Vilmingtonai, taču, bez šaubām, nonākusi tur, jutās pārāk piekususi, tāpēc man nācās braukt viņai pakaļ, lai arī man nebija neviena, kam palūgt pieskatīt veikalu. Biju spiests to slēgt uz pāris stundām. – Viņš apklusa. – Tas bija viņas pēdējais brauciens ar šo divriteni. Tonakt viņai pirmoreiz uznāca krampji, un man bija jāved viņa uz slimnīcu. Pēc tam viņa kļuva aizvien vārgāka un vairs nevarēja pabraukt. Novietoju divriteni garāžā, taču katru reizi, to uzlūkojot, man nākas domāt par to briesmīgo nakti. – Viņš izslējās. – Zinu, ka man būtu vajadzējis atbrīvoties no tā jau agrāk, taču es nespēju atdot to kādam, kurš vienu vai divas reizes ar to izbrauktu un tad aizmirstu. Gribēju atdot riteni cilvēkam, kurš to novērtētu tikpat augsti kā viņa. Kādam, kas to lietotu. To būtu vēlējusies mana sieva. Ja tu viņu būtu pazinusi, tu saprastu.

      Tu izdarīsi man pakalpojumu.

      Kad Keitija ierunājās, viņas balss bija nomākta. – Es nevaru pieņemt tavas sievas divriteni.

      – Tad tu tomēr vēlies to atdot atpakaļ?

      Kad viņa pamāja, Alekss paliecās uz priekšu, atbalstot elkoņus pret saviem ceļgaliem. – Mēs ar tevi esam līdzīgāki, nekā tev šķiet. Tavā vietā es darītu tieši to pašu. Tu negribi justies, ka esi kādam kaut ko parādā. Tu gribi pierādīt pati sev, ka vari tikt galā saviem spēkiem, vai ne?

      Keitija atvēra muti, lai atbildētu, taču neko nepateica. Pēc klusuma brīža Alekss turpināja:

      – Pēc sievas nāves es jutos tieši tāpat. Ilgu laiku. Cilvēki iegriezās veikalā, un daudzi man teica, lai es viņiem zvanu, ja man kaut kas būs vajadzīgs. Vairums no viņiem zināja, ka man šeit nav citu ģimenes locekļu, un gribēja labu, taču es nekad nevienam nezvanīju, tāpēc ka tad tas nebūtu es. Pat ja kaut ko vēlētos, es nezinātu, kā to palūgt, bet lielākoties es pat nezināju, ko īsti vēlos. Zināju tikai to, ka atrodos virves galā, un, izmantojot šo pašu salīdzinājumu, ilgāku laiku es tik tikko spēju pie tās noturēties. Piepeši man vajadzēja uzņemties visas rūpes par diviem maziem bērniem un veikalu, un toreiz bērni bija mazāki un prasīja lielāku pieskatīšanu nekā tagad. Un tad kādu dienu uzradās Džoisa. – Viņš paraudzījās uz Keitiju. – Vai tu jau esi iepazinusies ar Džoisu? Viņa strādā dažas pēcpusdienas nedēļā, tai skaitā svētdienās, vecāka kundze, un sarunājas ar visiem. Džošs un Kristena viņu dievina.

      – Īsti nezinu.

      – Tas nav svarīgi. Lai vai kā, viņa uzradās kādu pēcpusdienu, varbūt ap pulksten pieciem, un paziņoja, ka parūpēšoties par bērniem, kamēr es pavadīšu nākamo nedēļu pludmalē. Viņa jau bija sarunājusi man vietu un pavēstīja, ka man šajā jautājumā neesot nekādas teikšanas, jo, viņasprāt, es atrodos uz nervu sabrukuma robežas.

      Alekss paberzēja virsdeguni, cenzdamies savaldīt atmiņas par to laiku. – Sākumā es jutos sarūgtināts. Tie taču ir mani bērni, vai ne? Un kas es būtu par tēvu, ja cilvēki redzētu, ka nespēju pildīt savus tēva pienākumus? Taču atšķirībā no visiem pārējiem Džoisa nelūdza zvanīt, ja man kaut kas būs vajadzīgs. Viņa zināja, ko es pārdzīvoju, tāpēc ieradās un rīkojās tā, kā uzskatīja par pareizu. Nepaguvu ne attapties, kad jau atrados ceļā uz pludmali. Un viņai izrādījās taisnība. Pirmajās divās dienās es vēl aizvien biju kā salauzts. Taču pēc tam es devos garās pastaigās, izlasīju dažas grāmatas, gulēju ilgāk un atgriežoties sapratu, ka jūtos atpūties daudz labāk, nekā ilgu laiku pirms tam…

      Viņš apklusa, sajuzdams Keitijas pētošo skatienu.

      – Nesaprotu, kāpēc tu man to visu stāsti.

      Alekss pagriezās pret viņu. – Mēs abi zinām, ka tad, ja es tev apjautātos, vai tu vēlies divriteni, tu atbildētu, ka nē. Tāpēc es rīkojos līdzīgi Džoisai un darīju to, ko uzskatīju par pareizu. Esmu iemācījies, ka šad un tad cilvēks drīkst pieņemt palīdzību. – Viņš pamāja uz divriteņa pusi. – Ņem to, – Alekss sacīja. – Man nav, kur to likt, un tev ir jāatzīst, ka tas padarīs nokļūšanu darbā un mājās daudz vieglāku.

      Pagāja dažas sekundes, līdz viņš redzēja, ka Keitijas pleci atslābst. Viņa pagriezās pret Aleksu un šķībi pasmaidīja.

      – Vai tu biji izmēģinājis šo runu?

      – Bez šaubām. – Viņš centās izskatīties samulsis. – Bet tu to ņemsi?

      Keitija vilcinājās. – Ritenis man noderētu, – viņa beidzot atzina. – Paldies.

      Kādu brīdi abi klusēja. Uzlūkojot jaunās sievietes profilu, Alekss atkal ievēroja, cik viņa ir skaista, lai arī šķita, ka Keitija pati tā nedomā. Tas padarīja viņu tikai vēl valdzinošāku.

      – Nav par ko, – viņš noteica.

      – Tikai vairs nekādu dāvanu, labi? Tu jau tagad esi manā labā izdarījis vairāk nekā pietiekami.

      – Lai notiek. – Viņš pamāja uz divriteņa pusi. – Vai ripoja labi? Es gribu teikt, ar tiem groziem?

      – Ļoti labi. Kāpēc prasi?

      – Tāpēc СКАЧАТЬ