Название: Otrā iespēja
Автор: Nora Robertsa
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Жанр: Зарубежные любовные романы
isbn: 978-9984-35-625-9
isbn:
– Viņa ir izsludinājusi atlīdzību desmit dolāru apjomā.
– Es mēģināšu rūķi atrast.
– Vai ir kādi jaunumi saistībā ar viesu namu?
– Mēs sākām ieklāt ģipškartonu.
– Tie ir novecojuši jaunumi, – Klēra atbildēja. – Es to vakar uzzināju no Eiverijas, kurai to pastāstīja Rajs, kad bija ienācis pēc picas.
– Mana māte izraugās mēbeles, un drīzumā ķersies pie audumu izvēles.
– Lūk, tie gan ir jaunumi! – Pelēkajās acīs iemirdzējās zaļie lāsumiņi; Beketa sirds pamira, tos ieraugot. – Es gribētu uzzināt, kādas mēbeles viņa ir izvēlējusies. Tās būs skaistas, par to es nešaubos. Dzirdēju baumas, ka tiks iegādāta arī vanna no vara.
Bekets pacēla gaisā trīs pirkstus.
Klēra iepleta acis; zaļie lāsumiņi iegailējās. Man drīzumā būs nepieciešams skābekļa balons, Bekets nodomāja.
– Trīs vannas? Kur jūs tās atradāt?
– Mums ir sakari.
Klēra paskatījās uz Loriju un izdvesa ilgu, sievišķīgu nopūtu.
– Vai vari iztēloties peldi vara vannā? Tas būtu romantiski.
Diemžēl Bekets uzreiz iztēlojās, kā Klēra novelk glīto vasaras kleitiņu, rotātu ar sarkanām magonēm zilā laukā, un iegremdējas ūdenī.
Tas vairs nav izturams!
– Kā klājas bērniem? – Bekets jautāja un izvilka no kabatas naudas maku.
– Lieliski. Mēs gatavojamies skolai, un viņi ir priecīgi satraukti. Harijs gan izliekas, ka viņam ir vienalga, jo viņš ies jau trešajā klasē. Viņš un Liems dalās savā plašajā pieredzē ar Mērfiju. Grūti noticēt, ka mans mazulītis jau apmeklē bērnudārzu.
Bērnu pieminēšana Beketam ikreiz lika justies labāk, jo tad viņš varēja ievietot Klēru kategorijā “māte”, kas liedza iztēloties viņu kailu.
– Ak, – Klēra norādīja uz Mozlija grāmatu, kuru Lorija grasījās ielikt iepirkumu maisiņā. – Man vēl nav bijusi iespēja to izlasīt. Es gribēšu uzzināt tavu viedokli.
– Protams. Tu vari kādu dienu ienākt ciemos.
Viņa pavēra muti.
– Mēs ik dienu mēģinām ielūkoties sānu logos. – Tu vari izmantot ieejas durvis pagalma pusē.
– Tiešām? Es to labprāt darītu, bet man bija radies iespaids, ka tu nevēlies liekus traucēkļus.
– Parasti jā, bet… – Bekets apklusa, jo iešķindējās durvju zvaniņš, un veikalā ienāca divi pāri. – Labi, es došos.
– Ceru, ka tev patiks grāmata, – Klēra atbildēja un pievērsās pircējiem. – Vai varu jums palīdzēt kaut ko atrast?
– Mēs apceļojam šo apvidu. Vai jums ir grāmatas par Antjetamas kauju?
– Jā, ir. Es jums tās parādīšu. – Klēra aizveda vīrieti projām, un pārējie apmeklētāji sāka aplūkot grāmatas.
Bekets skatījās, kā viņa nokāpj telpā, kuru viņi dēvēja par piebūvi.
– Labi, uz redzēšanos, Lorija!
– Bek?
Viņš apstājās, uzlicis plaukstu uz durvju roktura.
