Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ atkrita atpakaļ krēslā un cieši raudzījās uz Loralī. – Kas tev liek domāt, ka man ir kaut mazākā… – Viņa pavērās uz Ouenu un tad turpināja: – …interese par to, ko būtu vēlējies mans tēvs? Viņu neinteresēja tas, ko vēlos es. Un man liekas, ka tādā gadījumā mēs esam līdzvērtīgi.

      Loralī vēlējās pateikt Meritai to, kas jau bija ierakstīts viņas "Patiesības dienasgrāmatā". Ka dzīve nenozīmē iegūto vai zaudēto punktu skaitīšanu. Diemžēl Merita šajā brīdī diezin vai spētu to pozitīvi novērtēt. Loralī apzinājās, ka vajadzētu paņemt Ouenu pie rokas un doties uz viesnīcu, lai Meritai būtu laiks aprast ar faktu, ka viņi abi ir ieradušies. Bet viņai palika aizvien mazāk laika, un piektās kategorijas viesuļvētra draudēja aizraut viņu projām no verandas.

      Ouena satrauktā skatiena iespaidā Loralī saprata, ka viņai jāpanāk, lai viss izdodas. – Tavs tētis sacīja, ka jūs ar Ouenu esat tik līdzīgi kā divi zirņi pākstī. Ouenam deguns allaž ir iebāzts kādā grāmatā, un viņam ļoti patīk peldēt. Viņš ir iesaistījies pat vasaras peldēšanas komandā. Pagaidām viņš vēl nav izcīnījis nevienu uzvaru, taču piesakās komandā katru vasaru, lai atkal mēģinātu. Tavs tētis teica, ka tu esot darījusi tāpat. – Merita paraudzījās uz Ouenu, un viņi viens otru vērtējoši nopētīja ar līdzīgām acīm. Loralī sajuta uzmirdzam sīku cerību, itin kā viņai būtu izdevies ieplēst mazmazītiņu spraudziņu Meritas nocietinātajā sirdī, ļaujot tur iespīdēt gaismai. – Viņam patīk arī zīmēt un gleznot, un viņš ir radošs. Tev vajadzētu redzēt, ko viņš spēj izveidot no "Lego" klucīšiem!

      Pusbrālis un pusmāsa turpināja cieši lūkoties viens otrā. Merita nesacīja neko, bet Loralī pūlējās prātā sameklēt vēl kaut ko tādu, kas spētu pārliecināt viņas pameitu dot atļauju palikt. Viņa jau grasījās stāstīt, ka, pēc Roberta vārdiem, viņiem abiem garšojot "Oreo" firmas krēms, kad Ouens iebāza roku bikšu kabatā un izvilka salocītu papīra lapu.

      Viņš sniedza to Meritai un teica: – To es uzzīmēju tev. Tas nav pārāk labs, jo man toreiz bija tikai seši gadi. Bet tieši tad es uzzināju, ka man ir māsa.

      Loralī vēroja, kā Meritas sejas izteiksme kļūst maigāka, un tas deva cerību, ka viņa varētu paņemt zēna sniegto zīmējumu. Ja viņa to neizdarītu, tad Loralī nebūtu droša, ka būtu iespējams ar viņu rēķināties savu ieceru piepildīšanā.

      Ouens paspēra soli uz priekšu, un papīrs izslīdēja no viņa pirkstiem, ieguļoties Meritas rokās. Viņa uzmanīgi atlocīja zīmējumu un pēc tam vairākas minūtes uzmanīgi to pētīja, nesakot ne vārda.

      – Tas ir ļoti labs darbs, – Merita beidzot teica, un viņas sacītie vārdi izklausījās kā ietīti kokvilnā. – Pat sešgadniekam, – viņa piebilda, un viņas lūpu kaktiņi mazliet sakustējās uz augšu, kas varbūt dažās citās valsts daļās būtu uztverams par smaidu.

      Trīs cilvēki izelpoja, kad Meritas skatiens atkal atgriezās pie Ouena sejas un viņas vaibsti kļuva maigāki, itin kā viņa būtu uzlikusi masku.

      "Interesanti, vai Merita tā darīja ar nolūku, vai arī viņa bija tik ļoti pieradusi slēpt no citiem savas patiesās izjūtas, ka maska parādījās, viņai pat nenojaušot par to," Loralī nodomāja.

      – Ir jauki ar tevi beidzot iepazīties, Ouen. Un es priecājos, ka tik tālu ceļu veicāt, lai mani apciemotu. Esmu pārliecināta, ka pilsētā ir viesnīca…

      – Mums ir vienādas acis, – zēns noteica, pētīdams Meritu tāpat, kā pētīja skudras savā skudru fermā. Itin kā vēlētos noskaidrot, kā tieši viņa darbojas. Loralī nosprieda, ka laikam jau Ouenam bija tādas tiesības.

