Otrā iespēja. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ieraudzīja Eiveriju un pacēla roku sveicienam. Viņa stāvēja aiz letes un klāja mērci uz mīklas. Klēra ielēja sev glāzi sulas un piegāja pie letes.

      – Šķiet, ka drīz līs.

      – Tu to teici jau vakar.

      – Šodien es runāju nopietni.

      – Nu, tad es meklēšu lietussargu.

      Eiverija uz mērces uzlika sarīvētu mozzarella sieru, desas šķēles, sēnes un melnās olīvas. Ar ātrām, prasmīgām kustībām viņa atvēra lielās krāsns durvis un ielika tajā picu. Viņa izcēla no krāsns citu, jau gatavu, un sagrieza to šķēlēs.

      No virtuves iznāca viesmīle, pasveicināja Klēru, paņēma picu un šķīvjus un aiznesa tos pie galdiņa.

      Eiverija nopūtās. – Daudz darba?

      – No pusdivpadsmitiem līdz brīdim pirms aptuveni pusstundas šeit bija pilns ar cilvēkiem.

      – Vai tu šovakar strādāsi? – Klēra jautāja.

      – Vendija atkal ir saslimusi, tāpēc man nāksies strādāt divas maiņas pēc kārtas.

      – “Saslimusi” nozīmē, ka viņa atkal salabusi ar savu puisi. – Es arī justos slikti, ja saietos ar to nejēgu. Toties viņa prot pagatavot sasodīti labu picu. – Eiverija no letes apakšas izvilka ūdens pudeli. – Laikam jau man nāksies viņai piedot. Mūsdienu jaunieši neko nesaprot no darba ētikas.

      – Es patlaban mēģinu atcerēties, kā sauca to puisi, ar kuru tu sagājies toreiz, kad tevi pieķēra izvairāmies no stundām skolā.

      – Lenss Pofinbergers. Tas bija prāta aptumsums. Man nācās to rūgti nožēlot. Es pieļāvu vienu, tikai vienu kļūdu, un tētis nelaida mani laukā no mājas mēnesi. Lenss patlaban strādā Kenfīldā par mehāniķi. – Eiverija samirkšķināja skropstas un iedzēra ūdens malku. – Mehāniķi ir glīti.

      – Tiešām?

      – Lenss ir izņēmums, kas apstiprina likumu.

      Eiverija pacēla telefona klausuli, pieņēma pasūtījumu, izvilka no krāsns picu, sagrieza to šķēlēs un pasniedza viesmīlei, kura aiznesa ēdienu pie galdiņa vēl karstu.

      Klēra malkoja sulu un skatījās, kā Eiverija strādā.

      Vidusskolā viņām, karsējmeiteņu komandas vadītājām, bija draudzīgas attiecības. Draudzīgas, tomēr ar sāncensības piegaršu. Viņas pārstāja kontaktēties, kad Eiverija iestājās augstskolā, un neilgi pēc tam Klēra devās projām no pilsētas kopā ar Klintu.

      Viņas atjaunoja draudzību tad, kad Klēra ar zēniem pārvācās atpakaļ uz pilsētu. Tobrīd Eiverija nupat bija atvērusi restorānu.

      – Grāmatnīcā pirms neilga laika bija ienācis Bekets.

      – Par to jāziņo presei!

      Klēra uz Eiverijas sarkasmu atbildēja ar smaidu.

      – Viņš man piedāvāja aplūkot viesu namu no iekšpuses.

      – Tiešām? Es sagatavošu pasūtījumu, un dosimies.

      – Es tagad nevaru uz turieni iet. Man jābrauc pakaļ bērniem… – Klēra ielūkojās pulkstenī. – Pēc stundas. Un man vēl jāpastrādā. Varbūt darīsim to rīt, pirms šeit sāksies drūzma?

      – Sarunāts. Es te ieradīšos deviņos no rīta, lai iesildītu krāsnis un tamlīdzīgi. Es varētu paņemt pārtraukumu aptuveni desmitos.

      – Sarunāts, desmitos. Man jādodas. Darbs, bērni, vakariņas, vanna, filmu vakars.

      – Ja vēlies, vari paņemt līdzi mūsu lieliskos spinātu ravioli. Klēra jau grasījās sacīt “nē”, bet saprata, ka tas ir labs veids, kā iemānīt bērniem spinātus un aiztaupīt viņu mātei četrdesmit piecas minūtes darba virtuvē.

      – Sarunāts. Paklau, mani vecāki grib paņemt zēnus pie sevis sestdienas vakarā. Mēs varētu pagatavot labas vakariņas, atvērt pudeli vīna un pavadīt vakaru kā pieaugušas sievietes.

      – Tā ir laba ideja. Mēs varētu arī uzvilkt glītas kleitiņas un iziet ielās, un uzmeklēt pieaugušus vīriešus, ar kuriem kopā pavadīt vakaru.

      – Tā kā es gandrīz visu sestdienu pavadīšu lielveikalā, mēģinot pierunāt trīs zēnus piemērīt jaunus apģērbus, es visdrīzāk nošaušu pirmo vīrieti, kurš mani uzrunās.

      – Tad mums būs meiteņu vakars.

      – Lieliski.

      Eiverija iepakoja ravioli un ierakstīja apmaksas summu Klēras rēķinā.

      – Paldies. Tiksimies rīt.

      – Klēra, – Eiverija ierunājās, kad Klēra jau bija pie durvīm. – Sestdien es atnesīšu otru pudeli vīna, desertu un savu pidžamu.

      – Tas izklausās vēl labāk. Priekš kam man vīrietis, ja man ir tāda draudzene?

      Eiverija piekrītoši pacēla gaisā roku, un Klēra iesmējās.

      Viņa izgāja laukā pa durvīm un gandrīz saskrējās ar Raideru.

      – Divi no trim, – Klēra teica. – Es šodien jau satiku Beku.

      Tagad vēl jāatrod Ouens.

      – Es dodos pie mammas. Ouens un Beks ir darbnīcā. Es tevi uz turieni aizvedīšu, – viņš pasmīnēja. – Es pasūtīju vakariņas, jo mamma apgalvo, ka esot pārāk karsts, lai stāvētu pie plīts.

      Klēra paņēma somu.

      – Pilnīgi piekrītu. Nodod viņai sveicienus.

      – Sarunāts. Tu labi izskaties, Glītā Klēra. Vai gribi aiziet padejot?

      Viņa pasmīnēja un nospieda luksofora pogu.

      – Sarunāts. Astoņos atbrauc pakaļ man un maniem puikām.

      Klērai paveicās – zaļā gaisma iedegās uzreiz. Viņa pūlējās atcerēties nesenāko reizi, kad viņu kāds vīrietis aicināja uz dejām un runāja nopietni.

      Viņai tas neizdevās.

      Montgomeriju darbnīca bija tik liela kā māja un atbilstoši iekārtota. Tai bija piebūvēta gara veranda, kas bieži vien bija pieblīvēta ar mēbelēm dažādās atjaunošanas stadijās. Te jau divus gadus stāvēja vairāki apbružāti Adirondaka stila dārza krēsli, kurus bija nepieciešams atjaunot un nokrāsot.

      Piebūvē bija sakrautas durvis, logi, vairākas izlietnes, kastēs saliktas flīzes, oļi, saplāksnis un daudzi citi priekšmeti, kas kaut kur savākti vai palikuši pāri pēc remonta un kam nebija vietas citur.

      Ouens nespēja izturēt tādu jucekli un reizi vairākos mēnešos visu СКАЧАТЬ