Adrenalīns. Deivids Elliss

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ gan aizdomās turamais stāvēja ārpus uztveršanas leņķa, viņa balss bija pietiekami skaļa, lai ieskaņotos.

      Stolers sasparojās, nostājās žākļstājā un nokliedza:

      – Nomet ieroci! Tūdaļ nomet ieroci! Nekavējoties noliec ieroci!

      Viņa acis visu laiku bija ciet.

      Uz dažām sekundēm iestājās saspringts klusums. Tad Danilo piesardzīgi pavaicāja:

      – Vai viņa tēmēja uz jums ar ieroci, Tom? Vai tā notika? – Es teicu, lai noliec ieroci! – Stolers mazliet atslābinājās, un balsī ieskanējās žēlabains lūgums. – Es teicu… Es teicu, lai noliec ieroci. Kāpēc tu ne… – Viņš sabruka uz grīdas un sāka vaimanāt. Tas bija kaut kas vidējs starp sāpju kliedzienu, meitenīgu spiegšanu un dzīvnieciskiem auriem. – Mosties! – viņš gaudās. – Lūdzu, ne… nemirsti… Dieva dēļ, nemirsti… – Stolers izplūda nevaldāmās elsās.

      Detektīvs Danilo paberzēja virsdeguni un gari nopūtās. Dažkārt viņš ienīda savu darbu.

      PIRMĀ GRĀMATA

      OKTOBRIS/NOVEMBRIS

      PIRMĀ NODAĻA

      Aizturējusi elpu, Dīdre Meilija izgāja no tiesas zāles numur tūkstoš septiņsimt četrdesmit viens. Viņa bija lepna sieviete, kas prata apvaldīt emocijas, tādēļ tikai tukšajā gaitenī ļāvās asarām.

      Viņa jutās absolūti bezpalīdzīga, dusmīga, apmulsusi un nevarīga. Bija grūti noskatīties, kā māsasdēls Tomijs cietuma kombinezonā ir pievērsis acis grīdai, kamēr tiesnesis lietišķi paziņo savus lēmumus, ko viņa ne visai skaidri saprot un kam Tomijs tādā dvēseles stāvoklī noteikti nespēj sekot līdzi. Valsts ieceltais aizstāvis likās visnotaļ jauks un rūpīgs cilvēks, taču viņam allaž bija daudz lietu un sēžu, kurās jāpiedalās, tādēļ viņš vienmēr steidzās un solīja, ka ir pietiekami daudz laika, lai sagatavotos prāvai, kas gaidāma pēc nepilniem diviem mēnešiem.

      Pēc brīža Dīdre saņēmās. Ar raudāšanu nebūs līdzēts – tā mēdza apgalvot viņas māte. Māsasdēlam Tomasam vairs nebija mātes. Dīdre bija vienīgā, kas viņam palikusi.

      Vairāki reportieri – ja piezīmju bloknoti un diktofoni rokās ļauj spriest par profesiju – iesteidzās blakus telpā, tiesas zālē numur tūkstoš septiņsimt četrdesmit trīs. Dīdrei todien darbā nebija jāatgriežas, tādēļ viņa tiem sekoja.

      Lietas iztiesāšana jau bija sākusies, telpā valdīja absolūts klusums, lietišķums un spriedze. Dīdri pārņēma satraukums – pēc dažām nedēļām arī Tomijam gaidāma līdzīga prāva.

      Dīdre apsēdās. Zāles vidū pie palielinātas un pret zvērinātajiem pavērstas fotogrāfijas uz trijkāja stāvēja jurists pelēkā uzvalkā. Rokā viņš turēja rādāmkociņu. Cik Dīdre varēja spriest, fotogrāfijā bija redzama degvielas uzpildes stacija un iela.

      – Tātad, Englesas kundze, – prokurors nodimdināja, – vai esat pārliecināta, ka skaidri un netraucēti redzējāt šaušanas brīdi?

