Drošais patvērums. Nikolass Spārks

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ loga, Keitija un Džo izgāja uz lieveņa. Keitija juta, ka viegli grīļojas, un pieturējās pie margām. Viņas malkoja vīnu, kamēr mākoņi turpināja izklīst, un vienā mirklī debesis izrādījās pilnas ar zvaigznēm. Keitija norādīja uz Lielo lāci un Polārzvaigzni, kas bija vienīgās, kuras viņa zināja, bet Džo sāka saukt dučiem citu. Keitija izbrīnā vērās debesīs, juzdamās pārsteigta par to, cik daudz Džo zina par zvaigznājiem, līdz ievēroja Džo nosauktos vārdus.

      – To sauc par Elmeru Fudu, un tur, aiz tās priedes var ieraudzīt Pīlēnu Timu.

      Kad Keitija beidzot aptvēra, ka Džo par zvaigznēm zina tikpat maz, cik viņa pati, Džo sāka ķiķināt kā palaidnīgs bērns.

      Atgriežoties virtuvē, Keitija salēja glāzēs pēdējās vīna atliekas un iedzēra malku. Vīns silti ielija Keitijai rīklē un lika galvai noreibt. Naktstauriņš turpināja dejot apkārt gaismai, lai gan tad, kad viņa centās aplūkot to ciešāk, sāka izskatīties, ka to ir divi. Keitija jutās apmierināta un drošībā un atkal nosprieda, ka vakars ir bijis ļoti patīkams.

      Viņai bija draugs, īsts draugs, kāds, kurš smējās un jokoja par zvaigznēm, un Keitija īsti nezināja, vai grib raudāt vai smieties, tāpēc ka bija pagājis ilgs laiks, kopš viņa bija izbaudījusi kaut ko tik nepiespiestu un dabisku.

      – Vai tev nekas nekaiš? – Džo apjautājās.

      – Viss kārtībā, – Keitija atbildēja. – Es tikai iedomājos par to, ka priecājos par tavu apciemojumu.

      Džo paraudzījās uz viņu. – Man tā vien šķiet, ka tu esi noreibusi.

      – Man tā vien šķiet, ka tev varētu būt taisnība, – Keitija piekrita.

      – Nu labi. Ko tu gribi darīt? Tāpēc ka tu noteikti esi noreibusi un gatava izpriecām.

      – Nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt.

      – Vai gribi darīt ko īpašu? Aizbraukt uz pilsētu, atrast ko aizraujošu?

      Keitija papurināja galvu. – Nē.

      – Tu negribi satikties ar cilvēkiem?

      – Es labāk jūtos vienatnē.

      Džo pārlaida pirkstus glāzes apmalei, pirms atkal ierunāties. – Tici man neviens nejūtas labāk vienatnē.

      – Es jūtos.

      Džo apdomāja Keitijas atbildi un tad pieliecās tuvāk. – Tātad tu man saki tā: pieņemot, ka tev ir ēdiens, pajumte, apģērbs un viss cits, kas vajadzīgs, lai izdzīvotu, tu labāk atrastos uz vientuļas salas tukšā vietā, pavisam vientuļa, pavisam viena, uz mūžīgiem laikiem, visu savu atlikušo dzīvi?

      Atbildi godīgi.

      Keitija samirkšķināja acis, cenzdamās koncentrēties. – Kāpēc tu domā, ka es neatbildēšu godīgi?

      – Visi melo. Tas pieder pie dzīvošanas sabiedrībā. Nepārproti mani, es domāju, ka tas ir nepieciešams. Vismazāk cilvēki gribētu dzīvot sabiedrībā, kurā valda absolūts godīgums. Vai tu spēj iztēloties sarunas? “Tu esi maza auguma un resna,” viens teiktu, un otrs atbildētu: “Es zinu. Toties tu slikti od.” No tā gluži vienkārši nekas nesanāktu. Tāpēc cilvēki visu laiku melo un kaut ko izlaiž. Cilvēki tev izstāsta lielāko daļu stāsta… un es esmu novērojusi, ka bieži vien tas, ko viņi aizmirst pastāstīt, ir vissvarīgākais. Cilvēki slēpj patiesību tāpēc, ka viņiem ir bail.

      Klausoties Džo vārdos, Keitija juta, kā tie aizskar viņas sirdi. Piepeši viņai kļuva grūti elpot.

      – Vai tu runā par mani? – viņa izmocīja.

      – Nezinu. Vai tā ir?

