Adrenalīns. Deivids Elliss

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ es esmu pārliecināta, – Ališija dzīvespriecīgā tonī atbildēja.

      – Un jūs skatījāties taisni uz priekšu, dienvidu virzienā, uz ielu, kur notika šaušana? Vai esat pārliecināta, ka nelūkojāties uz ziemeļiem?

      – Pilnīgi pārliecināta, Džeison, – viņa smaidīdama attrauca. Tiešām burvīga jauna sieviete.

      – Un jūs joprojām esat pārliecināta, ka atradāties degvielas uzpildes stacijas tālākajā rietumu galā, pēdējās sūkņu rindas rietumu pusē?

      – Jā. – Lieciniece jau jutās labāk, atguvusies no nelielā apjukuma.

      – Tātad, ja jūs sēdējāt pie stūres, tad no jums pa kreisi atradās degvielas uzpildes sūknis, kuru jūs pirms tam izmantojāt. Priekšā bija iela, kur notika šaušana, bet pa labi redzams neliels brīvs laukumiņš un tālāk restorāns.

      – Jā, tieši tā. Saprotiet, es nekad īsti par to neesmu domājusi, jo toreiz no benzīntanka aizbraucu, tiklīdz biju redzējusi šaušanu. Man nelikās svarīgi tas, kādā mašīnā es sēžu. Par to es vispār nedomāju.

      – Izklausās loģiski, – noteica Kolaričs. – Šaušana acīmredzot atstāja dziļu iespaidu uz jūsu prātu, un jums nelikās svarīgi tas, ar kādu automobili braucat.

      – Tieši tā.

      – Mercedes un Grand Prix ir apmēram viena izmēra, tādēļ jums sajuka.

      – Protams, jā.

      – Labi. – Advokāts nopūtās. – Bet precizēsim… Tagad jūs esat pārliecināta, ka vadījāt sava drauga automobili, divtūkstoš sestā gada Mercedes C 280 ar četru riteņu piedziņu un automātisko kārbu. Nevis Pontiac Grand Prix.

      – Jā. Tagad jūs visu tik skaidri izstāstījāt, un es esmu pilnīgi pārliecināta.

      Advokāts skaļi nopūtās un pašūpoja galvu, it kā atzītu sakāvi. “Varbūt dziļākajā būtībā viņš nemaz nav tik izcils,” Dīdre nodomāja.

      – Vēl jautājumi, Kolariča kungs? – tiesnese vaicāja.

      – Tikai viens, – viņš atbildēja. – Kā jūs uzpildījāt degvielu, Ališij?

      – Kā es… ko?

      – Kā jūs uzpildījāt degvielu? – Tāpat kā vienmēr… laikam.

      Atkāpies no sava galda, advokāts atkal pievērsās lieciniecei.

      – Nē, es jautāju pavisam ko citu, – viņš paziņoja. – Ja jūs pie sūkņa piebraucāt no tās puses, kur automobilī atrodas stūre, un to jūs vairākkārt esat apliecinājusi, tad kā jūs uzpildījāt degvielu? Šim Mercedes modelim benzīna bāka atrodas pasažieru pusē!

      Lieciniece sastinga.

      Džeisons Kolaričs pasmaidīja.

      Un Dīdre Meilija arī.

      OTRĀ NODAĻA

      Šerifa palīga pavadībā iedams uz aresta telpām, mans klients Ronaldo Deitons izskatījās krietni labāk nekā pēdējā laikā. Kaut arī apsolījis, ka vēlāk aiziešu, lai mēs varam apspriest nākamās dienas norisi tiesas zālē, es jau zināju, ka vairāk lieciniekus neiztaujāšu un sekos noslēguma runas. Es nevēlējos dot apsūdzībai iespēju samācīt jaunus tekstus savai zvaigžņu lieciniecei, kura nemaz tāda zvaigzne, kā izrādās, nebija.

      – Kolariča kungs?

      Es pagriezos un ieraudzīju sirmu pusmūža sievieti ar vēja appūstu bažīgu seju un kopā sakļautām plaukstām kā lūgšanā. Tāds izskats mani nepārsteidza. Krimināltiesas gaiteņos negadījās bieži sastapt laimīgus cilvēkus.

      – Mani sauc Dīdre Meilija, – viņa sacīja.

      – Priecājos iepazīties, – es sacīju. Māte ir izaudzinājusi pieklājīgu zēnu. Par tādu parasti tiek uzskatīts mans brālis Pīts, taču arī es protu parādīt sevi no labākās puses.

      – Tas bija… iespaidīgi, – sieviete sacīja. – Vai neiebildīsiet, ja pajautāšu… Kā jūs zinājāt, ka viņa nesēdēja pie Pontiac stūres?

      Tiesas zāle pamazām tukšojās. Zvērinātie jau sen bija aizgājuši, prokurori arī.

      – To es nezināju. Bet sapratu, ka viņa melo.

      Dīdre mani pētīja. Varbūt gluži vienkārši vēl nebija izlēmusi, ko jūt pret mani – apbrīnu vai riebumu.

      – Manam māsasdēlam ir vajadzīga jūsu palīdzība, – viņa sacīja. Tātad varam secināt, ka tā ir apbrīna. – Viņš ir apsūdzēts… noziedzīgā nodarījumā. Tā viņi to dēvē. Slepkavībā. Viņam ir valsts iecelts advokāts, bet man gribētos, lai šo pienākumu uzņemas kāds cits.

      – Kā sauc advokātu? – Braiens Čaildress.

      – Skaidrs. Viņš ir ļoti labs. – Es Čailiju pazinu jau kopš studiju laikiem, un viņš pēc augstskolas absolvēšanas strādāja valsts advokātu birojā, taču drīzumā grasījās iet prom.

      “Interesanti, vai Dīdre to zina?”

      – Ļoti labs, taču grasās iet prom no darba, – viņa paziņoja.

      “Atbilde saņemta.”

      – Un es vēlētos, lai manu māsasdēlu pārstāvat jūs, Kolariča kungs.

      “Tas birojam būs pamatīgs trieciens,” es spriedu. “Lielākoties visi tur ir labi, bet pārāk noslogoti, tādēļ klienti nereti jūtas pamesti novārtā.”

      – Naudas man nav daudz, – Dīdre turpināja. – Bet… ja jūs pagaidītu, es atrastu iespēju samaksāt. – Šai sievietei bija aptuveni sešdesmit gadu, tātad izredzes nopelnīt vairs nebija pārāk augstas. – Toms ir jauks zēns, taču slims. No Irākas atgriezās kā pilnīgi cits cilvēks. Es mēģināju viņu pieskatīt, bet nespēju. Saprotiet, manam vīram ir multiplā skleroze, un es nevarēju pienācīgi rūpēties par Tomu. Man ir tāda sajūta, ka notikušais ir uz manas sirdsapziņas.

      Un man bija tāda sajūta, ka ar mani spēlējas. Krustmāte Dīdre krietni nopūlējās. Atlika vien gaidīt, kad viņa saļims, lai es varētu viņu notvert.

      – Viņa vecāki ir miruši, – Dīdre piebilda. – Es esmu vienīgā viņa radiniece.

      “Vai man būtu jāglābj arī slīkstoši bāreņi? Bet Dīdrei paveicies, ka man ir lielisks noskaņojums.”

      – Labi, es ar viņu satikšos, – es sacīju. – Bet pagaidām nekādus solījumus nedošu.

      TREŠĀ NODAĻA

      Nejautājiet, kāpēc es daru to, ko СКАЧАТЬ