Greja piecdesmit nokrāsas. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Viņam izdevies mani samulsināt; kurš gan negrib redzēt Parīzi? – Protams, – es atbildu. – Bet vairāk par visu citu mani interesē Anglija.

      Grejs pieliec galvu uz sāniem, ar rādītājpirkstu braucīdams apakšlūpu… Ak Dievs!

      – Kāpēc?

      Es strauji mirkšķinu acis. Savaldies, Stīla!

      – Tur dzimis Šekspīrs, Ostina, māsas Brontē, Tomass Hārdijs. Es labprāt aplūkotu vietas, kas iedvesmojušas šos cilvēkus tik brīnišķīgu grāmatu radīšanai.

      Runājot par literatūras dižgariem, es atceros, ka vajadzētu gatavoties eksāmeniem, un ielūkojos pulkstenī. – Man jāiet. Šodien vēl jāmācās.

      – Pārbaudījumiem?

      – Jā, tie sākas otrdien.

      – Kur ir Kevanas jaunkundzes mašīna?

      – Viesnīcas stāvvietā.

      – Es jūs pavadīšu.

      – Pateicos par tēju, Greja kungs.

      Viņš savelk lūpas savā dīvainajā smaidā, kas vēsta: “Man ir kāds liels noslēpums!”.

      – Nav par ko, Anastasija. Man tas sagādāja prieku. Iesim! – viņš pavēl un sniedz man roku. Es apjukusi to satveru un sekoju vīrietim ārā no kafejnīcas.

      Mēs ejam atpakaļ uz viesnīcu klusēdami, bet man labpatīk domāt, ka šis klusums ir draudzīgs. Grejs izskatās tikpat rāms un savaldīgs kā vienmēr, bet es izmisīgi cenšos noprast, kāds ir šīs kafijas dzeršanas rezultāts. Man rodas sajūta, ka esmu piedalījusies darba intervijā, tikai nezinu, kādam amatam tiek apsvērta mana kandidatūra.

      – Vai tu vienmēr valkā džinsus? – Grejs piepeši iejautājas. Es pamanu, ka viņš sācis lietot “tu” uzrunu.

      – Gandrīz vienmēr.

      Viņš pamāj. Mēs esam sasnieguši krustojumu pie viesnīcas. Mana galva ir pilna juceklīgu domu. Cik savāds jautājums… Un es aptveru, ka mums piešķirtais laiks ir beidzies, bet es esmu izgāzusies. Varbūt viņam jau ir kāda sieviete.

      – Vai jums ir draudzene? – es izgrūžu. Kungs Tēvs, vai tiešām es to pateicu skaļi?

      Grejs savelk lūpas smīnā un lūkojas uz mani no augšas.

      – Nē, Anastasija, man nemēdz būt draudzenes, – viņš klusi atbild.

      Ko tas nozīmē? Viņš taču nav homoseksuāls. Vai arī ir? Vai intervijas laikā viņš man melojis? Brīdi šķiet, ka viņš kaut ko paskaidros, atšķetinot mīklu, kas slēpjas šajos vārdos, tomēr tas nenotiek.

      Man jātiek prom, jācenšas sakārtot domas. Vairs negribu atrasties Grejam blakus. Es speru soli uz priekšu un paklūpu, izstreipuļodama uz ielas.

      – Nolādēts, Ana! – Grejs iesaucas. Viņš vēl joprojām tur manu roku un parauj to tik spēcīgi, ka es atkrītu pret viņa krūtīm tieši mirkli pirms tam, kad garām patraucas velosipēdists, kurš brauc nepareizajā virzienā.

      Viss norisinās neticami strauji: vēl nupat es kritu, bet tagad jau esmu Greja skavās un viņš ir cieši piespiedis mani sev klāt. Es ieelpoju viņa tīro, veselīgo smaržu, kas atsauc atmiņā svaigi mazgātu veļu un dārgas ziepes. Aromāts ir reibinošs, un es to dziļi ievelku plaušās.

      – Vai tev nekas nekaiš? – Grejs čukst. Turēdams mani ar vienu roku, viņš paceļ otru un saudzīgi laiž pirkstus pār manu seju, pārbaudīdams, vai neesmu savainojusies. Viņa īkšķis skar manu apakšlūpu, un viņam aizraujas elpa. Mūsu skatieni sastopas, un viņa acīs gail kaut kas izmisīgs; šķiet, ka mirklis ilgst mūžību… līdz es pievēršos viņa skaistajai mutei. Un pirmo reizi divdesmit vienu gadu ilgušajā mūžā es vēlos, lai mani noskūpsta. Es vēlos sajust viņa lūpas uz manējām.