      Keitija juta, ka viegli nobāl, taču viņa nepaguva neko atbildēt, kad Džo pasmaidīja.

      – Patiesībā es domāju par savu dienu. Es teicu, ka tā bija grūta, vai ne? Nu, es tev nupat atklāju daļu no problēmas. Sāk kaitināt, ja cilvēki nesaka taisnību. Kā es varu viņiem palīdzēt, ja viņi kaut ko slēpj? Ja es patiesībā nezinu, kas īsti notiek?

      Keitija sajuta krūtīs kaut ko sažņaudzamies. – Varbūt viņi gribētu par to runāt, taču zina, ka tu nekādi nespēsi palīdzēt, – viņa nočukstēja.

      – Vienmēr ir kāda iespēja, kā es varu palīdzēt.

      Mēness gaismā, kas ieplūda pa virtuves logu, Džo āda likās mirdzoši balta, un Keitijai radās iespaids, ka viņa nekad nesauļojas. Vīns lika istabai sagriezties un sienām saļodzīties. Keitija juta, kā viņai acīs sariešas asaras, un spēja tikai strauji mirkšķināt acis, lai tās aizkavētu. Viņas mute bija izkaltusi.

      – Ne vienmēr, – Keitija nočukstēja. Viņa pavērsa seju pret logu. Aiz stikla mēness zemu kavējās virs koku galotnēm.

      Keitija norija siekalas, piepeši sajuzdamās tā, it kā vērotu pati sevi no telpas pretējās puses. Viņa redzēja sevi sēžam pie galda kopā ar Džo, un, sākot runāt, balss likās piederam kādam citam.

      – Man reiz bija draudzene. Viņa bija precējusies ar briesmīgu cilvēku un ne ar vienu nevarēja par to izrunāties. Vīrs viņu sita, un sākumā viņa tam teica, ka tad, ja tas vēlreiz atkārtosies, viņa to pametīs. Viņš zvērēja, ka tas nenotiks, un viņa tam ticēja. Taču pēc tam kļuva tikai ļaunāk, piemēram, reizēs, kad viņa vakariņas bija aukstas vai kad viņa ieminējās, ka ir aprunājusies ar kādu no kaimiņiem, kurš gājis garām ar suni. Viņa bija tikai papļāpājusi ar kaimiņu, taču tovakar vīrs trieca viņu pret spoguli.

      Keitija lūkojās grīdā. Linolejs stūros bija atlīmējies, bet viņa nezināja, kā to vērst par labu. Viņa bija mēģinājusi to pielīmēt, taču līme neiedarbojās un stūrīši atkal bija uzlocījušies uz augšu.

      – Viņš vienmēr atvainojās un dažreiz pat apraudājās, redzot zilumus, ko bija atstājis uz viņas rokām vai kājām, vai muguras. Viņš teica, ka ienīstot to, ko ir izdarījis, taču jau pēc brīža apgalvoja, ka viņa to ir pelnījusi. Ka tad, ja viņa rīkotos uzmanīgāk, tas nebūtu noticis. Ka tad, ja viņa pievērstu uzmanību vai neizrādītos tik stulba, viņš nebūtu zaudējis savaldīšanos. Viņa mēģināja mainīties. Viņa visiem spēkiem centās būt labāka sieva un darīt visu tā, kā viņš vēlējās, taču ar to nekad nepietika.

      Keitija juta asaru smagumu aiz plakstiņiem, un, lai arī centās tās apturēt, asaras sāk ritēt lejup pa vaigiem. Džo sēdēja un vēroja viņu nekustēdamās.

      – Un viņa to mīlēja! Sākumā viņš bija izturējies tik maigi. Viņš tai lika sajusties drošībā. Tovakar, kad abi iepazinās, viņa strādāja, un pēc maiņas beigām viņai sekoja divi vīrieši. Kad viņa nogriezās ap stūri, viens no tiem saķēra viņu un aizspieda muti ar roku, un, lai arī viņa centās izrauties, vīrieši bija daudz stiprāki, un mana draudzene nezināja, kas būtu noticis, ja viņas nākamais vīrs neparādītos ap stūri un neiesistu vienam no vīriešiem pa sprandu tik stipri, ka viņš nokrita zemē. Un tad viņš saķēra otro un trieca pret sienu, un viss bija beidzies. Tik vienkārši. Viņš tai palīdzēja piecelties un pavadīja mājās, un nākamajā dienā aizveda uz kafejnīcu. СКАЧАТЬ