Tumsa piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ šeit. – Kristjens nevērīgi pamāj ar elegantu plaukstu.

      – Vaksācija?

      Viņš iesmejas. – Protams. Visur, – viņš sazvērnieciski nočukst, priecādamies par manu neomulību.

      Es pietvīkusi palūkojos uz Gretu, kura gaidpilni vēro mūs.

      – Man vajadzētu apgriezt matus, lūdzu.

      – Protams, Stīlas jaunkundze.

      Meitene ieskatās datora ekrānā, izstarodama īsteni vācisku izdarīgumu. – Pēc piecām minūtēm atbrīvosies Franko.

      – Viņš derēs, – Kristjens mierinoši uzrunā mani. Es vēl mēģinu aptvert visu dzirdēto. Varenajam uzņēmējam Kristjenam Grejam pieder skaistumkopšanas salonu tīkls.

      Es palūkojos uz viņu un piepeši redzu, ka viņš nobāl, jo ir kaut ko pamanījis. Sekodama viņa skatienam, es ieraugu slaidu sievieti ar platīnblondiem matiem; viņa iznākusi no kādas istabas salona tālākajā malā un, aizvērusi durvis, uzrunā garāmejošu frizieri.

      Blondīne ir gara auguma, iedegusi, skaista. Viņai varētu būt apmēram četrdesmit gadu, nedaudz vairāk vai mazāk – grūti noteikt. Mugurā viņai ir tāds pats formastērps kā Gretai, tikai melns. Viņa izskatās lieliski. Īsie apgrieztie mati mirdz kā nimbs. Viņa pagriežas un pamana Kristjenu, un viņas sejā atplaukst žilbinošs, sirsnīgs smaids.

      – Atvaino, – Kristjens steidzīgi nomurmina un steigšus šķērso salonu, iedams garām baltā tērptajiem frizieriem un mācekļiem pie izlietnes, līdz sasniedz sievieti. Abi ir pārāk tālu, lai es dzirdētu viņu sarunu. Blondīni šī tikšanās nepārprotami iepriecina, viņa noskūpsta Kristjenu uz abiem vaigiem un satver viņa augšdelmus, un abi aizrautīgi sarunājas.

      – Stīlas jaunkundze?

      Greta mēģina piesaistīt manu uzmanību.

      – Pagaidiet mirkli, lūdzu. – Es aizgrābta vēroju Kristjenu.

      Blondīne pagriežas un uzlūko mani, pirms velta man to pašu žilbinošo smaidu, it kā mēs būtu pazīstams. Es pieklājīgi atbildu ar to pašu.

      Kristjens izskatās neapmierināts. Viņš mēģina kaut ko iestāstīt blondīnei, viņa piekāpjas, paceļ rokas un smaida. Kristjens uzsmaida viņai – abi acīmredzami ir labi pazīstami. Varbūt sen strādājuši kopā? Varbūt blondīne vada salonu; galu galā viņa izskatās pietiekami pavēlnieciska.

      Un piepeši pār mani kā lavīna nogāžas atskārsme, un es zinu, gandrīz fiziski jūtu, kas ir šī sieviete. Viņa. Satriecoša, vecāka, skaista.

      Bargā Kundze.

      5. NODAĻA

      – Greta, ar ko sarunājas Grejs kungs? – Man pār muguru skrien šausmu tirpas, un zemapziņa kliedz, lai es traucos prom. Tomēr man izdodas uzdot jautājumu mierīgi.

      – Ar Linkolna kundzi. Salons pieder viņai un Greja kungam, – meitene labprāt atklāj.

      – Linkolna kundze? – Man šķita, ka Bargā Kundze ir šķīrusies. Varbūt viņa atkal apprecējusies ar kādu nabaga nelgu.

      – Jā. Parasti viņa šeit neuzturas, bet šodien aizstāj vienu no mūsu darbiniecēm, kura saslima.

      – Vai jūs zināt, kāds ir Linkolna kundzes vārds?

      Greta sarauc pieri un sakniebj spilgti sārtās lūpas, ziņkāri vērodama mani. Varbūt esmu spērusi soli par tālu.

      – Elina, – viņa negribīgi atbild.

      Mani pārņem savāds atvieglojums par to, ka nojausma nav mani pievīlusi.

      Abi vēl joprojām ir iegrimuši sarunā. Kristjens strauji ber vārdus, un Elina šķiet noraizējusies. Viņa māj, sakniebj lūpas, purina galvu un kā mierinādama paberzē Kristjena augšdelmu, vienlaikus iekozdama lūpā. Vēlreiz pamājusi, viņa paskatās uz mani un sirsnīgi pasmaida.

      Es salti lūkojos uz viņu, nespēdama pakustēties. Kāpēc Kristjens mani atveda šurp?

      Viņa kaut ko nomurmina, un Kristjens, uzmetis skatienu man, nekavējoties atbild. Elina pamāj, un man šķiet, ka viņa novēl Kristjenam veiksmi, kaut gan es neprotu lasīt no lūpām.

      Kristjens steidzas pie manis, un viņa sejā ir manāmas raizes. Pamatotas raizes. Bargā Kundze atgriežas dibenistabā un aizver durvis.

      – Vai viss ir labi? – Kristjens sadrūmis jautā, un viņa balsī skan piesardzība.

      – Ne gluži. Kāpēc tu mūs neiepazīstināji? – es salti jautāju. Viņš paver muti un izskatās tā, it kā zeme būtu atvērusies zem viņa kājām.

      – Man šķita…

      – Tu esi gudrs cilvēks, bet dažreiz… – Man trūkst vārdu. – Es gribu iet prom.

      – Kāpēc?

      – Tu zini, kāpēc. – Es paceļu acis pret griestiem.

      Kristjens kvēli uzlūko mani. – Ana, man ir ļoti žēl. Es nezināju, ka viņa būs šeit. Tas nekad nenotiek. Viņa atvēra jaunu filiāli un parasti uzturas tajā. Šodien saslima darbinieks…

      Es apgriežos uz papēža un dodos prom.

      – Mums nebūs nepieciešams Franko, Greta, – Kristjens asi nosaka un seko man. Es tik tikko apvaldu vēlmi mesties skriešus un skaļi raudāt. Man jātiek prom no visas šīs perversās situācijas.

      Kristjens klusēdams iet man blakus, kamēr es cenšos aptvert notikušo. Kā sargādama apvijusi rokas sev apkārt, es ieduru skatienu zemē un eju uz priekšu, vairīdamās no kokiem. Kristjens rīkojas prātīgi, nemēģinādams man pieskarties. Manā prātā plosās neskaitāmi jautājumi. Vai izvairīgais Kristjens būs ar mieru uz tiem atbildēt?

      – Tu vedi tur savas pakļautās, vai ne? – es asi noskaldu.

      – Dažas, – Kristjens klusi atzīst.

      – Leilu?

      – Jā.

      – Salons izskatās pavisam jauns.

      – Tas nesen tika remontēts.

      – Saprotu. Tātad Bargā Kundze redzējusi visas tavas pakļautās.

      – Vai tās meitenes zināja, kas viņa ir?

      – Nē. Tu esi vienīgā.

      – Bet es neesmu tava pakļautā.

      – Nē. Pilnīgi noteikti.

      Es apstājos un pagriežos pret Kristjenu. Viņa acis ir plati ieplestas, un tajās vīd bailes, bet lūpas ir stūrgalvīgi sakniebtas.

      – Vai tu saproti, cik perversi СКАЧАТЬ