Sâkums. Дэн Браун
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Sâkums - Дэн Браун страница 11
Название: Sâkums
Автор: Дэн Браун
Издательство: KONTINENTS
Жанр: Детективная фантастика
isbn: 978-9984-35-888-8
isbn:
– Interesanti, – Vinstons piezīmēja. – Biju iztēlojies, ka jūs jau nu gan pratīsiet novērtēt "Māmiņu". Viņa ir izcils piemērs klasiskajam priekšstatam par pretstatījumu. Patiesībā nākamreiz, kad par to stāstīsiet studentiem, nebūtu slikti, ja jūs viņu izmantotu kā piemēru.
Lengdons nopētīja zirnekli, nespēdams tajā saskatīt neko no iepriekš minētā. Mācot studentiem par pretstatījumu, viņš parasti deva priekšroku kaut kam nedaudz tradicionālākam.
– Es laikam tomēr palikšu pie "Dāvida".
– Jā, Mikelandželo ir zelta standarts. – Vinstons iesmējās. – Ģeniāli pozējošs Dāvids sievišķīgā kontrapostā. Viņa vaļīgi nolaistā plaukstas locītava nevērīgi tur nokārušos lingu, ļaujot noprast sievišķīgu trauslumu. Un tomēr Dāvida acis izstaro nāvīgu apņemšanos, viņa dzīslas un vēnas ir izspiedušās, gaidot brīdi, kad viņš varēs nogalināt Goliātu. Šis darbs ir vienlaikus trausls un nāvējošs.
Šāds apraksts Lengdonam šķita iespaidīgs. Žēl gan, ka viņa studenti nespēja tik skaidri izprast šo Mikelandželo šedevru.
– "Māmiņa" ne ar ko neatšķiras no Dāvida, – Vinstons turpināja. – Tas ir tikpat pārdrošs pretēju arhetipisku principu pretstatījums. Dabā melnā atraitne ir baiss radījums, plēsoņa, kas noķer upurus savā tīklā un nogalina. Kaut arī šī zirnekliene ir nāvējoša, te viņa ir atveidota ar briestošu olu maisiņu, gatava radīt dzīvību, tādējādi viņa ir gan plēsoņa, gan ciltsmāte; spēcīgs kodols, kas slejas uz neiespējami tievām kājām, kas liecina gan par spēku, gan par trauslumu. Es atļautos "Māmiņu" nodēvēt par mūsdienu Dāvidu.
– Es gan to nedarītu. – Lengdons pasmaidīja. – Tomēr jāatzīst, ka jūsu analīze ir viela pārdomām.
– Labi, tad atļaujiet jums parādīt vēl pēdējo darbu. Ir sagadījies tā, ka tas ir Edmonda Kirša oriģināldarbs.
– Patiešām? Man pat prātā nebija ienācis, ka Edmonds ir arī mākslinieks.
Vinstons iesmējās.
– Par to es jums ļaušu spriest pašam.
Gids aizvadīja Lengdonu gar logiem līdz plašai nišai, kurā pie sienas bija piekārta liela izkaltētu mālu plāksne. Tās priekšā bija sapulcējusies apmeklētāju grupa. Pirmajā mirklī cietais materiāls Lengdonam atsauca atmiņā muzeja fosiliju eksponātu, taču šajā mālā nebija nekādu fosiliju.
Tajā bija rupji iegravētas zīmes, līdzīgas tām, ko bērns ar kociņu varētu ievilkt slapjā cementā. Skatītāji nešķita sajūsmināti.
– Vai to ir izveidojis Edmonds? – norūca ūdeļādas kažokā ietinusies sieviete ar botoksētām lūpām. – Neko nesaprotu.
Lengdons nespēja apvaldīt savu pasniedzēja garu.
– Patiesībā tas ir ļoti atjautīgs darbs, – viņš iejaucās. – Pagaidām tas man patīk vislabāk no visa, ko esmu redzējis šajā muzejā.
Sieviete apsviedās un nopētīja viņu ar neslēptu nicinājumu.
– Ak, patiešām? Tad esiet tik laipns un apgaismojiet mani!
"Ar lielāko prieku." Lengdons piegāja pie zīmju virknes, kas bija rupji iegravēta māla virsmā.
