Talismans. Nikolass Spārks

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ vēlētos aplūkot jūsu dokumentus.

      Svešinieks atkal noliecās pie mugursomas un izvilka no tās pasi. Ar paceltu plaukstu licis sunim palikt uz vietas, viņš spēra soli tuvāk Kleitonam un pasniedza dokumentus.

      – Jums nav vadītāja apliecības?

      – Man tādas nav.

      Tikko manāmi kustinot lūpas, Kleitons izlasīja puiša vārdu un uzvārdu: – Logans Tibo?

      Svešinieks pamāja.

      – No kurienes jūs esat?

      – Kolorādo.

      – Esat veicis garu ceļu. Svešinieks neatbildēja.

      – Jums ir kāds noteikts galamērķis?

      – Dodos uz Ārdenu.

      – Ko darīsiet Ārdenā?

      – Nezinu. Nekad neesmu tur bijis.

      Kleitons sarauca pieri. Pārāk izveicīga atbilde. Pārāk… izaicinoša? Pārāk… vispārīga. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņam šis puisis nepatīk.

      – Uzgaidiet šeit, – viņš sacīja. – Jūs taču neiebildīsiet, ka es to pārbaudīšu?

      – Nē, nepavisam.

      Pa ceļam uz mašīnu viņš atskatījās pār plecu un pamanīja, ka Tibo izvelk no mugursomas nelielu bļodiņu un no pudeles ielej tajā ūdeni. It kā viņu nekas neuztrauktu.

      Mēs visu noskaidrosim, vai ne? Iekāpis patruļmašīnā, Kleitons pa rāciju nosauca svešinieka vārdu, tad pa burtiem tā rakstību. Dispečere viņu pārtrauca:

      – Viņu sauc Tibo, kā Tibeta, nevis Taibolts. Tas ir franču uzvārds.

      – Vai man būtu jāuztraucas par pareizu izrunu?

      – Es tikai saku, ka…

      – Lai nu paliek, Mārdž. Vienkārši pārbaudi, labi?

      – Vai viņš izskatās pēc francūža?

      – Kā, pie velna, lai es zinu, kādam jāizskatās francūzim?

      – Tā ir tikai ziņkārība. Neīgņojies, esmu ļoti aizņemta.

      Ļoti aizņemta, kā tad! Visticamāk, stumj māgā virtuļus. Mārdža dienas laikā notiesāja kādu duci virtuļu ar krēma pildījumu. Viņa svēra vismaz trīssimt mārciņu.

      Kīts pa logu vēroja, kā svešinieks notupstas un kaut ko čukst sunim pie auss, kamēr dzīvnieks laka ūdeni, un nogrozīja galvu. Sarunājas ar kustoņiem. Ķertais. It kā suns spētu saprast ko vairāk par pāris visvienkāršākajām komandām. Tā rīkojās arī Kīta bijusī sieva. Tā sieviete pret suņiem izturējās kā pret cilvēkiem. Vajadzēja to jau sākumā pamanīt un turēties no viņas pa gabalu.

      – Neko nevaru atrast, – Kīts izdzirdēja Mārdžas balsi. Izklausījās, ka viņa kaut ko gremo. – Nav ne uzskaitē, ne meklēšanā.

      – Esi droša?

      – Jā, esmu droša. Es zinu savu darbu.

      It kā būtu noklausījies viņu sarunu, svešinieks pacēla no zemes bļodiņu, ielika to mugursomā, bet somu uzmeta plecā.

      – Vai nav saņemti kādi neparasti ziņojumi? Svešinieki, kas klīst pa apkaimi, kaut kas tamlīdzīgs?

      – Nē, šorīt viss ir mierīgi. Starp citu, kur tu esi? Tavs tēvs tevi meklēja.

      Kleitona tēvs bija apgabala šerifs.

      – Saki viņam, ka pēc īsa brītiņa būšu klāt.

      – Viņš šķiet pārskaities.

      – Vienkārši pasaki, ka es patrulēju, labi?

      Kleitons neuzdrīkstējās piebilst, ka tad būs skaidrs, ka viņš strādā.

      – Pateikšu.

      Tas jau izklausās daudz labāk.

      – Man jāiet.

      Nolicis rāciju vietā, viņš kādu brīdi sēdēja nekustīgi un jutās nedaudz vīlies. Būtu īsta bauda nolūkoties, kā šis puisis izskatās aiz restēm – puisis ar matiem kā meitenei un visu pārējo. Brāļiem Lendrijiem būtu laba izklaide. Lendriji bija iecirkņa pastāvīgie iemītnieki sestdienas vakaros – piedzērušies un nevaldāmi, taisīja jandāliņus, gandrīz vienmēr klupa viens otram matos. Toties, tiklīdz tos ielika aiz restēm, viņi izvēlējās kādu no kameras biedriem un kopīgiem spēkiem metās virsū tam.

      Kleitons knibināja auto durvju rokturi. Un par ko tēvs atkal saskaities? Patiesi kaitinošs tips. Izdari to! Izdari šito! Vēl joprojām neesi ticis galā ar dokumentiem? Kāpēc nokavēji? Kur tu biji? Kleitonam lielākoties bija vēlēšanās pasūtīt veco, lai nebāž degunu, kur nevajag. Tēvs vēl aizvien domāja, ka viņš ir noteicējs.

      Vienalga, nav svarīgi. Gan jau agrāk vai vēlāk viņam izdosies ar to tikt galā. Tagad laiks atbrīvoties no šī hipija, kamēr nav parādījušās meitenes. Šī taču ir slepena vietiņa, vai ne tā? Tādi ķēmi kā hipiji var visu sabojāt.

      Kleitons izkāpa no automašīnas un aizcirta durvis. Suns saausījās un pagrieza galvu pret Kleitonu. Pasniedzis pasi svešiniekam, Kleitons pieklājīgi atvainojās:

      – Atvainojiet par sagādātajām neērtībām, Taibolta kungs. Šoreiz Kīts apzināti izrunāja uzvārdu nepareizi. – Es tikai daru savu darbu. Ja vien jūsu somā nav narkotiku vai ieroču.

      – Nav gan.

      – Vai ļausiet man pašam par to pārliecināties?

      – Diez vai. Ceturtais grozījums likumā.

      – Redzu, ka jums ir guļammaiss. Vai nakšņojat kempingā?

      – Vakarnakt Bērka apgabalā.

      Kleitons vēroja puisi un apsvēra atbildi.

      – Šajā apkaimē nav kempingu.

      Puisis neko neteica.

      Kleitons novērsa skatienu.

      – Suns taču paliks pie pavadas?

      – Nezināju, ka šajā apgabalā ar likumu noteikts suņus vadāt pavadā.

      – Tāda likuma nav. Tas jūsu suņa drošības labad. Uz lielā ceļa ir intensīva satiksme.

      – Paturēšu to prātā.

      – Tad tas arī viss, – Kleitons noteica un pagriezās. Atskatījies vēl apjautājās: – Vai neiebilstat, ja jautāšu, cik ilgi jūs šeit jau esat?

      – Tikko СКАЧАТЬ