      Meritas skatiens satumsa, un Loralī atkal iedomājās par stūrī iedzīto lapsu. Tad Merita paskatījās uz Ouenu un steidzīgi samirkšķināja plakstus, kā grasīdamās raudāt. Taču Loralī zināja, ka Merita neraudās. Ļoti iespējams, ka prasmi neraudāt, citiem cilvēkiem redzot, Merita bija izkopusi daudzu gadu garumā. To Loralī bija izsecinājusi, kad Roberts viņai pastāstīja, kā Merita uz mammas bērēm gājusi sausām acīm un pēc tam piemiņas pasākumā pasniegusi cilvēkiem punšu un kārtojusi spilvenus uz dīvāna.

      Loralī iedomājās vēl kaut ko, kas būtu ierakstāms viņas "Patiesības dienasgrāmatā", proti: "Ir cilvēki, kas savas sēras slēpj, itin kā to vispār nebūtu."

      Vēlēdamās, kaut vienīgais iemesls tam, ka ir grūti nostāvēt, būtu viņas kurpes, Loralī pamīņājās un ilgojās pēc vēl kādas vēja brāzmas. Viņas elkonim pieskārās misters Viljamss. – Vai jums viss ir labi, misis Konorsa?

      Viņa dāvāja advokātam savu lidojumu pavadones uztrenēto smaidu; ar tādu viņa sveica pasažierus. – Viss ir kārtībā, pateicos. Šī nu gan ir viena patiešām karsta diena, vai ne? – Viņa uzsvēra savus vārdus, spēcīgi vēdinoties ar rokām, un jau grasījās atkārtoti pavaicāt, vai Merita vēlētos, lai viņa aiziet pēc ūdens, bet tieši tobrīd ierunājās Ouens.

      Zēns skatījās uz daudzajiem jūras stikliņiem, kas bija izkārtoti pa visu priekšējo verandu, itin kā okeāns tos tikko būtu izkaisījis pār māju. – Man patīk vēja zvani. Mūsu vecajā mājā tētis vienus tādus uztaisīja un pielika sētas pusē, bet man liekas, ka mēs tos aizmirsām paņemt. Vai es varētu dabūt istabu, kur būtu dzirdama to dziesma? Man ļoti patiktu mosties un ieklausīties to skaņās. Būtu tāda sajūta, ka es atkal esmu savā guļamistabā, bet lejasstāvā ir tētis.

      Laikam arī Merita bija ievērojusi, ka zēna balss mazliet aizlūst, jo viņa paliecās uz priekšu, kā vēlēdamās viņam pieskarties. Taču to viņa neizdarīja. Meritas lūpu kaktiņi atkal nedaudz pavilkās uz augšu, un Loralī iedomājās, ka nākamajā dienā, iespējams, sāpēs Meritas mutes muskuļi no pārliekās smaidīšanas.

      – Kad biju maza, viņš arī man uztaisīja vienus vēja zvanus. Lai tie palīdzētu man būt nomodā. Viņš tos piestiprināja pagalmā pie mājas, lai es tos dzirdētu, kad no rītiem gāju uz skolas autobusu. Tētis daudz ceļoja, un es mēdzu sacīt, ka vēja zvanu dziesma ir viņa labrīts, ko viņš man novēl pat tad, ja neatrodas tuvumā.

      Loralī uzlika roku uz dēla pleca un paspieda to, tādējādi norādīdama, ka viņi abi nāk komplektā. – Es apsolu, ka mēs nesagādāsim nekādas problēmas. Es pati ar prieku uzlikšu svaigu gultasveļu vai arī varu gulēt uz dīvāna. Kā tev būs ērtāk. – Viņas mamma laikam būtu kapā otrādi apgriezusies par tādu neaudzinātības izrādīšanu un uzprasīšanos ciemos pie pilnīgas svešinieces, lai arī šī svešiniece bija Ouena asinsradiniece.

      Misters Viljamss noklepojās. – Es nudien nedomāju, ka šī māja patlaban ir tādā stāvoklī, lai kāds tajā ievāktos dzīvot. Manā mājā ir pietiekami daudz telpu…

      – Jūs drīkstat te palikt, – Merita sacīja, tad nometa Ouena zīmējumu sev blakus uz krēsla un piecēlās. Tieši vērsdamās pie Loralī, viņa piebilda: – Pieņemu, ka paliksiet kādas pāris dienas. Man ir nepieciešams atrast svaigu gultasveļu un arī tīrīšanas līdzekļus.

      Piepeši Loralī sajuta mistera Viljamsa skatienu; viņš acīmredzot gaidīja, ka viešņa pieteiksies palīdzēt, taču viņa zināja, ka šāds piedāvājums tiktu noraidīts. Rosīšanās un sīku darbu veikšana acīmredzot palīdzēja Meritai atkal atgūt kontroli, un Loralī iedomājās par to, vai katra meitene, kas agri zaudējusi māti, rīkojas līdzīgi, kad dzīve СКАЧАТЬ