Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ – Ērika nedroši paskaidroja. Izklausījās, ka Klementīne ir aizvainota. Gandrīz dusmīga. Ērika juta, ka viss pēkšņi sāk mainīties.

      Pag… vai tas bija slikti? Viņai nekad pat prātā nebija ienācis, ka viņa spētu ievainot Klementīni. Klementīne varēja nodarīt pāri viņai, bet ne otrādi, taču nu Ērikai kļuva skaidrs, ka viņa kārtējo reizi bija visu pārpratusi. Klementīne bija viņas tuvākā draudzene, un ar draugiem bija pieņemts dalīties gan problēmās, gan noslēpumos. Protams, ka bija. Ak dievs, to taču zināja visi. Sievietes bija bēdīgi slavenas ar savu vēlmi dalīties visā.

      Diemžēl Olivers bija ļoti uzstājis, ka viņi par to nedrīkst nevienam stāstīt, un, godīgi sakot, Ērika nebija iebildusi. Viņai nemaz negribējās dalīties. Viņa nevēlējās nevienam par to stāstīt. Viņa bija iztēlojusies, ka reiz piezvanīs Klementīnei, lai paziņotu labos jaunumus. Jaunumus, kas tā arī nebija uzradušies.

      Un galu galā viņai noslēpumu glabāšanas jomā bija liela pieredze.

      – Piedod, – viņa noteica.

      – Nē, nē! – Klementīne iesaucās. Viņa vēl aizvien nebija apēdusi savu cepumu. Viņas seja bija pietvīkusi. – Piedod tu man. Mīļo stundiņ, runa taču nav par mani. Protams, ja reiz tu negribēji par to runāt, viss ir kārtībā. Es cienu tavu privāto dzīvi. Man tikai ir žēl, ka nevarēju būt tev līdzās. Droši vien bija brīži, kad es sūkstījos par meitenēm, bet tu domāji: ak, dieva dēļ, aizveries, Klementīne, vai tu neapjēdz, cik ļoti tev ir paveicies? – Izklausījās, ka viņa ir tuvu asarām.

      Tādi brīži patiešām bija gadījušies.

      – Skaidrs, ka es nekad tā neesmu domājusi, – Ērika atteica.

      – Lai nu kā, tagad mēs to zinām, – Sems iejaucās un uzlika plaukstu uz Klementīnes rokas. – Tātad, pats par sevi saprotams, ja jums vajag…

      Viņš izskatījās piesardzīgs. Varbūt viņš domāja, ka viņiem vajag naudu.

      Uz mirkli iestājās klusums.

      – Tātad tas, par ko mēs ar jums šodien gribējām parunāt, – Olivers iesāka un paskatījās uz Ēriku. Tas bija mājiens, ka viņai jāturpina runāt, taču viss bija pagalam. Viņa bija visu sabojājusi. Ja vien viņa visu šo laiku būtu uzvedusies kā normāla draudzene, ja viņa būtu visu pastāstījusi Klementīnei jau pašā sākumā, kad viņi bija nolēmuši izmēģināt mākslīgo apaugļošanu, šai sarunai būtu stabils, pienācīgs pamats. Ikviena vilšanās, ikviena pēdējo divu gadu laikā piedzīvotā neveiksme būtu kalpojusi par ieganstu līdzcietībai, un viņi būtu varējuši to izmantot, bet nu Ērikai pretī sēdēja apmulsusi, aizvainota draudzene un viņai vairs nebija neviena trumpja, ko likt galdā.

      Ērikas pakrūtē kā nelabums sagriezās riebums pret sevi. Viņa nekad neko nespēja paveikt kā nākas. Lai cik ļoti viņa arī censtos, vienmēr kāds nieks nogāja greizi.

      – Mans ārsts teica, ka tagad mums ir atlikusi viena vienīga iespēja – atrast olšūnu donoru, – Ērika sacīja. – Tāpēc, ka manas olšūnas ir ļoti sliktas. Patiesībā nekur nederīgas. – Viņa mēģināja kliedēt drūmo noskaņu tāpat, kā pirmīt bija to darījusi priekšnamā, tomēr visu sejas liecināja, ka viņai nekas nav izdevies.

      Klementīne pamāja. Varēja manīt, ka viņa pat nenojauš, kas tagad sekos.

      Viņa atcerējās gaišmataino, glīto Diānu Diksoni, kura skolas rotaļu laukumā bija apņēmīgi pienākusi pie Klementīnes, ieraudzījusi Ēriku un saviebusies. Ar tādu sejas izteiksmi varēja lūkoties uz tarakānu. "Kāpēc tu spēlējies ar viņu?" Diāna noprasīja. Ērika tā arī nebija aizmirsusi ne pazemojumu, kas bija pazibējis Klementīnes sejā, ne to, kā Klementīne bija izslējusies un paziņojusi Diānai: "Viņa ir mana draudzene."

