Talismans. Nikolass Spārks

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ zemes platības. Tas viss deva ģimenei bagātību un varu. Tā kā Kīts lielāko daļu naudas saņēma tieši no ģimenes fondiem, svešinieks pilsētā, kurš varētu sagādāt kaudzi problēmu, viņam nebija vajadzīgs.

      Paldies Dievam, ka īsajā laulībā ar Betu viņiem bija piedzimis Bens. Vecais bija apsēsts ar to mantinieku būšanu un, tā kā mazdēlam tika dots viņa vārds – visai viltīgs gājiens, jāatzīst –, vecais vīrs mazdēlu dievināja. Kleitonam pat likās, ka vectēvs mazmazdēlu Benu mīlēja vairāk nekā viņu.

      Protams, Kīts zināja, ka Bens ir labs puika. To apgalvoja ne tikai vectēvs – tā runāja visi. Viņš mīlēja dēlu, lai gan reizēm zēns bija kā skabarga dibenā. No sēdvietas uz mājas lieveņa Kīts redzēja, ka Bens beidzis uzkopt virtuvi un atkal atlaidies uz dīvāna. Viņš zināja, ka vajadzētu dēlam pievienoties, bet vēl nebija tam gatavs. Kīts nevēlējās zaudēt savaldīšanos un pateikt ko tādu, ko vēlāk nožēlos. Viņš centās būt labāks tēvs; vēl pirms pāris mēnešiem vectēvs bija viņam paskaidrojis, cik svarīga ir neatslābstoša ietekme. Vecais āksts. Viņam vajadzētu Benam ieskaidrot, ka jādara tas, ko tēvs liek, Kleitons nodomāja. Tam būtu lielāka jēga. Šovakar sīkais jau vienu reizi bija viņu aizkaitinājis, tomēr, atcerējies vectēva teikto, Kīts savaldījās un, cieši sakniebis lūpas, izslāja pagalmā.

      Šķiet, ka pēdējā laikā Bens viņam allaž krīt uz nerviem. Bet tā nebija viņa vaina – viņš patiesi centās saprasties ar puiku! Iesākumā viss bija kārtībā. Viņi aprunājās par skolu, apēda pa hamburgeram, kopīgi skatījās sporta ziņas ESPN kanālā. Viss bija kārtībā. Bet tad – ak šausmas! – viņš palūdza Benam uzkopt virtuvi. Vai tas būtu par daudz prasīts? Pēdējās dienās Kleitonam nebija atlicis laika to izdarīt, viņš zināja, ka puika ar to lieliski tiks galā. Bens apsolīja, ka to izdarīs, tomēr pie darba neķērās, bet turpināja sēdēt. Tā viņš sēdēja. Laiks ritēja. Viņš joprojām sēdēja. Kleitons dēlam to atgādināja – viņš bija pārliecināts, ka darīja to pavisam mierīgi. Un, lai arī viņš nebija drošs, tomēr gandrīz būtu gatavs apgalvot, ka Bens izbolīja acis un beidzot ķērās pie darba. Tas arī viss. Kītam riebās, ka Bens allaž bolīja acis, savukārt Bens zināja, ka tēvam tas nepatīk. It kā puika zinātu, uz kurām pogām jāspiež, bet brīvo laiku pavadītu prātojot, uz kurām pogām uzspiest nākamajā reizē. Tā nu Kīts attapās uz lieveņa.

      Šāda uzvedība bija mammas pirksts; Kleitonam par to nebija šaubu. Viņa bija ellīgi izskatīga sieviete, tomēr Betai nebija ne jausmas, kā no zēna izaudzināt vīrieti. Viņam nebija nekas iebilstams pret to, ka zēnam bija labas sekmes, tomēr viņš šogad nespēlēs futbolu, jo vēlas apgūt vijoļspēli. Kas tie par murgiem? Vijole? Tas jau ir tāpat, kā tērpt puiku rozā drēbēs un mācīt jāt dāmu seglos. Kleitons centās kontrolēt šādas memmesdēliņu cienīgas izpausmes, bet galvenais šķērslis to apkarošanā bija tas, ka dēla audzināšanai viņam bija atvēlēta vien pusotra diena katrā otrajā nedēļas nogalē. Tā nebija viņa vaina, ka puika vicināja beisbola nūju kā tāds skuķis. Viņš pārāk daudz laika velta šaham. Bija skaidrs, ka, par šausmām visai pasaulei, viņš labprāt apmeklēs arī vijoļspēles nodarbības.

      Vijoļspēles nodarbības. Dieviņ tētiņ! Kas gan notiek šai pasaulē?