– Nu, sāksim ar to, – viņš sacīja, – ka Edmonds ir izmantojis mālu, lai apliecinātu cieņu cilvēces senākajai rakstu valodai, proti, ķīļrakstam. – Sieviete nedroši samirkšķināja acis. Lengdons turpināja: – Trīs vidējās rupji ievilktās zīmes asīriešu valodā nozīmē vārdu "zivs". To sauc par piktogrammu. Ieskatoties vērīgāk, var iztēloties pa labi vērsto zivs pavērto muti, kā arī trīsstūrainās spuras uz ķermeņa. – Sapulcējušies apmeklētāji piešķieba galvu un vēlreiz nopētīja darbu. – Un, ja jūs palūkosieties šeit… – Lengdons norādīja uz iespiedumu virkni pa kreisi no zivs. – Tad ieraudzīsiet, ka Edmonds aiz zivs ir atstājis mālā pēdu nospiedumus, kas simbolizē zivs vēsturisko evolucionāro iznākšanu uz sauszemes. – Klausītāji sāka atzinīgi māt ar galvu. – Un visbeidzot, – Lengdons turpināja, – šī asimetriskā zvaigznīte labajā pusē… simbols, ko zivs patlaban šķiet notiesājam… ir viens no vēstures senākajiem Dieva simboliem.
Ar botoksu apstrādātā sieviete pagriezās un drūmi uzlūkoja viņu.
– Zivs, kura ēd Dievu?
– Tā var noprast. Tā ir rotaļīga Darvina zivs versija, evolūcija, kas aprij reliģiju. – Lengdons uzlūkoja grupu un nevērīgi paraustīja plecus. – Kā jau teicu, tas ir ļoti atjautīgs darbs.
Promejot Lengdons vēl saklausīja sev aiz muguras klusu murmināšanu. Vinstons iesmējās.
– Ļoti uzjautrinoši, profesor! Edmonds būtu novērtējis jūsu improvizēto lekciju. Nav daudz tādu, kuri spēj to visu atšifrēt.
– Ziniet, – Lengdons atteica, – patiesībā tas ir mans darbs.
– Jā, un tagad man ir skaidrs, kāpēc Kirša kungs lūdza jūs uzskatīt par pavisam īpašu viesi. Patiesībā viņš lika jums parādīt kaut ko tādu, ko neviens no pārējiem viesiem šovakar neieraudzīs.
– Ak tā? Un… kas tas varētu būt?
– Vai pa labi no galvenajiem logiem jūs redzat norobežotu gaiteni?
Legdons uzmanīgi palūkojās pa labi.
– Redzu gan.
– Lieliski. Lūdzu, sekojiet manām norādēm!
Šaubīdamies Lengdons paklausīja Vinstona pakāpeniskajiem norādījumiem. Piegājis pie ieejas gaitenī un vēlreiz pārliecinājies, ka neviens viņu nenovēro, viņš neuzkrītoši aizspraucās aiz statņiem un nozuda gaitenī. Kad ātrijā sanākušais pūlis bija palicis aiz muguras, Lengdons nosoļoja pa gaiteni trīsdesmit pēdas un nonāca pie metāla durvīm ar ciparu tastatūru.
– Nospiediet šos sešus skaitļus! – Vinstons pavēlēja un nosauca tos. Lengdons ierakstīja kodu, un durvis noklikšķēja. – Labi, profesor, lūdzu, ejiet iekšā! – Īsti nesaprazdams, kas tagad notiks, Lengdons vēl mirkli palika stāvam, tad saņēmās un atgrūda durvis vaļā. Telpā aiz tām valdīja gandrīz pilnīga tumsa. – Es jums ieslēgšu gaismu, – Vinstons sacīja. – Lūdzu, ejiet iekšā un aizveriet durvis!
Lengdons piesardzīgi iegāja pa durvīm, pūlēdamies tumsā kaut ko salūkot. Viņš aizvēra durvis aiz sevis, un atslēga noklikšķēja. Pamazām gar telpas sienām sāka atmirdzēt blāva gaisma, atklājot skatienam neiedomājamu plašumu – vienu vienīgu atklātu telpu, kas līdzinājās vairākiem reaktīvajiem laineriem domātam lidmašīnu angāram.
– Trīsdesmit četri tūkstoši kvadrātpēdu, – Vinstons paskaidroja. Salīdzinājumā ar šo telpu ātrijs izskatījās pavisam niecīgs.
Gaisma pamazām СКАЧАТЬ