Talismans. Nikolass Spārks

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ bet viņa neiet uz randiņiem. Bijušajam vīram tas nepatiktu, tici man, tas nav tas cilvēks, ar kuru tu vēlētos saiet matos.

      – Kā viņu sauc?

      Beta Grīna – puiši atbildēja. – Strādā Hemptonas sākumskolā, dzīvo kopā ar vecmāmiņu, un viņai pieder suņu mītne.

      Beta Grīna. Vai, precīzāk, Elizabete Grīna, Tibo nodomāja.

      E.

      Kamēr viņi apsprieda fotogrāfiju, Tibo pamanīja, ka viens no jaunajiem vīriešiem aizslīd sāņus no bariņa.

      – Cik noprotu, laikam jau man neveicas, – Tibo sacīja un ielika fotogrāfiju kabatā.

      Lai neradītu aizdomas, Tibo vēl kādu pusstundu uzkavējās pie biljarda galda un papļāpāja ar puišiem. Pa to laiku viņš vēroja svešo puisi ar pumpaino seju, kurš devās pie telefona. Manīja, ka saruna neizdevās. Viņš izskatījās kā bērnelis, kurš norāts par tenkošanu. Lieliski. Tomēr Tibo nojauta, ka vēl tiksies ar svešo puisi. Viņš uzsauca vēl alu, zaudēja vēl pāris partiju un vēroja durvis, vai kāds neieradīsies. Neviens nenāca. Kādā brīdī viņš pacēla rokas un paziņoja, ka viņam vairs nav naudas. Viņam jādodas ceļā. Šis prieciņš viņam izmaksājis vairāk nekā simts dolāru. Puiši draudzīgi atsveicinājās un apgalvoja, ka būs laipni gaidīts, ja vēl šeit atgriezīsies.

      Bet to viņš vairs nedzirdēja. Vienīgais, par ko Tibo šobrīd domāja, bija sieviete, kuras vārdu viņš tikko uzzinājis, un tas, ka nākamais solis plānā ir satikt šo sievieti.

      Septītā nodaļa

Beta

      Svētdiena.

      Pēc dievkalpojuma tai bija jābūt atpūtas dienai, kad atpūsties un smelties spēkus jaunai nedēļai. Dienai, kuru viņai vajadzētu pavadīt kopā ar ģimeni, pie plīts gatavojot sautējumu un pastaigājoties upes krastā. Varbūt pat saritinoties dīvanā ar grāmatu un malkojot glāzi vīna, vai arī mirkstot siltā, burzguļojošā vannā.

      Viņa nevēlējās pavadīt dienu, vācot suņu kakas no apmācības laukuma zāliena, tīrīt būrus, vienu pēc otra dresēt divpadsmit suņus vai arī sēdēt piekveldētā birojā, gaidot, kad saimnieki ieradīsies pēc saviem mīluļiem, kuri atpūšas vēsos būros ar kondicionētu gaisu. Kopš atgriešanās no baznīcas rīta pusē viņa nodarbojās tieši ar to.

      Divi suņi jau bija aizvesti, četri vēl gaidīja ierodamies saimniekus. Nena bija laipni sarindojusi uz galda audzēkņu mapītes, bet pati atgriezusies mājā, lai vērotu futbola spēli. Atlantas “Braves” spēlēja pret “Mets”. Nena ne tikai dievināja Atlantas “Braves”, kas Betai šķita nedaudz smieklīgi, viņa bija gluži traka uz iemīļotās komandas suvenīriem. Tas nozīmēja, ka uz bāra letes rindojās kafijas tasītes ar Atlantas “Braves” simboliku, sienas rotāja komandas vimpelīši, pārliekamais kalendārs ar “Braves” logo un pat stāvlampu netālu no loga.

      Lai arī durvis bija līdz galam vaļā, gaiss kabinetā bija smacīgs. Bija viena no tām kastajām, mitrajām vasaras dienām, kas ir gluži kā radītas, lai peldētos upē, nevis nodotos darbam. Betas krekls bija sviedriem piemircis, un, tā kā viņa bija uzvilkusi šortus, stilbi bija pielipuši vinila krēslam. Ikreiz, kad viņa pakustināja kājas, izklausījās, ka kāds plēstu līmlenti no kartona kastes, un tas bija pretīgi.

      Nena kategoriski uzstāja, ka telpās, kurās uzturas suņi, jābūt gaisa kondicionierim, toties viņa nebija papūlējusies vēsā gaisa pievadu ierīkot arī kabinetā. Ja tev ir karsti, atver durvis uz suņu mītni, viņa mēdza teikt. Nenu suņu nebeidzamās rejas netraucēja, bet viņa nebija iedomājusies, ka citam tās varētu šķist apgrūtinošas. Šodien tur bija pat vairāki vaukšķētāji: pārītis Džeka Rasela terjeru, kuri rēja bez mitas kopš Betas ierašanās. Beta nosprieda, ka abi rējuši visu nakti, jo citi suņi šķita sabozušies. Pārējie suņi pievienojās dusmīgajam korim apmēram ik pēc minūtes, rejas pieņēmās spēkā, kļuva spalgākas. Likās – katrs četrkājis kvēli vēlas paust savu neapmierinātību skaļāk par pārējiem. Tas nozīmēja tikai to, ka viņa neatvērs durvis uz suņu mītni, lai kaut nedaudz atvēsinātu kabinetu.