      – Un tāpēc mums ienāca prātā… – Olivers atkal pamudināja, gaidīdams, kad Ērika sāks runāt. Varēja skaidri manīt, ka uzdot jautājumu bija uzticēts viņai. Klementīne taču bija viņas draudzene.

      Tomēr Ērika nespēja parunāt. Viņas mute bija sausa un it kā iztukšota. Iespējams, pie visa bija vainīga tablete. Tā droši vien bija zāļu blakne. Viņa bija gribējusi izlasīt mazo lapiņu par blaknēm. Nu viņa ar skatienu ieurbās dzeltenajās margrietiņās uz Klementīnes svārkiem un domās sāka tās skaitīt.

      Olivers atsāka runāt gluži kā aktieris, kurš izglābj izrādi, pateikdams repliku, kas lugā atvēlēta kādam citam. Viņa balsī bija jūtama viegla histērijas pieskaņa.

      – Klementīne, – viņš sacīja. – Mēs gribam lūgt… mēs šodien gribējām ar tevi runāt… nu, mēs gribam zināt, vai tu būtu ar mieru kļūt par olšūnu donoru.

      Atrāvusi acis no margrietiņām, Ērika ielūkojās Klementīnei sejā un pamanīja, ka pār to ātri kā fotokameras zibspuldzes uzplaiksnījums pārlaižas milzīgs riebums. Tas uzradās un izgaisa tik strauji, ka Ērika gandrīz bija gatava noticēt, ka bija to tikai iztēlojusies, tomēr tā vis nebija, jo viņa lieliski spēja izprast citu cilvēku sejas izteiksmes. Šī spēja viņā bija saglabājusies kopš bērnības, kad viņai bija nemitīgi nācies pētīt mātes seju, vērot, analizēt, mēģināt laikus mainīt mātes uzvedību. Diemžēl tā tikai retumis bija ļāvusi viņai kaut ko vērst par labu; viņa gluži vienkārši vienmēr zināja, kad gaidāms kaut kas nelāgs.

      Neatkarīgi no tā, ko Klementīne grasījās teikt vai darīt, Ērikai bija skaidrs, ko viņa patiesībā izjūt.

      Klementīne izskatījās savaldīga un pavisam rāma. Viņas sejā bija parādījusies ārkārtīgas koncentrēšanās pilna izteiksme, kas tur uzradās pirms katras uzstāšanās, it kā viņa būtu nonākusi citā līmenī, transcendentālā apziņas pakāpē, kura Ērikai allaž paliks neaizsniedzama.

      Klementīne aizlika atrisušu matu šķipsnu aiz auss. To pašu garo, cirtaino matu šķipsnu, kas, viņai spēlējot, vienmēr noslīga uz čella pusi, tomēr nez kāpēc nekad nepieskārās stīgām.

      – Ak tā, – viņa mierīgi noteica. – Skaidrs.

      17. nodaļa

Dārza viesību diena

      – Tātad tas ir ļoti nopietns lūgums, un mēs nekādā gadījumā neceram sagaidīt atbildi jau tūlīt, – Olivers atsāka un paliecās uz priekšu, saņēmis kopā abas plaukstas un ar elkoņiem atbalstījies pret ceļgaliem. Viņš līdzinājās baņķierim, kurš nupat beidzis ilgi skaidrot sarežģītu aizdevuma līgumu.

      Nopietni uzlūkojis Klementīni, viņš norādīja uz krēmkrāsas papīra aploksni, kas bija nolikta uz mazā galdiņa viņam priekšā.

      – Mēs esam jums sagatavojuši nelielu lasāmvielu. – Izrunādams pēdējo vārdu, viņš pēc katras zilbes klusi un apmierināti nočāpstināja lūpas. Šis vārds gan Oliveram, gan Ērikai šķita nomierinošs. Gluži tāpat kā dokumentācija vai procedūra. – Tur ir precīzi izskaidrots viss, kas būtu jādara. Visbiežāk uzdotie jautājumi. Klīnika to visu iedeva mums, lai mēs varētu to nodot tālāk, bet, ja jūs tagad negribat to ņemt, tad nekas, mēs nevēlamies jūs pārāk apgrūtināt, jo šajā posmā mēs tikai, nu, laikam būtu pareizi sacīt, ka mēs tikai izsakām tādu piedāvājumu.

      Viņš СКАЧАТЬ