Talismans. Nikolass Spārks

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Elspeta nav retums. Viņa apmeklējusi gadatirgu kopā ar kādu, kas vēlāk nosūtīts uz Irāku. Tieši šim cilvēkam viņa uzdāvinājusi fotogrāfiju, kuru Tibo atrada divtūkstoš trešā gada februārī, un tas nozīmē tikai to, ka tas noticis agrāk. Ja tā, tad sieviete drīz varētu svinēt trīsdesmito dzimšanas dienu. Fonā redzami trīs skujkoki. Tas arī viss, ko viņš zināja. Fakti.

      Pārējie bija tikai pieņēmumi, sākot jau ar Hemptonu. Hemptona ir visai plaši izplatīts vietvārds. Interneta pārlūkprogramma piedāvāja virkni rezultātu. Apgabalus un pilsētas ar šādu nosaukumu Dienvidkarolīnā, Virdžīnijā, Ņūhempšīrā, Aiovā, Nebraskā, Džordžijā. Arī citās pavalstīs. To ir ļoti daudz. Un starp tām arī Hemptona Hemptonas apgabalā Ziemeļkarolīnā.

      Lai arī attēlā nebija nekādu konkrētu norāžu – Montičello, kas norādītu uz Virdžīniju, vai, piemēram, plakāta “Laipni lūgti Aiovā!”– tajā bija vēl kāda informācija, kas norādīja uz šo vietu. Tibo izpētīja vīriešus, kuri bija redzami fotogrāfijā stāvam rindā pēc biļetēm. Diviem mugurā bija T krekli ar logo. Vienā no tiem bija Homērs Simpsons, kas, saprotams, ne par ko neliecināja. Otram uz krūtīm rotājās uzraksts DAVIDSON, kas iesākumā likās tikpat nejēdzīgs. Pirmajā brīdī Tibo nosprieda, ka uzrakstam ir kāds sakars ar Harley-Davidson motocikliem. Iegūglējis nosaukumu, Tibo atskārta, ka maldījies. Tā bija prestiža koledža Šarlotas apkaimē Ziemeļkarolīnā. Humanitāro zinātņu skola rūpīgi atsijātiem ambicioziem jauniešiem. Internetā pieejamais katalogs uzrādīja tieši šādu krekla paraugu.

      Krekliņš, kā Tibo nosprieda, vēl nav nekāds pierādījums tam, ka fotogrāfija uzņemta Ziemeļkarolīnā. Varbūt puisim kreklu iedevis kāds, kas mācījies Deividsona koledžā, varbūt puisis studē šajā koledžā, bet devies brīvdienās uz mājām citā pavalstī, varbūt jaunajam vīrietim vienkārši iepaticies krekliņš, varbūt tas ir koledžas absolvents, kurš pārcēlies uz dzīvi citur. Un tomēr Tibo bija sazvanījis Hemptonas Tirdzniecības kameru un noskaidrojis, ka tur tiešām ik vasaru tiek rīkots apgabala gadatirgus. Kārtējā zīme. Tibo bija galamērķis, bet tas vēl nebija fakts. Tas bija tikai viņa pieņēmums. Un tomēr kaut kādu iemeslu dēļ Tibo juta, ka tā ir īstā vieta.

      Bija arī citi pieņēmumi, bet pie tiem viņš atgriezīsies vēlāk. Vispirms jāatrod gadatirgus norises vieta. Cerams, ka tirdziņš gadu no gada notiek vienā un tajā pašā vietā, turklāt Tibo cerēja, ka cilvēks, kurš viņam palīdzētu atrast šo vietu, sniegs atbildi arī uz šo jautājumu. Vispiemērotākā vieta, kur šādu cilvēku meklēt, ir kāda no vietējām bodītēm. Saprotams, ne suvenīru, ne arī senlietu veikaliņā, jo tādi parasti pieder klejotājiem, ļaudīm no ziemeļiem, kuri alkst mierpilnas dzīves siltākā klimatā. Tibo nosprieda, ka šim mērķim vispiemērotākais būtu mājsaimniecības preču veikaliņš vai bārs, vai arī nekustamā īpašuma aģenta kantoris. Viņš zināja, ka atradīs īsto vietu.

      Tibo vēlējās aplūkot vietu, kur uzņemta fotogrāfija. Ne jau tādēļ, lai labāk izprastu, kāda ir fotogrāfijā redzamā sieviete. Vietai šajā ziņā nebija nekādas nozīmes.

