Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ aizcirta automašīnas durvis, un mēs abi paslējām galvu augšup. Misters Viljamss sāka iet uz sarūsējušu dzelzs vārtu pusi; līdz šim tos skatienam bija slēpuši dārza mūri noklājušie kāpelējošie augi. – Tie, visticamāk, ir Bofortas vēsturiskā mantojuma biedrības pārstāvji. Atveduši trauku ar sacepumu, jo cer, ka varēs ieskatīties mājā.

      Advokāts pacēla vārtu aizbīdni, kas bija diezgan smags, un tad pagrieza rokturi. Kāpelētājaugi un laika atstātais mantojums apgrūtināja viņa pūliņus atvērt vārtus. – Es sameklēšu dārza šķēres un apcirpšu tos jau sestdien, ja vēlaties. Iesim labāk caur māju pie parādes durvīm.

      Mēs bijām priekštelpā, kad es saklausīju sievietes balsi un soļus uz priekšējās verandas kāpnēm. Es atvēru durvis, iekams kāds bija paguvis pie tām piezvanīt.

      Man pretī raudzījās lielas, zilas acis, ko ieskāva pārāk izteiksmīgas skropstas; drīzāk bija jādomā, ka tās ir mākslīgas. Viņai bija uzkrāsotas koši sārtas lūpas un gari, blondi, viļņaini mati, kas galvas augšdaļā bija krietni uzkasīti. Sievietes zīda blūze izskatījās dārga, taču bija atdarīta tieši vienu podziņu par tālu, šaurie svārki atklāja skatienam garas, slaidas kājas, kas ieautas kurpēs ar neiedomājami augstiem papēžiem.

      Es biju tik ļoti aizņemta ar lūkošanos uz šo sievieti, ka nemaz nepamanīju zēnu, kas stāvēja viņai blakus. Tad viņš ierunājās: – Merita?

      Viegla vēja brāzma pakustināja vēja zvanus, un tie unisonā iedziedājās, bet man šī skaņa, kad raudzījos uz zēnu, vairāk izklausījās pēc trauksmes signāla.

      Viņš bija augumā neliels un, kā likās, pubertātes vecumu vēl nesasniedzis, viņam vaigos vēl jautās maza bērna apaļīgums, par spīti sejas kalsnumam. Biezie, tumšie mati uz pieres veidoja virpuli, tāpēc sadalījās dīvainā leņķī. Mirdzošās, zilās acis izskatījās lielākas nekā patiesībā, jo zēns nēsāja tumšas brilles biezos rāmjos un tāpēc līdzinājās pūcei. Es nespēju uz viņu neskatīties. Šīs acis es jau biju redzējusi iepriekš. Un tādus pašus tumšus matus. Tie bija tieši tādi paši kā manam tēvam. Tieši tādi paši kā man.

      Sieviete aplika roku ap zēna pleciem un smaidīja. Es redzēju, cik skaista viņa ir, un atcerējos, ka viņa ir tikai piecus gadus vecāka par mani. – Mēs vēlējāmies tev sagādāt pārsteigumu, Merita. Mēs grasījāmies braukt uz Meinu, bet, kad piezvanīju uz muzeju, kur tu agrāk strādāji, man pateica, ka tu esot pārcēlusies uz Dienvidkarolīnu. Kad es tai sievietei paskaidroju, kas esmu, viņa man nosauca tava advokāta uzvārdu. Es tikko biju iegriezusies advokātu birojā, sekretāre man pateica tavu adresi. – Viņa pasmaidīja pat vēl platāk, itin kā būtu man iedevusi pašu gaidītāko dāvanu, un pabīdīja zēnu viņai priekšā. – Tas ir tavs brālis Ouens.

      Es biju pārāk satriekta, lai runātu. Mēle mutē likās kļuvusi pārāk smaga. Zēns paspēra soli un pastiepa roku sveicienam. – Vispār es grasos kļūt par Rokiju. Rokijs Konorss.

      Noskatījusies uz zēna bālo roku ar izteiktajiem pirkstu kauliņiem – tieši tādas rokas bija mūsu tēvam –, es paspiedu to. Zēns nedroši mirkšķināja plakstus un raudzījās manī ar savām lielajām acīm aiz biezajiem briļļu stikliem, tomēr viņa pārsteidzoši spēcīgo un silto rokasspiedienu nekādi nevarēja nosaukt par biklu. Es iztēlojos, ka mans tēvs mācījis viņam sarokoties, kā īstam vīrietim pieklājas. Reiz viņš kaut ko līdzīgu bija mācījis arī man.

      Misters Viljamss noklepojās, acīmredzot gaidīdams, kad tiks iepazīstināts ar negaidītajiem viesiem. Es pagriezos pret advokātu un pūlējos atrast veidu, kā paskaidrot, ka man patiešām nav ģimenes un pie tās noteikti nepieder šie divi, kas nupat nostājušies uz priekšējās verandas.

