Tumsa piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pieiet pie atskaņotāja, un es turpinu kult olas.

      Pēc brīža atskan dvēseliskā, debešķīgi skaistā Nīnas Simones balss. Viņa dzied vienu no Reja iemīļotajiem skaņdarbiem: I Put a Spell on You.

      Es pietvīkstu un pagriezusies uzlūkoju Kristjenu. Ko viņš cenšas man pateikt? Viņš mani apbūris jau sen. Ak vai… viņa izteiksme ir mainījusies, vairs nav ne miņas no uzjautrinājuma, skatiens ir spraigs un drūms.

      Kristjens nesteidzīgi tuvojas man, un viņa kustībās, kas pieskaņotas dziesmas lēnajai, tvīksmīgajai melodijai, jaušama plēsīga zvēra grācija. Viņa kājas ir basas, un mugurā viņam ir tikai balts krekls, kas brīvi krīt pāri džinsiem, bet acīs deg liesma.

      Nīna dzied: “Tu piederi man,” un Kristjens nostājas man pretī. Viņa nolūki ir acīmredzami.

      – Lūdzu, Kristjen, – es nočukstu, rokā vēl joprojām turēdama putojamo slotiņu, bet esmu to jau aizmirsusi.

      – Ko – lūdzu?

      – Nedari to.

      – Ko man nedarīt?

      – Šo.

      Viņš stāv un lūkojas lejup uz mani.

      – Vai esi pārliecināta? – Kristjens klusi vaicā un, izņēmis slotiņu man no rokas, ieliek to bļodā. Mana sirds strauji pukst. Es to negribu… bet gribu… ļoti. Viņš ir tracinošs vīrietis, pārāk skaists un iekārojams. Es novēršos, vairīdamās no viņa valdzinošā skatiena.

      – Anastasija, es tevi vēlos, – viņš nomurmina. – Es mīlu un ienīstu, un tomēr mīlu brīžus, kad tu man runā pretī. Tas ir kaut kas ļoti neparasts. Man jāzina, ka starp mums viss ir labi. Tas ir vienīgais man zināmais veids, kā par to pārliecināties.

      – Manas jūtas pret tevi nav mainījušās, – es nočukstu.

      Viņa tuvums mani iejūsmina un satrauc. Jau pazīstamais pievilkšanās spēks ir atgriezies, un es tiecos viņam pretī. Ir tāda sajūta, ka es kūstu. Lūkodamās uz matiņiem zem viņa krekla izgriezuma, es iekožu lūpā, ļaudamās bezpalīdzībai un kaislei – es gribu zināt, kā garšo viņa āda.

      Kristjens ir ļoti tuvu, bet nepieskaras man. Viņa izstarotais karstums silda mani.

      – Es tev pieskaršos tikai tad, kad piekritīsi, – viņš klusi nosaka. – Bet šobrīd, pēc tik nelāga rīta, es vēlos tikai iegrimt tevī un aizmirst visu, kas nav saistīts ar mums.

      Ak vai… mums. Šis maģiskais vārds, tik neliels, bet spēcīgs: tas ir izšķirošais. Es paceļu galvu un ielūkojos viņa skaistajā sejā, kuras izteiksme šobrīd ir nopietna.

      – Kristjen, es pieskaršos tavai sejai, – es izdvešu un ieraugu pārsteigumu viņa acīs, ko pēc brīža nomaina piekrišana.

      Pacēlusi roku, es noglāstu Kristjena vaigu un laižu pirkstus pār rugājiem. Viņš aizver acis un izpūš elpu, pieglauzdamies manai delnai.

      Pēc brīža viņš nesteidzīgi pieliecas, un es instinktīvi pavēršu seju augšup, gaidīdama skūpstu, bet viņš vilcinās.

      – Jā vai nē, Anastasija? – viņš čukst.

      – Jā.

      Kristjena lūpas piekļaujas manējām, kārdinot un mudinot;

      viņš apskauj mani un pievelk sev tuvāk. Plauksta virzās augšup pa manu muguru, pirksti ievijas matos uz pakauša un viegli tos parauj, bet otra plauksta uzgulst manam dibenam, piespiežot mani tuvāk sev klāt. Es klusi ievaidos.

      – Greja kungs? – Teilors ievaicājas, pieklājīgi ieklepodamies, un Kristjens nekavējoties mani atbrīvo.

      – Teilor, – viņš salti atņem sveicienu.

      Es strauji pagriežos un ieraugu, ka Teilors apjucis stāv pie dzīvojamās istabas sliekšņa. Abi vīrieši lūkojas viens uz otru, saprazdamies bez vārdiem.

      – Uz kabinetu, – Kristjens noskalda, un Teilors strauji šķērso istabu.

      – Turpināsim vēlāk, – Kristjens pačukst un seko savam darbiniekam.

      Es dziļi ievelku elpu, cenzdamās nomierināties. Vai tiešām nespēju viņam pretoties ne mirkli? Juzdama riebumu pret sevi, es papurinu galvu un klusībā pateicos Teiloram par iejaukšanos, kaut gan tas bija neveikls mirklis.

      Interesanti, kādās situācijās Teilors līdz šim iejaucies? Ko viņš redzējis? Nemaz negribu par to domāt. Pusdienas. Es pagatavošu pusdienas.

      Sākusi mizot kartupeļus, es pūlos nedomāt par notikušo.

      Ko Teilors gribēja? Varbūt runa ir par Leilu?

      Abi iznāk no kabineta tieši īstajā brīdī, jo omlete ir gatava. Kristjens izskatās iegrimis domās.

      – Es sniegšu informāciju pēc desmit minūtēm, – viņš saka Teiloram.

      – Mēs gaidīsim, – Teilors atbild un dodas prom.

      Es sameklēju divus uzsildītus šķīvjus un novietoju tos uz galda virtuves vidū.

      – Vai ēdīsi?

      – Jā, – Kristjens atbild, apsēdies uz taburetes. Viņš uzmanīgi vēro mani.

      – Vai radušies sarežģījumi?

      – Nē.

      Es sadrūmusi turpinu rosīties, likdama ēdienu uz šķīvjiem. Viņš man neko nestāstīs. Samierinājusies ar neziņu, es apsēžos viņam blakus.

      – Nav slikti, – Kristjens atzinīgi nomurmina, pagaršojis kumosu. – Vai dzersi vīnu?

      – Nē, pateicos. – Tavā klātbūtnē man nepieciešama skaidra galva, Grej.

      Omlete patiesi ir garšīga, kaut gan es nemaz neesmu izsalkusi. Tomēr es ēdu, jo zinu, ka citādi Kristjens man pārmetīs. Pēc brīža viņš pārtrauc ieilgušo klusumu un ieslēdz klasiskās mūzikas skaņdarbu, ko jau esmu dzirdējusi.

      – Kas tas ir? – es jautāju.

      – Kantelubs. Daļa no “Overņas dziesmu” cikla. Šī ir “Bailero”.

      – Ļoti skaista. Kādā valodā ir teksts?

      – Vecfranču jeb oksitāņu valodā.

      – Tu runā franciski; vai saproti vārdus? – Es atceros, cik nevainojami viņš izrādīja savas franču valodas zināšanas vakariņās pie vecākiem.

      – Dažus jā. – Kristjens smaida, manāmi nomierinājies. – Māte izstrādāja programmu: “mūzikas instruments, svešvaloda, cīņas māksla”. Eljots runā spāniski, mēs ar Miu apguvām franču valodu. Eljots spēlē ģitāru, es СКАЧАТЬ