      Viņš gribēja zināt, vai tur aug trīs mūžzaļi skujkoki, smaili, kopā saspiedušies, kādi varētu augt gandrīz jebkur.

      Trešā nodaļa

Beta

      Beta nolika sāņus diētiskās kokakolas bundžiņu, apmierināta, ka Bens labi pavada laiku sava drauga Zaka dzimšanas dienas ballītē. Kad viņa aizdomājās, cik būtu jauki, ja dēlēnam nebūtu jādodas pie tēva, pienāca Melodija un apsēdās krēslā viņai līdzās.

      – Tā bija laba doma, vai ne? Ūdenspistoles tiešām ir foršas, – Melodija smaidot sacīja. Viņas baltie zobi bija nedaudz par baltu, āda nedaudz par tumšu, it kā viņa taisnā ceļā būtu ieradusies no solārija. Iespējams, ka tieši tur viņa bijusi. Jau kopš vidusskolas laikiem Melodija ārkārtīgi rūpējās par ārieni, bet pēdējā laikā šīs rūpes kļuvušas par apsēstību.

      – Atliek vien cerēt, ka viņi tās nepavērsīs pret mums.

      – Lai tik pamēģina, – Melodija paziņoja. – Es Zaku brīdināju, ka tādā gadījumā tūliņ likšu visiem doties mājās.

      Iekārtojusies ērtāk krēslā, viņa sāka iztaujāt draudzeni:

      – Kur tu šovasar biji pazudusi? Es tevi nemanīju pilsētā, tu neatbildēji uz maniem telefona zvaniem.

      – Tā bija. Piedod. Nolēmu baudīt vientuļnieces dzīvi. Man bija jārūpējas par Nenu, suņu mītni un dresūru. Man nav ne jausmas, kā Nena tik ilgi to spēja.

      – Vai Nena jūtas labāk?

      Nena bija Betas vecmāmiņa, kura audzināja meiteni kopš trīs gadu vecuma, kad autoavārijā bojā gāja viņas vecāki. Beta pamāja.

      – Viņai kļūst labāk, bet triekas sekas vēl aizvien ir jūtamas. Ķermeņa kreisā puse joprojām ir nespēcīga. Šo to viņa var paveikt, tomēr vadīt suņu mītni un dresēt suņus viņai vairs nav pa spēkam. Un tu jau zini, cik prasīga viņa ir pret sevi. Es allaž uztraucos, ka viņa var pārpūlēties.

      – Šonedēļ manīju, ka viņa atgriezusies baznīcas korī.

      Nena vairāk nekā trīsdesmit gadus bija dziedājusi Pirmās baptistu baznīcas korī, Beta zināja, ka tā ir viena no vecmāmiņas kaislībām.

      – Pirmā reize bija pagājušajā nedēļā. Nezinu, kā tur bija ar dziedāšanu, bet pēc atgriešanās mājās viņa iesnaudās un nogulēja divas stundas.

      Melodija pamāja.

      – Kas notiks, kad sāksies skola?

      – Es tiešām nezinu.

      – Tu taču turpināsi strādāt skolā, vai ne?

      – Cerams.

      – Cerams? Vai tad nākamnedēļ nav paredzētas skolotāju sapulces?

      Beta negribēja par to pat domāt, kur nu vēl runāt, tomēr zināja, ka Melodija vēl viņai tikai labu.

      – Jā, bet tas vēl nenozīmē, ka tās apmeklēšu. Apzinos, ka mana attieksme nav īsti godīga, bet es nevaru uz veselu dienu atstāt Nenu vienu. Vismaz pagaidām. Kas viņai palīdzēs suņu mītnē? Viņa nekādā ziņā nevar visu dienu nodarboties ar suņiem.

      – Vai nevari algot palīgu? – Melodija ieminējās.

      – Es mēģināju. Vai nestāstīju, kas notika vasaras sākumā? Pieņēmu darbā puisi, kurš nostrādāja divas dienas, bet, nedēļas nogalei tuvojoties, uzteica darbu. Nākamais puisis rīkojās tāpat. Un pēc tam vairs neviens pat nepieteicās. Kopš tā laika logā pastāvīgi karājas uzraksts “Meklējam palīgstrādnieku”.

      – Deivids nepārtraukti sūdzas par labu darbinieku trūkumu.

      – Saki, lai viņš piesola minimālo algu. Tad viņam tiešām būs iemesls sūdzēties. Pat vidusskolēni vairs negrib tīrīt būrus. Apgalvo, ka tas ir smags darbs.

      – Tas ir smags darbs.

      Beta iesmējās.

СКАЧАТЬ