      Domas atkal aizklīda pie Tai-bolta, un, lai gan Kīts vēlējās ticēt, ka svešinieks jau ir ārpus apgabala robežām, viņu tomēr mocīja šaubas. Puisis pārvietojās kājām, tātad līdz tumsai nekādi nevarēja tikt pāri robežai. Kas vēl? Viņu visu dienu urdīja nemiers, un tikai tagad uz lieveņa viņš saprata kāpēc. Ja Tai-bolts nemeloja, ka nāk no Kolorādo – pieņemsim, ka nemeloja –, tas nozīmē, ka viņš virzās no rietumiem uz austrumiem. Un kas ir nākamā pilsēta austrumu virzienā? Ne jau Ārdena. Pilnīgi noteikti. Ārdena atrodas uz dienvidrietumiem no vietas, kur viņi satikās. Toties, turpinot ceļu uz austrumiem, puisis nonāks vecajā labajā Hemptonā. Jā, tieši te, viņa dzimtajā pilsētā. Un tas, saprotams, nozīmē tikai to, ka viņš atrodas kaut kur piecpadsmit minūšu attālumā no vietas, kur pašlaik sēž Kīts.

      Bet ko tad dara Kleitons? Devies puiša meklējumos? Nē, viņš pieskata bērnu!

      Viņš atkal pašķielēja caur logu uz dēlu. Zēns, atlaidies dīvānā, lasīja, un tā, šķiet, bija vienīgā nodarbe, kurai viņš allaž bija gatavs. Ak, jā, vēl jau ir vijole. Kīts nogrozīja galvu prātodams, vai zēns vispār mantojis viņa gēnus. Visticamāk, ka nē. Viņš caurcaurēm bija mammas puisītis. Betas dēls.

      Beta…

      Jā, viņu laulība nebija izdevusies. Un tomēr starp viņiem vēl kaut kas bija. Un vienmēr būs. Lai cik Beta moralizētu un iebilstu, bet viņš vienmēr rūpēsies par viņu. Ne jau tikai Bena dēļ, bet tāpēc, ka viņa tiešām bija visskaistākā sieviete, ar kādu Kīts pārgulējis. Viņai bija smuks dupsītis, tagad tas ir vēl smukāks. Smukāks nekā šodien sastaptajām koledžas meitenēm. Dīvaini. It kā viņa būtu sasniegusi vecumu, kad skaistums uzplaucis visā krāšņumā, un vairs nenovecotu. Bet viņš zināja, ka tas nav uz ilgu laiku. Gravitācija paņems savu, bet pagaidām viņš nespēja nedomāt par ašu kniebienu ar Betu. Veco labo laiku vārdā, lai nedaudz… izlādētos. Kīts iedomājās, ka varētu piezvanīt Endžijai. Vai, piemēram, Keitai. Viena bija divdesmit gadus veca un strādāja zooveikalā, otra bija gadu vecāka un tīrīja Stretfordas krodziņa tualetes. Abām bija skaisti, tvirti augumiņi, turklāt, kad lietas iegrozījās līdz mazai izlādei, viņas bija kā dinamīts. Viņš zināja, ka Bens neiebilstu, ja tēvs kādu no viņām uzaicinātu ciemos, tomēr vispirms viņam nāktos meitenes pārliecināt. Jau pēdējā tikšanās reizē abas bija pārskaitušās uz viņu. Viņam būtu jāatvainojas, jāliek lietā šarms, bet viņš nebija pārliecināts, ka šobrīd spēs noklausīties, kā viņas gremo košļeni un čivina par to, ko redzējušas MTV kanālā vai izlasījušas “National Enquirer”. Reizēm tas viņam šķita, ka jāiegulda pārlieku daudz darba.

      Tātad tas ir izslēgts. Tāpat ir izslēgta iespēja, ka viņš varētu šovakar dzīt pēdas Tai-boltam. To viņš nevarēs darīt arī rīt, jo vectēvs ielūdzis visus vēlās brokastīs pēc dievkalpojuma. Tikmēr Tai-bolts ar mugursomu plecos un suni pie sāniem virzījās uz priekšu, un viņu panākt jau būs grūtāk. Cik tālu viņš varētu tikt līdz rītdienas pēcpusdienai? Noiet divdesmit jūdzes? Labākajā gadījumā trīsdesmit? Ne vairāk. Tas nozīmē, ka viņš joprojām būs tuvākajā apkārtnē. Kīts piezvanīs pāris departamentiem kaimiņu apgabalos un lūgs, lai pavēro apkārtni. Nemaz jau nebija daudz ceļu, pa kuriem varēja atstāt apgabalu. Kīts nosprieda – ja piezvanīs vairākiem ceļmalas veikaliņiem, noteikti kaut ko uzzinās. Kāds noteikti svešinieku būs manījis. Un, kad tas notiks, viņš dosies ceļā. Tai-boltam nevajadzēja izstrādāt tādu joku ar Kītu Kleitonu.

      Iegrimis domās, Kīts tik tikko sadzirdēja durvis iečīkstamies.

      – Tēt?

      – Jā?

      – Tev zvana.

      – Kas?

      – Tonijs.

      – Nu protams.

      Kīts iztrausās no krēsla, prātodams, ko gan Tonijs varētu vēlēties. Pastāstīt, ka zaudējis. Kaulains un pūtainu seju, viņš bija viens no tiem liekēžiem, kas grozījās šerifa palīgu tuvumā, cenšoties radīt ilūziju, ka ir viens no tiem. Iespējams, viņš brīnījās, kur Kleitons palicis, un gribēja uzzināt, ko Kīts darīs vēlāk, jo jutās izmests pār bortu. Kroplis.

СКАЧАТЬ