Tumsa piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Es tikai vēlos apgriezt matus. Gribu aizvērt acis, ļauties friziera rokām un aizmirst visu par bagāžu, kas velkas tev līdzi.

      Kristjens izlaiž pirkstus caur matiem. – Es varu paaicināt Franko uz savu dzīvokli vai tavējo, – viņš klusi piedāvā.

      – Viņa ir ļoti pievilcīga.

      Kristjens apjucis samirkšķina acis. – Jā.

      – Vai viņa vēl joprojām ir precējusies?

      – Nē. Pirms pieciem gadiem viņa izšķīrās no vīra.

      – Kāpēc jūs neesat kopā?

      – Tāpēc, ka mūsu attiecības ir beigušās. Es tev to visu jau stāstīju. – Viņš piepeši sarauc pieri un, pacēlis pirkstu, izzvejo no žaketes kabatas savu tālruni. Acīmredzot tas vibrējis, jo es neko nedzirdēju.

      – Jā, Velč? – viņš asi nosaka un klausās. Mēs stāvam uz Otrās avēnijas, un es vēroju jaunu, svaigi zaļu lapegli.

      Cilvēki iet mums garām, aizrāvušies ar sestdienas rīta darbiem, un droši vien domā par savām personiskajām problēmām. Es prātoju, vai to vidū ietilpst garīgi slimas bijušās pakļautās, satriecošas bijušās kundzes un vīrietis, kurš neizprot likumā noteikto privātās telpas neaizskaramību.

      – Autoavārijā? Kad? – Kristjens izrauj mani no pārdomām.

      Ak nē! Kas noticis? Es ieklausos uzmanīgāk.

      – Jau otrā reize, kad tas nelietis kaut ko noklusējis. Viņam tas bija jāzina. Vai viņš ir pilnīgi vienaldzīgs? – Kristjens papurina galvu, riebuma pārņemts. – Tagad viss kļūst skaidrāks… nē… iemesls ir zināms, bet nekas vairāk. – Kristjens pamet skatienu apkārt, it kā meklēdams kaut ko, un es viņu atdarinu. Nekas nav redzams. Tikai pircēji, mašīnas un koki.

      – Viņa ir šeit, – Kristjens turpina. – Vēro mūs… Jā… Nē. Divus vai četrus, bet visu diennakti… Vēl neesmu par to ieminējies. – Viņš palūkojas uz mani.

      Par ko ieminējies? Es paceļu uzacis, un Kristjens mani bažīgi nopēta.

      – Kas… – viņš nočukst, piepeši nobālējis. – Saprotu. Kad?.. Tik nesen? Kādā veidā?.. Bez pārbaudēm? Jā… Nosūti vārdu, adresi un fotogrāfijas, ja tādas atrodamas… visu diennakti, sākot ar šo pēcpusdienu. Sazinies ar Teiloru. – Kristjens beidz sarunu.

      – Kas notiek? – es aizkaitināta jautāju. Vai viņš beidzot kaut ko paskaidros?

      – Zvanīja Velčs.

      – Kas ir Velčs?

      – Apsardzes dienesta vadītājs.

      – Skaidrs. Kas noticis?

      – Pirms trim mēnešiem Leila pameta savu vīru un aizbēga ar vīrieti, kurš divus mēnešus vēlāk gāja bojā autoavārijā.

      – Ak tā!

      – Tam draņķa psihiatram vajadzēja to noskaidrot, – Kristjens sašutis saka. – Pie visa vainojamas sēras. Nāc! – Viņš sniedz man roku, un es to instinktīvi satveru, pirms atgūstos un atsprāgstu nostāk.

      – Pagaidi. Mēs runājām par “mums”. Par tavu Bargo Kundzi.

      Kristjena sejas izteiksme kļūst skarbāka. – Viņa nav mana Bargā Kundze. Varam parunāt manā dzīvoklī.

      – Negribu iet pie tevis. Gribu apgriezt matus! – es iesaucos. Varbūt, ja man izdotos paveikt kaut ko vienu…

      Kristjens izrauj tālruni no kabatas un uzspiež numuru. – Greta, te Kristjens Grejs. Franko pēc stundas jābūt manā dzīvoklī. Pajautā Linkolna kundzei… Labi. – Viņš nolaiž telefonu. – Frizieris atnāks vienos.

      Mani pārņem dusmas. – Kristjen…

      – Anastasija, Leila šobrīd acīmredzami pārcieš nervu sabrukumu. Nezinu, kam viņa grasās uzbrukt, tev vai man, un es nespēju pat iztēloties, cik tālu viņa gatava iet. Mēs dosimies uz tavu dzīvokli, savāksim mantas, un tu vari apmesties pie manis, līdz viņu atradīsim.

      – Kāpēc man vajadzētu to darīt?

      – Lai es varētu parūpēties par tavu drošību.

      – Bet…

      Viņš pārskaities lūkojas uz mani. – Tu pārvāksies uz manu dzīvokli, un es esmu gatavs tevi kaut vai vilkt aiz matiem.

      Es izbrīnīta paveru muti; nav iespējams noticēt dzirdētajam. Atkal ir redzama Kristjena tumšā, dēmonu apsēstā puse.

      – Manuprāt, tu pārspīlē.

      – Nē. Varam turpināt šo sarunu manā dzīvoklī. Iesim!

      Es sakrustoju rokas virs krūtīm un lūkojos uz viņu. Šoreiz Kristjens ir spēris soli par tālu.

      – Nē, – es ietiepīgi paziņoju, nolēmusi, ka nedrīkstu atkāpties.

      – Tu vari iet pati, vai arī es tevi aiznesīšu. Man vienalga, Anastasija.

      – Tu neuzdrošinātos, – es sašutusi atcērtu. Viņš taču nesarīkotu skandālu Otrās avēnijas vidū?

      Kristjens savelk lūpas smaidā, bet viņa acis ir saltas.

      – Meitenīt, mēs abi zinām, ka es nekad neatsakos no cīņas.

      Mēs lūkojamies viens uz otru, līdz Kristjens piepeši noliecas, satver mani aiz augšstilbiem un pārmet sev pār plecu.

      – Liec mani zemē! – es kliedzu. Ir tik patīkami ļaut vaļu balsij!

      Viņš izliekas mani nedzirdam un dodas prom. Cieši apkļāvis manus augšstilbus, viņš ar brīvo roku uzšauj man pa dibenu.

      – Kristjen! – es iegaudojos. Uz mums skatās cilvēki. Es jūtos neizsakāmi pazemota. – Labi, es iešu pati!

      Viņš noliek mani zemē un nepagūst pat izslieties, pirms es jau straujiem soļiem dodos sava dzīvokļa virzienā, kūsādama dusmās. Protams, nepaiet ne mirklis, un viņš jau ir man blakus, bet es izliekos viņu neredzam. Ko darīt? Esmu pārskaitusies, bet pat nezinu, kāpēc – ir pārāk daudz iemeslu.

      Sparīgi soļodama mājās, es prātā izveidoju sarakstu.

      1. Nešana pār plecu – nav piemērota nevienam, kas pārsniedzis sešu gadu vecumu.

      2. Vest mani uz salonu, kas pieder bijušajai mīļākajai – kā viņš varēja rīkoties tik stulbi?

      3. Turklāt uz vietu, kur pabijušas viņa pakļautās – tas pats stulbums.

      4. Viņš pat nesaprata, ka tā ir slikta doma – kaut gan it kā esot gudrs cilvēks.

СКАЧАТЬ