Sâkums. Дэн Браун

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ liek lietā atšķirīgu vārdu krājumu, lai aprakstītu precīzi tos pašus visuma noslēpumus, un pretrunas bieži vien slēpjas semantikā, nevis pašā būtībā.

      – Zini, es uzklausīju tavu padomu, – Kiršs sacīja, – un apspriedos ar garīgajiem līderiem par savu jaunāko atklājumu.

      – Ak tā?

      – Vai tu zini, kas ir Pasaules reliģiju parlaments?

      – Protams. – Lengdons ļoti atzinīgi vērtēja šīs grupas pūles veicināt starpkonfesionālas diskusijas.

      – Gluži nejauši, – Kiršs turpināja, – šis parlaments šogad rīkoja tikšanos Barselonā, aptuveni stundas braucienā no manām mājām, Montserrata abatijā.

      "Iespaidīga vieta," nodomāja Lengdons, kurš pirms daudziem gadiem arī bija apmeklējis šo kalna galā uzcelto svētnīcu.

      – Kad uzzināju, ka tam jānotiek tai pašā nedēļā, kad biju iecerējis nākt klajā ar šo svarīgo zinātnisko atklājumu, es…

      – Tu iedomājies, ka tā varētu būt Dieva zīme?

      Kiršs iesmējās.

      – Apmēram tā. Un tāpēc es ar viņiem sazinājos.

      Tas izklausījās iespaidīgi.

      – Tu uzrunāji visu parlamentu?

      – Nē! Tas būtu pārāk bīstami. Es nevēlējos, lai šī informācija nonāk atklātībā, kamēr pats neesmu to paziņojis, tāpēc ieplānoju tikšanos tikai ar trijiem no viņiem, pa vienam pārstāvim no kristietības, islāma un jūdaisma. Mēs visi četri satikāmies bibliotēkā.

      – Esmu pārsteigts, ka viņi tev ļāva tur ieiet, – Lengdons izbrīnīts sacīja. – Dzirdēts, ka tā ir svēta vieta.

      – Es viņiem pateicu, ka man ir vajadzīga droša tikšanās vieta. Bez telefoniem, bez kamerām, bez traucēkļiem. Viņi aizveda mani uz to bibliotēku. Kamēr vēl nebiju sācis kaut ko stāstīt, es palūdzu, lai viņi apzvēr, ka klusēs. Viņi bija ar mieru. Pagaidām šie cilvēki ir vienīgie pasaulē, kuri kaut ko zina par manu atklājumu.

      – Aizraujoši. Un kā viņi reaģēja, kad tu viņiem visu pastāstīji?

      Kiršs izskatījās nokaunējies.

      – Varētu būt, ka viss neizdevās ideāli. Tu taču mani pazīsti, Robert. Kad uzliesmo kaislības, diplomātija nav mana stiprā puse.

      – Jā, esmu lasījis, ka tev noderētu iemācīties būt iejūtīgākam, – Lengdons iesmējās. "Gluži tāpat kā Stīvam Džobsam un daudziem citiem ģeniāliem sapņotājiem."

      – Un tā nu – atbilstoši savam vaļsirdīgajam raksturam – es uzsāku sarunu, vienkārši pasakot viņiem patiesību. Proti, es vienmēr esmu uzskatījis reliģiju par masu maldināšanas paveidu un man kā zinātniekam ir grūti samierināties ar faktu, ka miljardiem saprātīgu cilvēku paļaujas uz savu ticību, kurā meklē mierinājumu un vadību. Kad viņi apvaicājās, kāpēc es tagad lūdzu padomu tiem, kurus acīmredzami nemaz necienu, es atbildēju, ka esmu nācis, lai paskatītos, kā viņi reaģēs uz manu atklājumu, un varētu aptuveni noprast, kā pēc publiska paziņojuma to uztvers visas pasaules ticīgie ļaudis.

      – Īsts diplomāts. – Lengdons saviebās. – Paklau, tu taču zini, ka dažreiz atklātība nav tā labākā izvēle?

      Kiršs noraidoši atmeta ar roku.