      Beta jau kādu laiku apsvēra domu aiziet līdz mājai pēc glāzes ūdens ar ledu, tomēr viņu mocīja dīvaina nojauta, ka, tikko viņa izies no kabineta, pēc paklausības skolā nodotā kokerspaniela ieradīsies tā saimnieki. Viņi bija zvanījuši pirms pusstundas, lai paziņotu, ka ir jau ceļā – mēs būsim pēc desmit minūtēm! – turklāt tie bija cilvēki, kuri varētu nesaprast, kāpēc viņu sunim nācies nosēdēt būrī kādu minūti ilgāk, īpaši tādam, kurš divas nedēļas pavadījis prom no mājām.

      Vai viņi jau ieradušies? Protams, nē.

      Ja Bens būtu mājās, viss būtu daudz vienkāršāk. Beta bija redzējusi dēlu baznīcā kopā ar tēvu – zēns izskatījās sadrūvējies, kā jau viņa bija paredzējusi. Viesošanās pie tēva viņam nešķita interesants pasākums. Bens bija zvanījis vakarā pirms gulētiešanas un stāstījis, ka Kīts lielāko vakara daļu nosēdējis vienatnē uz lieveņa, bet viņš pa to laiku uzkopis virtuvi. Ko tas varētu nozīmēt, Beta prātoja. Kāpēc viņš vienkārši nespēj baudīt laiku, ko pavada kopā ar dēlu? Kāpēc nevar vienkārši apsēsties un aprunāties ar zēnu? Bens noteikti bija bērns, ar kuru viegli var saprasties, un tas nebija viņas subjektīvais spriedums. Labi, lai tā būtu, varbūt viņa tomēr ir subjektīva, tomēr kā skolotāja viņa pavada laiku kopā ar daudz un dažādiem bērniem, tāpēc zina, ko runā. Bens ir gudrs. Benam ir laba humora izjūta. Benam ir laba sirds. Bens ir pieklājīgs. Bens ir lielisks, un Betu darīja traku apziņa, ka Kīts ir tik neaptēsts, ka to neredz.

      Viņa tik labprāt tagad būtu mājā un darītu… kaut ko. Vienalga ko. Pat mazgāt veļu bija daudz interesantāk nekā dirnēt šeit. Šeit viņai ir pārāk daudz laika domāšanai. Ne jau tikai par Benu, bet arī par Nenu. Un to, vai varēs šogad mācīt bērnus. Un pat par savu personisko dzīvi, kas nebeidza viņu apbēdināt. Tas būtu tik lieliski, viņa prātoja, satikt kādu īpašu cilvēku, kādu, ar ko kopā smieties, kurš mīlētu Benu tikpat stipri, cik viņa. Vai satikt vīrieti, ar kuru iet kopā vakariņās vai uz kino. Normālu vīrieti, kurš atcerētos, ka restorānā servjete jāieklāj klēpī, un šad tad atvērtu viņai durvis. Tā taču nav nemaz tik nesaprātīga vēlēšanās, vai ne? Viņa nemeloja Melodijai, ka ir vājas cerības atrast šādu vīrieti šajā pilsētiņā. Viņai bija jāatzīst, ka ir izvēlīga, un, neskaitot īso aizraušanos ar Ādamu, viņa katru otro nedēļas nogali pēdējā gada laikā pavadīja mājās vienatnē. Četrdesmit nedēļas nogales no piecdesmit divām. Tik izvēlīga viņa nemaz nav. Patiesībā Ādams bija vienīgais, kurš aicināja viņu iziet kopā, tomēr neizprotamu iemeslu dēļ viņš piepeši pārstāja zvanīt. Tas arī bija viss, kas noticis viņas mīlas frontē pēdējo dažu gadu laikā.

      Bet vai tādēļ jāskumst? Ja jau tik ilgi viņa nodzīvojusi bez nopietnām attiecībām, izdzīvos arī turpmāk. Lielākoties tas viņu neuztrauca. Ja vien diena nebūtu tik neizturami tveicīga, arī tagad viņa par to neraizētos. Tātad noteikti jāatvēsinās, citādi sāks vēl uzmākties domas par pagātni, bet to viņa patiešām nevēlētos. Satvērusi glāzi, viņa nolēma doties pēc ūdens. Un maza dvielīša, uz kā sēdēt.

      Beta piecēlās no krēsla, pavērās uz tukšo piebraucamo ceļu, uzskribelēja zīmīti, ka atgriezīsies pēc desmit minūtēm, un piestiprināja СКАЧАТЬ