      4. NODAĻA

      Noskūpsti mani, sasodīts! es domās lūdzos, bet nespēju pakustēties. Mani paralizējušas savādas, nekad vēl neizjustas alkas; visa mana būtība tiecas uz Kristjena Greja pusi. Es aizgrābta lūkojos uz viņa muti, un viņš vēro mani, nedaudz nolaidis plakstus, bet viņas acis pamazām satumst. Viņš elpo skaļāk nekā parasti, bet es savukārt vairs neelpoju vispār. Es esmu tavās skavās. Lūdzu, noskūpsti mani! Grejs aizver acis, dziļi ieelpo un tik tikko manāmi papurina galvu, it kā atbildēdams uz manu vārdos neizteikto lūgumu. Kad viņš atkal atver acis, tajās redzama dzelžaina apņēmība.

      – Anastasija, tev vajadzētu turēties no manis tālāk. Es neesmu tev piemērots, – viņš nočukst. Kāpēc? Ko tas nozīmē? Par to vajadzētu spriest man, nevis viņam. Es saraucu pieri, cīnīdamās ar atraidījuma sajūtu.

      – Elpo, Anastasija, elpo. Es tūlīt laidīšu tevi vaļā, – Grejs klusi nosaka un saudzīgi atstumj mani.

      Gandrīz nāvējošā sadursme ar velosipēdistu vai arī galvu reibinošais Kristjena tuvums izraisījis adrenalīna pieplūdumu, un tagad es esmu saspringta kā stīga. Kad viņš atvirzās, es mēmi kliedzu: “Nē!” Viņš satver manus plecus, turēdams mani izstieptas rokas attālumā, un uzmanīgi vēro, ko es daru. Un vienīgā doma, kas pārņēmusi manu prātu, vēsta, ka es alkstu skūpsta un ļāvu Grejam to noprast, bet viņš nerīkojās. Viņš mani negrib. Viņš tiešām mani negrib. Esmu izcili sabojājusi šo kafijas dzeršanu.

      – Paldies, – es izdvešu, sarkdama pazemojumā. Kā man izdevās tik nepareizi iztulkot notiekošo? Man tūlīt pat jātiek prom no šī vīrieša.

      – Par ko? – viņš jautā, pieri saraucis. Viņa rokas vēl joprojām ir uz maniem pleciem.

      – Jūs mani izglābāt, – es nočukstu.

      – Tas stulbenis brauca nepareizā virzienā. Es priecājos, ka biju blakus. Kļūst nelabi, iedomājoties, kas ar tevi varēja notikt. Vai vēlies uz brīdi apsēsties viesnīcas vestibilā? – Grejs nolaiž rokas, un es stāvu viņam pretī, juzdamās kā muļķe.

      Gribēdama noskaidrot domas, es papurinu galvu. Šobrīd es vēlos tikai bēgt. Visas manas neskaidrās, īsti vārdos neietērptās cerības ir sadragātas. Viņš mani negrib. Kāpēc gan Kristjenam Grejam vajadzētu tevi gribēt? ņirgādamās jautā mana zemapziņa. Es apviju rokas sev apkārt un pagriežos pret ielu. Ir parādījies zaļais cilvēciņš, un mani pārņem atvieglojums. Es steigšus šķērsoju krustojumu, juzdama, ka Grejs man seko. Kad esam pie viesnīcas, es uz brīdi pagriežos pret viņu, bet nespēju ielūkoties vīrietim acīs.

      – Pateicos par tēju un foto sesiju, – es nomurminu.

      – Anastasija… Es… – Grejs apklust, un viņa balsī ieskanas tāds izmisums, ka es pati pret savu gribu ielūkojos viņam sejā. Pelēkās acis ir satumsušas, un Grejs izlaiž pirkstus caur matiem. Šķiet, ka viņu kaut kas nomoka, viņš ir bezspēcības dusmu pārņemts, un viss rūpīgi koptais savaldīgums ir zudis.

      – Kas ir, Kristjen? – es aizkaitināta noprasu, kad СКАЧАТЬ