      – Tas, ko domāju par reliģiju, nav nekāds noslēpums. Biju domājis, ka viņi pratīs novērtēt manu atklātību. Lai nu kā, pēc tam es viņiem parādīju savu darbu un sīki paskaidroju, ko esmu atklājis un kāpēc tagad viss ir jāuztver citādi. Es pat paņēmu savu telefonu un parādīju viņiem kādu videoierakstu. Jāatzīst, ka tas ir ļoti biedējošs. Viņi palika bez valodas.

      – Kaut ko taču viņi noteikti pateica, – Lengdons nepiekāpās. Viņam aizvien vairāk gribējās zināt, ko gan Kiršs ir atklājis.

      – Biju cerējis, ka mēs uzsāksim sarunu, taču kristiešu garīdznieks lika abiem pārējiem apklust, iekams viņi paguva bilst kaut vārdu. Viņš uzstājīgi mudināja, lai pirms šīs informācijas atklāšanas es visu vēlreiz labi pārdomāju. Es pateicu, ka padomāšu par to vienu mēnesi.

      – Bet tu taču to grasies paziņot šovakar.

      – Zinu. Es viņus mazliet maldināju, lai viņi nekristu panikā vai nemēģinātu mani aizkavēt.

      – Un kas notiks, kad viņi uzzinās par šo pasākumu? – Lengdons noprasīja.

      – Viņi par to nepriecāsies. It īpaši viens no viņiem. – Kiršs cieši ieskatījās Lengdonam acīs. – Garīdznieku, kurš mūs visus sapulcināja, sauc bīskaps Antonio Valdespino. Vai tu esi par viņu dzirdējis?

      Lengdons saspringa.

      – Vai viņš ir no Madrides?

      Kiršs pamāja.

      – Tas pats jau vien ir.

      "Viņš droši vien nav īstais, kam klāstīt Edmonda radikāli ateistiskos uzskatus," Lengdons nodomāja. Valdespino bija ietekmīga persona Spānijas katoļu baznīcā, izslavēts ar saviem ārkārtīgi konservatīvajiem uzskatiem un lielo ietekmi uz Spānijas karali.

      – Viņš šogad bija parlamenta vadītājs, – Kiršs paskaidroja, – tāpēc es vērsos tieši pie viņa, lai lūgtu sarīkot tikšanos. Viņš piedāvājās ierasties pats personīgi, un es palūdzu, lai viņš atved līdzi arī islāma un jūdaisma pārstāvjus. – Gaismas viņiem virs galvas atkal sāka balēt. Kiršs smagi nopūtās un ierunājās vēl klusāk. – Robert, es vēlējos ar tevi runāt pirms uzstāšanās tāpēc, ka man ir vajadzīgs tavs padoms. Man jāzina, vai tu uzskati bīskapu Valdespino par bīstamu.

      – Par bīstamu? – Lengdons atkārtoja. – Kādā ziņā?

      – Tas, ko es viņam parādīju, apdraud viņa pasauli, un es gribu zināt, vai tu domā, ka viņš mani varētu kaut kādā veidā fiziski apdraudēt.

      Lengdons tūlīt papurināja galvu.

      – Nē, tas nav iespējams. Īsti nezinu, ko tu viņam pateici, taču Valdespino ir Spānijas katoļticības balsts un, pateicoties savai saiknei ar Spānijas karalisko ģimeni, arī ārkārtīgi ietekmīgs… taču viņš ir garīdznieks, nevis slepkava. Viņam piemīt politiska ietekme. Viņš var nolasīt pret tevi vērstu sprediķi, taču man būtu ļoti grūti noticēt, ka viņš tevi varētu apdraudēt fiziski.

      Izskatījās, ka šie vārdi nav Kiršu pārliecinājuši.

      – Tev vajadzēja redzēt, kā viņš uz mani paskatījās, kad es gāju prom no Montserrata klostera.

      – Tu sēdēji tā klostera svētajā bibliotēkā un stāstīji bīskapam, ka viss, kam viņš tic, ir aplams! – Lengdons iesaucās. – Vai tu cerēji, ka viņš tevi pacienās ar tēju un kūku?

      – Nē, СКАЧАТЬ