Tumsa piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ lodītes. Kristjens paņem tās mutē, un es turpinu laizīt viņa pirkstu, apļodama mēli ap to. Kad viņš mēģina atraut roku, es sacērtu zobus.

      Kristjens pasmaida un kā norādams šūpo galvu, tāpēc es atlaižu pirkstu. Viņš pamāj, un es pieliecos, satverdama krēsla malas. Kristjens pabīda manas biksītes sāņus un ļoti lēni ieslidina pirkstu manī, laiski aprakstīdams nelielu loku, tā ļaudams man viņu sajust no visām pusēm. Nevaru apvaldīt vaidu.

      Izvilcis pirkstu no manis, viņš ļoti saudzīgi vienu pēc otras ievieto lodītes, iestumdams tās dziļi manī. Kad tas ir paveikts, Kristjens sakārto biksītes un noskūpsta manu dibenu. Pārlaidis plaukstas pār manām kājām no potītēm līdz augšstilbiem, viņš pēc kārtas piespiež lūpas pie abām vietām, kur beidzas zeķu augšmala.

      – Tev ir ļoti, ļoti glītas kājas, Stīlas jaunkundze, – viņš nomurmina, pieceļas un satver mani aiz gurniem tā, ka es sajūtu viņa briestošo locekli.

      – Varbūt pēc atgriešanās es tevi iegūšu šādi, Anastasija. Drīksti piecelties.

      Man noreibst galva, un es jūtos neprātīgi uzbudināta; lodītes no iekšpuses glāsta manu miesu. Kristjens uzspiež skūpstu man uz pleca.

      – Es nopirku tev šos viesībām pagājušajā sestdienā. – Viņš izstiepj roku un atver plaukstu. Tajā iegūlusi neliela, sarkana kārbiņa, uz kuras vāka rakstīts Cartier. – Bet tu mani pameti, tāpēc neradās izdevība tos pasniegt.

      Man aizraujas elpa.

      – Šī ir mana otrā izdevība, – Kristjens aizžņaugtā balsī nočukst. Viņš ir satraucies.

      Es bikli pasniedzos pēc kārbiņas un atveru to. Iekšā uzmirdz pilienveida auskari. Katru rotā četri briljanti – pamatnē viens, tam seko neliels pārrāvums un trīs vienmērīgi izvietoti briljanti ķēdītē. Auskari ir skaisti, vienkārši un klasiski. Tādus es pati sev izvēlētos, ja man būtu iespēja iepirkties Cartier veikalā.

      – Burvīgi, – es nočukstu. Man tie šķiet vēl skaistāki tāpēc, ka simbolizē otro izdevību. – Paldies!

      Kristjens manāmi nomierinās un vēlreiz noskūpsta mani uz pleca.

      – Vai vilksi sudraboto satīna kleitu? – viņš jautā.

      – Jā. Vai tev nav iebildumu?

      – Nekādā ziņā. Ļaušu tev saģērbties. – Viņš iziet ārā, pat neatskatījies.

      Esmu nokļuvusi paralēlā pasaulē. Jaunā sieviete, kas lūkojas man pretī, izskatās sarkanā paklāja cienīga. Garais, sudrabotais satīna tērps bez lencītēm ir apburošs. Varbūt es pati nosūtīšu ziņu Kerolainai Ektonei. Kleita ir pieguloša un izceļ manus nedaudzos izliekumus.

      Mani mati mīkstos viļņos krīt gar seju, pār pleciem un krūtīm. Es atglaužu šķipsnu aiz auss, atklādama skatienam savus otrās izdevības auskarus. Kosmētiku esmu izmantojusi pavisam nedaudz, lai nezaudētu dabisku izskatu. Skropstu zīmulis un tuša, mazliet sārtuma un gaiša lūpu krāsa.

      Vaigu sārtums man pat nav vajadzīgs, jo esmu nedaudz pietvīkusi sudraba lodīšu dēļ. Jā, tās tiešām rūpēsies par krāsu manos vaigos. Domādama par Kristjena bezkaunīgajiem erotiskajiem sapņiem, es papurinu galvu un, paņēmusi satīna stolu un sudraboto somiņu, dodos meklēt savu dīvaino vīrieti.