      Zēns atbrīvoja roku un pastiepa to pretī advokātam. – Es esmu Rokijs Konorss, ser. Man prieks ar jums iepazīties.

      – Un es esmu misters Viljamss. Man arī prieks ar tevi iepazīties, Rokij. – Viņš pagriezās pret zēna māti, un viņa sejā bija gaidpilna izteiksme, itin kā viņai vajadzētu vēlēties izstāstīt, kas viņi tādi ir un kālab te ieradušies.

      Taču sieviete bija pagājusi mums garām un skatījās uz jūras stiklu vēja zvaniem ar tādu izteiksmi kā bērns Ziemassvētkos. – Jūras vāravu asaras, – viņa noteica un sasita plaukstas pār savām Bārbijas krūtīm. – Man liekas, ka neko tik skaistu es neesmu redzējusi visā savā mūžā.

      Misters Viljams smaidīja un skatījās uz viņu tik aizgrābts, itin kā savā mūžā nebūtu redzējis neko skaistāku par viņu. Un man gribējās vecajam kungam uzsaukt, lai piesargās, jo vislabāk viņa prot apieties tieši ar šarmantiem padzīvojušiem vīriešiem.

      – Arī mana mamma tos mēdza tā saukt, – advokāts noteica, un viņa smaids vairs nepavisam nelīdzinājās mīlīga vectēva smaidam. – Jūs droši vien esat uzaugusi pie okeāna.

      – Jā, ser. Tā arī bija. Galfšorsā Alabamas štatā. Ne pārāk tālu no līča. – Viņa pastiepa sveicienam eleganti manikirētu roku, bet rādāmā pirksta nags bija nolauzts. – Es esmu Loralī Konorsa. Meritas pamāte.

      Advokāts paspieda viņas roku, bet, iepletis acis, paraudzījās uz mani. Un viņa sejas izteiksme liecināja, ka man šis tas būtu jāpaskaidro.

      Kāda stiprāka vēja brāzma apņēma mūs un māju, ieskandēdama vēja zvanus spēcīgākā melodijā. Garā diena, dažu pēdējo nedēļu pārdzīvojumi un stress… piepeši tā visa bija par daudz, un man saļodzījās ceļgali.

      Loralī atradās man vistuvāk, satvēra manu elkoni un kopā ar misteru Viljamsu aizveda mani pie klūdziņu krēsla ar ieplīsušu sēdekli. Es ar galvas mājienu pateicos, taču jutos tik nokaunējusies, ka nespēju paraudzīties ne uz vienu no viņiem. Es gluži vienkārši pievērsu skatienu ieplaisājušajiem verandas dēļiem un ieklausījos brāzmās, kas pieņēmās spēkā un lika dejot vēja zvanu stikla asarām, ietinot mūs visus maigā šķindēšanā.

      Trešā nodaļa

LORALĪ

      "Ne jau vienmēr asinis ir biezākas par ūdeni." Tas bija pirmais, par ko iedomājās Loralī, vērojot Meritu sarokojamies ar Ouenu. Viņa pārlika rokassprādzi uz otras rokas, lai tā kalpotu par atgādinājumu noteikti vēlāk ierakstīt šos vārdus "Patiesības dienasgrāmatā". Un tad Loralī pamanīja, ka Meritas acis bija tādā pašā krāsā kā Robertam un viņu dēlam, vienīgi mazliet tumšākas. Likās, ka visas Meritas dzīvē pārciestās sāpes būtu radušas atspoguļojumu tajās. Loralī iedomājās, ka droši vien tās aizēno visu, ko Merita savā dzīvē redz, un sajuta, ka atmaigst pret pameitu. Taču Loralī zināja, ka nedrīkst stāstīt par redzēto Meritas vājumu. Viņa zināja, ka Merita piedzīvojusi daudz vairāk sāpju nekā vairums citu cilvēku un ir iemācījusies tās apslēpt. Pat no tiem, kas saprata, kur skatīties.

      Loralī pietupās pie krēsla, lai varētu redzēt Meritas seju. – Ja tu man pateiktu, kur ir virtuve, es aizietu un atnestu tev ūdeni.

      Merita paraudzījās uz Loralī ar tādu skatienu, kādu viņa bija redzējusi acīs lapsai, kuru vistu sprosta stūrī bija iedzinis mammas zilpelēki raibais jenotu dzinējsuns. Skatienā jautās izsalkums, bezpalīdzība un neliels mirdzums, kas liecināja, ka aiz šīm izjūtām slēpjas sīka cerība, ka tomēr varbūt radīsies kaut niecīgākā iespēja aizbēgt.

      – Kāpēc tu СКАЧАТЬ