– Tu aizmirsi grāmatas un kafiju. – Vienā rokā viņa turēja maisiņu ar grāmatām, otrā – kafijas krūzīti.
– Jā, piemirsu gan. – Bekets iesmējās un papurināja galvu. – Paldies.
– Tas nekas.
Kad viņš aizgāja, Lorija nopūtās un prātoja, vai arī viņas puisis mēdz vērot viņu aizejam.
Klēra sakārtoja grāmatas, kas bija iepakotas un gatavas nogādāšanai pasta nodaļā. Kad viņa izgāja pagalmā un šķērsoja stāvlaukumu ar grants segumu, sejai pieskārās vēja pūsma, un viņa to dziļi ieelpoja.
Šķita, ka tuvojas lietus, un tas Klēru priecēja. Viņai noderētu īsta lietusgāze, jo tad nebūtu jālaista dārza augi. Ja nesāksies pērkona negaiss, puikas varēs paskraidīt pa dārzu pēc vakariņām un iztērēt daļu enerģijas.
Pēc tam puikas jānomazgā un jāsagatavo popkorns, jo šovakar ir filmu vakars. Pirms tam jāielūkojas grafikā un jānoskaidro, kuram šodien jāizvēlas filma.
Klēra bija nonākusi pie secinājuma, ka grafiki ļauj izvairīties no strīdiem, sūdzēšanās un niķošanās brīžos, kad trim maziem zēniem jāizvēlas starp Sūkli Bobu, Spēka Kareivjiem vai Zvaigžņu Karu komandu. Grafiku ieviešana nenovērsa strīdus, sūdzēšanos un niķošanos pilnībā, bet samazināja to līdz tādam līmenim, ko Klēra spēja kontrolēt.
Viņa aizveda grāmatas uz pasta nodaļu un aprunājās ar pasta nodaļas darbinieci. Tā kā uz trīsdesmit ceturtā ceļa bija izveidojies sastrēgums, viņa kājām atgriezās pilsētas centrā, pie luksofora nospieda pogu, lai iedegtos zaļā gaisma, un gaidīja.
Reizēm Klēra iedomājās par to, ka ir atgriezusies tajā pašā vietā, kur viss sākās. Viss pārējais gan ir mainījies, viņa nodomāja un paskatījās uz zilo plēvi.
Un mainās joprojām.
Viņa aizbrauca no Būnsboro deviņpadsmit gadu vecumā, nupat apprecējusies. Tagad Klēra saprata, ka tolaik bija ļoti jauna, priecīga, pašpārliecināta, iemīlējusies. Viņai prātā nebija nekas cits kā vien ceļš uz Ziemeļkarolīnu kopā ar Klintu, kur sāksies viņas jaunā – armijnieka sievas – dzīve.
Viss noritēja kā plānots. Viņa iekārtoja māju, iemācījās tajā saimniekot, strādāja nepilna laika darbu grāmatnīcā un vakaros steidzās mājās, lai pagatavotu vakariņas. Dažas dienas pirms Klinta pirmā brauciena uz Irāku Klēra uzzināja, ka ir stāvoklī.
Tolaik es iepazinu bailes, Klēra nodomāja un devās Vesta virzienā. Tomēr nemieru aizēnoja jaunības optimisms un grūtniecības radītais saviļņojums, par ko viņa bija sapņojusi, vēl mājās esot.
Klints atgriezās no misijas Irākā, un viņi devās uz Kanzasu. Viņi kopā pavadīja gandrīz gadu. Liems piedzima Klinta otrās misijas laikā. Kad Klints atkal atgriezās, viņš kļuva par brīnišķīgu divu mazu zēnu tēvu, tomēr karš bija atņēmis viņam dzīvesprieku.
Kad Klēra uz atvadām noskūpstīja Klintu pēdējo reizi, viņa vēl nezināja, ka ir stāvoklī.
Todien, kad viņai atnesa salocītu karogu, Mērfijs viņas vēderā pirmo reizi sakustējās.
Tagad СКАЧАТЬ