Atradene un eņģelis. Gina Viegliņa-Valliete

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      – Tad jau tu esi man tēvs.

      – Nē, es tikai tavs Sargeņģelis. Mūsu tēvs ir Dievs.

      – Arī manējais un tavējais?

      – Jā!

      – Kas ir Dievs? Es viņu neredzu?

      – Tu viņu jūti, manu bērniņ. Dievs ir mīlestība.

      – Vai Viņš mīl arī puķīti?

      – Dievs mīl tevi un puķīti? – Eņģelis uzsmaidīja. – Bez mīlestības nav nekas. Pat puķes nezied bez mīlestības. Tu to noteikti vēl piedzīvosi.

      – Skaisti, – meitene aizsapņojās. Pēc brīža viņa atkal čivināja: – Bet māte? Kas viņa? Kas bija mana māte? – bērns nenoguris tincināja. Viņai gribējās visu zināt par sevi.

      – Vēl nezinu, mīļā. Ēd, lai tu augtu liela. Taču zinu, ka tava māmiņa tevi mīlēja un mīl. Viņa nākusi no slavenas dzimtas, kurai zemes mīlestība, tās bērni bija pirmajā vietā.

      – Arī tavējā māte bija mīļa? – mazā kļuva nopietna.

      – Jā, domāju, ka tā tas ir. Bet māti arī es nepazīstu. Dievs man stāstīja, ka viņa nākusi no kādas slavenas cilts. Viņi dzīvoja auglīgā apgabalā, kam pāri gāja visādi vazaņķi. Kad mani un manu māti ar šāvieniem aizraidīja viņā saulē, es kļuvu par Eņģeli, jo biju vēl tīra un neaptraipīta.

      – Tad jau tu neesi mans Eņģelis.

      – Esmu un būšu vienmēr gan tavējais, gan savējais. Vienmēr! Mūžīgi mūžos! – Viņam kļuva karsti. – Ak, Dievs! Kāpēc cilvēki tā cieš? Kāpēc viņi viens otru nokauj? Vai tiešām viņiem nepietiek maizes un sāls? Kāpēc jākaro?

      Mazulis sakustējās, bet baltais tēls turpināja domāt savu domu un, gluži kā Jaunava Marija, Eņģelis maigi apskāva mazuli.

      – Tas ir zelts un bagātības, kas liek nedaudzajiem sakūdīt pārējos un karot, – Eņģelis atbildēja.

      – Nu gan viņš muld! – Mārtiņš tik tikko sadzirdēja abu – Eņģeļa un bērna sarunu. – Tā ir mūsu zeme un strādīgie cilvēki. Krievam vajadzīgi jauni vergi!

      – Tad daudzi mirst, vai ne?

      – Jā, manu mazulīt, – un uz Eņģeļa vaigiem sasala pāris asaru un kā sīki ledus kristāliņi noripoja sniegā.

      – Bet tu dzīvosi! Ilgi, ilgi.

      – Kā tu to zini? – Dievs to zina. – Kas ir Dievs?

      – Mīlestība. Es tev jau teicu. Bezgalīga mīlestība.

      – Vai man arī būs mīlestība?

      – Tev, mīļumiņ, piedod, tās pietrūks visu mūžu. – Eņģelis noglaudīja mazo un notrausa no vaigiem dzidras, dzidras asaras.

      – Aizgriezieties! – sieviete pagriezās. Viņa attina bērnu. – Tā ir meitene! Viņai varētu būt kāds pusgadiņš, – viņa priecīgi iesaucās. – Ir gan brīnumi! Apčurājusies! Meitiņa…

      – Ja meitene, tad viņai būs grūta dzīve, – teica Mārtiņš.

      – Kāpēc tu tā domā? – jautāja Andulis.

      – Visām sievietēm ir grūti. Kad izaug, bērni jādzemdē. Jābūt pavarda sargātājai, – atbildēja Mārtiņš.

      – Bet, kas jādara vīrietim? – tā Andulis.

      – Jāsargā sava zeme, dzimta, jākaro, un mēs to darām.

      – Rau, viņai ap kakliņu karājas krustiņš. – No luterāņiem, – Andulis nočukstēja.

      Jaunā sieviete pielika bērnu pie krūts. – Izsalkusi! Re, cik nadzīgi ēd un šmaukstina ar lūpiņām. Žēl, ka nav mums kāda putriņa.

      Šitik lielai māte varbūt deva mannā.

      – Viņa no labpatikas pat tusnī, – Mārtiņš smaidīja ūsās.

      Vīri sakautrējās un aizgriezās.

      – Mēs iesim, ja?

      – Ejiet, ejiet! – vecākā teica. – Mums te savas darīšanas. Vai ne, mazā? – Viņa tai priecīgi uzsmaidīja.

      Tiklīdz vīri pagriezās, lai ietu savās gaitās, tā sievietes viņus atkal uzrunāja: – Bet vārds? Kāds būs meitenei vārds?

      Eņģelis noliecās pie sievietes auss un kaut ko pačukstēja.

      – Es zinu. Viņu sauks Elizabeta! – vecākā sieviete uzgavilēja. – Manu mirušo māsiņu arī sauca Elizabeta. Viņa aizgāja, kad vēl bija maza.

      – Elizabeta – Beta? – Beta, tā sauca arī manu meitiņu. – Mārtiņa seja atdzīvojās. – Tad jau es būšu krusttēvs. – Klātesošie priecīgi viņam uzsmaidīja. Beta sekoja katrai pieaugušo acu kustībai.

      Šķiet, ka jaunā sieviete visvairāk saistīja viņas uzmanību.

      – Ak tu nabaga drostaliņa, – viņa teica un piekļāva bērnu pie krūtīm. Pārējie saklausīja viņas balsī asaras, nepiepildītas ilgas un atmiņas.

      – Tu viņai patīc. – Vecākā cieši ieskatījās sievietes acīs. – Mums būs viņa jāņem, kamēr tu abas meitenes barosi, būs labi abām. – Sieviete saprata, ka tas nebūs ilgi. Tomēr…

      – Žēl, ka mums nav nekā, lai uzdzertu par mazās Betas un Sofijas veselību, – ierunājās vecākā.

      – Pēteri, – sieviete baltajā lakatiņā uzrunāja sēdošo vīru, – pastiepies! Tur aiz sola kaut kam jābūt.

      Vīrietis uzmanīgi pastiepa roku.

      – Ko es teicu? – viņa pasmējās. – Tur būs arī krūzītes.

      Vīrs atzinīgi paskatījās uz sievieti.

      – Tu man neteici pat nevienu vārdiņu, ka tev ir kaut kas vērtīgs.

      – Tas tev ir vērtīgs, bet ne man. – Jaunā nosarka. – Es tāpat nedrīkstu neko tādu.

      Vīri piepildīja traukus ar pašdarināto dziru.

      – Par Betu! Par Sofiju! Lai Dievs un Sargeņģeļi viņām vienmēr stāv klāt! – Viņi pacēla krūzes.

      – Redzi, arī par tevi viņi dzēra, – Beta čukstēja, – par tevi arī.

      – Lai Dievs visiem stāv klāt!

      Nepārtrauktais СКАЧАТЬ