      Viņš priekšnamā sarunājas ar Teiloru un vēl trim vīriem, uzgriezis man muguru. Svešinieki pārsteigti velta man atzinības pilnus skatienus, un Kristjens, to pamanījis, pagriežas. Es stāvu, neveiklības pārņemta, un gaidu.

      Man izkalst mute. Kristjens izskatās satriecoši. Viņam mugurā ir melns smokings, ap kaklu melns tauriņš, un viņš uzlūko mani ar apbrīnā starojošām acīm. Piegājis tuvāk, viņš noskūpsta mani uz galvvidus.

      – Anastasija! Tevi redzot, man aizraujas elpa.

      Es nosarkstu, uzklausot šo komplimentu Teilora un pārējo klātbūtnē.

      – Vai iedzersi glāzi šampanieša, pirms dodamies?

      – Labprāt, – es steidzīgi nomurminu.

      Kristjens pamāj Teiloram, un viņš kopā ar saviem pavadoņiem iziet ārā. Savukārt Kristjens ieved mani lielajā istabā un izņem no ledusskapja šampanieša pudeli.

      – Vai tie bija apsargi? – es jautāju.

      – Miesassargi Teilora pakļautībā. Viņš apguvis arī šo mākslu. – Kristjens man pasniedz slaidu glāzi.

      – Daudzpusīgs cilvēks.

      – Jā. – Kristjens pasmaida. – Tu esi ļoti skaista, Anastasija. Uz tavu veselību! – Viņš paceļ glāzi, un es tai pieskandinu savējo. Šampanietis ir gaiši sārts, un tam ir patīkama, atsvaidzinoša garša.

      – Kā tu jūties? – Kristjens jautā, kvēlē vērodams mani.

      – Pateicos, labi. – Es sirsnīgi pasmaidu, izlikdamās, ka nenojaušu, par ko viņš patiesībā interesējas, proti, par sudraba lodītēm.

      Viņš pasmīn.

      – Tev būs vajadzīga šī. – Kristjens pasniedz man lielu samta maisiņu, kas bija nolikts uz galda virtuves vidū. – Ver vaļā, – viņš pamudina, malkodams šampanieti. Es ieinteresēta izņemu no maisiņa smalki veidotu, sudrabotu masku ar kobaltzilu spalvu pušķi augšpusē.

      – Pasākums ir masku balle, – viņš savaldīgi paskaidro.

      – Ak tā! – Maska ir brīnišķīga. Ap malu izvīta sudrabota lente, un acu caurumus rotā smalki, sudraboti raksti.

      – Maska izcels tavas skaistās acis, Anastasija.

      Es kautri pasmaidu. – Vai tev arī tāda būs?

      – Protams. Maskas dāvā tīkamu brīvību, – viņš piebilst, parāvis uzaci augšup.

      Nojaušu, ka mums klāsies jautri.

      – Es gribu tev kaut ko parādīt. – Kristjens ieved mani priekšnamā, un tur blakus kāpnēm ir durvis. Aiz tām plešas istaba, apmēram tikpat liela kā viņa rotaļu telpa, kas droši vien ir tieši virs mums. Šī ir pilna ar grāmatām, gluži kā bibliotēka. Pie katras sienas ir milzīgs plaukts, kas piekrauts ar grāmatām no grīdas līdz griestiem. Pašā vidū ir milzīgs biljarda galds, ko apgaismo Tiffany lampa. Tā atgādina garu trīsstūrveida prizmu.

      – Tev ir bibliotēka! – es sajūsmināta iesaucos.

      – Jā. Eljots to dēvē par istabu ar bumbām. Dzīvoklis ir plašs, un šodien, kad ieminējies par izpēti, es sapratu, ka neesmu tev to izrādījis. Šobrīd nav laika, bet es nospriedu, ka varētu tevi ievest vismaz šajā istabā un varbūt arī aicināt uz biljarda spēli tuvā nākotnē.

      Es atplaukstu platā smaidā.

      – Uz priekšu! – Mani pārņēmis slēpts prieks. Mēs ar Hosē СКАЧАТЬ