      – Jā. – Liecinieka solā sēdēja jauna, glīta, ne vairāk kā divdesmit piecus gadus veca afroamerikāniete.

      – Vai šis kravas automobilis jums neaizsedza skatu? – Prokurors pagriezās pret palielināto fotogrāfiju un norādīja uz degvielas uzpildes stacijā novietoto automobili, kas stāvēja paralēli ielai un perpendikulāri uzpildes vietām, kur nebija neviena transportlīdzekļa.

      – Nē. Mēs stāvējām tālākajā galā. Ielu var redzēt garām kravas automobilim.

      – Precizēsim – vai tālākajā rietumu galā? – Prokurors atkal izmantoja rādāmkociņu. – Pašā tālākajā degvielas uzpildes stacijas rietumu galā?

      – Tieši tā.

      – Tālākajā rietumu rindā?

      – Jā.

      – Jūs stāvējāt pēdējās uzpildes sūkņu rindas rietumu galā?

      – Jā.

      – Lūdzu pievērsties apsūdzības pierādījumam numur divdesmit četri, kas tiesai likts priekšā jau iepriekš. – Jurists piegāja pie otrās fotogrāfijas uz vēl viena trijkāja. – Vai šajā attēlā precīzi redzams skats, kas pavērās jums no šofera vietas jūsu automobilī, kas šaušanas vakarā bija novietots uzpildes sūkņu rindas rietumu galā?

      – Jā. To visu es tiešām redzēju.

      – Un jūs skaidri redzat ielu priekšā, tātad dienvidu pusi, un skatu jums neaizsedz automobilis ar gāzes cisternu?

      – Protams.

      – Un jūs, Englesas kundze, esat pārliecināta, ka cilvēks, kurš izšāva un nogalināja Maliku Eversonu, šodien sēž tiesas zālē?

      – Jā, tas bija Rondo.

      – Ar vārdu “Rondo” jūs domājāt Ronaldo Deitonu.

      Pie aizstāvības galda advokāts piebikstīja blakus sēdošajam afroamerikānim. Vīrietis piecēlās.

      – Tas ir Rondo, – lieciniece apgalvoja.

      – Lūdzu fiksēt protokolā, ka lieciniece identificēja apsūdzēto Ronaldo Deitonu. – Prokurors apmierināts pamāja ar galvu. – Vairāk jautājumu nav, – viņš sacīja.

      Dīdre nopūtās. Apsūdzībai bija ļoti daudz resursu. Policistu armija, laboratorijas speciālisti un ārsti, brīnišķīgi palielinātas fotogrāfijas un diagrammas – itin viss, kā pietrūka tādiem aizstāvamajiem kā Tomijs. Neticami aplama kārtība un nevienlīdzīga cīņa. Protams, visu varētu mainīt, ja būtu nauda.

      Vai arī paveiktos ar izcilu advokātu.

      – Labdien, Englesas kundze. – Advokāts nostājās tiesas zāles centrā. Dīdre secināja, ka aizstāvi noteikti nav iedomājusies tādu. Šis garais, iespaidīgais vīrietis ar platajiem pleciem vairāk līdzinājās futbolistam. Spriežot pēc sejas izteiksmes, lieciniece bija vienās domās ar Dīdri. – Es esmu Džeisons Kolaričs. Vai drīkstu jūs saukt par Ališiju?

      – Jā, labi, – viņa atbildēja. – Vai drīkstu jūs saukt par Džeisonu?

      Jaunā sieviete ieķiķinājās. Tāpat kā daži zvērinātie.

      – Protams, kāpēc ne? – advokāts atbildēja. Viņš stāvēja vairāku pēdu attālumā no liecinieces un bija pagriezies pret zvērinātajiem. Rokā viņam nebija piezīmju. – Jums, Ališija, ir attiecības ar Bobiju Skineru, vai ne?

      – Jā.

      – Bobijs ir jūsu meitas tēvs.

      – Jā.

      – Un Bobijs ir ielu bandas “Afrikāņu kaujinieki” СКАЧАТЬ