Atradene un eņģelis. Gina Viegliņa-Valliete

Чтение книги онлайн.

      – Satiksimies pie lielā ozola! – Mārtiņš nokliedza.

      Sešu vīru kājas bija kļuvušas par akmeņiem. Galvas liecās uz zemi. Gribējās mazliet atpūsties. Taču vadonis neļāva. Nebija vēl pienācis laiks.

      – Mums jānogādā šis kamoliņš pie vietas. Ejam! – Nelielais vīru bariņš sadalījās divās grupās. Pagāja vairākas stundas. Mazais, ragavu šūpots, gulēja un neizdeva ne skaņas. Laikam sapratis, ka pie kārotās ēšanas tik ātri netiks. Pēc krietna laika, kad diena pamazām nogrima sniegotajos klajumos un meža biezokņos, viņi nokļuva meža vidū, kur pamanīja nelielu, kūpošu dūmu strūkliņu.

      “Tur kādam jābūt,” Mārtiņš nodomāja. Arī pārējie vīri bija pamanījuši nelielus zilganus dūmus, kas viegli cēlās virs kāda sniegota uzkalniņa un saplūda ar apkārtni. Kur dūmenis, tur pirtiņa, varbūt mājoklis. Kur pirtiņa un dūmi, tur cilvēki. Un vīri zosu gājienā pagriezās tās virzienā. Labi, ka sarkanie to vēl nav pamanījuši. Viņi visu dienu klaiņo pa mežu ar suņiem.

      – Re, tūlīt puteņos, – Andulis teica. – Tie šādā laikā no mūsu sētām neiet nevienu soli. Baidās. Bet dienā dūmu strūkliņu neredz, bet suņi?

      – Jā, ar suņiem viņi atrod gan, – kāds izmeta savu sakāmo.

      – Bet mūsu pēdas ir aizputinātas, – teica Mārtiņš.

      – Kā tu zināji, ka mani atradīs? – bērns jautāja.

      – Es esmu tavs Sargeņģelis. Citādi tas nedrīkstēja būt. – Eņģelis saplivināja spārnus un viegli nostājās blakus.

      – Tu vienmēr būsi man blakus?

      – Jā, mans mīļais bērns. Jā? Es un Dievs. Tikai tagad neraudi.

      Tas kādam var nepatikt.

      – Kam?

      – Tiem, kas dzen cilvēku pēdas.

      – Vai vilkiem?

      – Var jau arī tā teikt.

      – Es būšu paklausīga, – bērna lūpiņas sakustējās. – Jā? – viņš pārjautāja.

      – Jā, mans mīļais bērniņ. Es tagad esmu pie tevis. Tagad nav jābaidās. Mēs būsim kopā.

      – Vienmēr?

      – Jā, mīļumiņ.

      – Mamma arī gribēja palikt ar mani kopā.

      – Vai tu mammu atceries? – Eņģeļa acīs iemirdzējās asaras, kas kā ledus gabaliņi pārklāja atradeni.

      – Tā drusciņ, manu Eņģelīti!

      – Te visiem vietas nepietiks, – Mārtiņš secināja. – Jūs, vīri, tikmēr iekuriet nelielu uguni, tā, lai dzirksteles neieskrien koku galotnēs, un sasildieties! Tikai uzmanīgi. Tā, lai sumpurņi neuzož! Tikmēr es ar Anduli ieiešu iekšā un aprunāšos ar saimniekiem. – Kamēr palikušie vīri vāca sausos zarus, tikmēr Mārtiņš un Andulis jau klusu pieklapēja pie durvīm.

      – Kas tur? – atskanēja kāda balss.

      – Ielaidiet! Mēs savējie… – Mārtiņš nobļāva tā, ka vārnas, kas sildījās pie dūmenīša, uzlidoja augšā un ielidoja tuvākajos kokos.

      Mirkli valdīja klusums, tad durvis lēnām atvērās. Abi vīri iespraucās nelielā četrkantīgā telpā, kur vienā stūrī dega no akmeņiem sakrauts pavards, bet virs tā pakārts liels katls ar virumu. Istabā uz koka soliņiem sēdēja daži vīri ar medību bisēm rokās un divas sievas. Viņi bailīgi uzlūkoja ienācējus.

      – Sveiciens visiem! – Mārtiņš noņēma cepuri. – Ū-u, cik te karsti! – Viņš ieskatījās pustumsā sēdošajos cilvēkos. – Jūs nu gan te dzīvojat kā kurmji alās. – Mārtiņš, noslaucījis ar piedurkni ūsas, pavērās pustumsā sēdošajos.

      – Jā, dabūjām bēgt no visādiem tēvaiņiem, kas apbruņoti līdz zobiem, – ieskanējās jaunas sievietes balss. – Kur mums bija dēties?

      Viena no viņām, jauna, skaista sieviete ar baltu lakatiņu galvā, bija atbrīvojusi no krekla kuplu, sārtu krūti. Viņa baroja vēl pavisam mazu bērniņu.

      – Tas ir tavējais? – Andulis uzrunāja jauno sievišķi.

      – Jā, manējais. Vīrs karo. Laikam jau Kurzemē. – Sejā, ap lūpām ievilkās rūpju rievas.

      Pēkšņi ieraudājās bērns, kas gulēja Mārtiņa rokās.

      – Kas tev tur rokās? Vai arī bērniņš? Vai viņš ir tas, kas raud? – Sievietei acīs parādījās asaras. Mazliet attapusies, viņa turpināja:

      – Nezinu, vai redzēšu savējos.

      – Neraudi! – Mārtiņš klusu teica. – Redzu, tev ir laba sirds. Vai paglābsi šo bērnu no bada? Ja raudāsi, tev aptrūksies piens. Ko tad darīsim?

      Bērns sakustējās un laida visus gaņģus vaļā. Pieaugušie sarosījās: – Kas tas tev tur ir? Kur to dabūjāt?

      – Atradām! Tur, dziļi mežā, – Mārtiņš noņurdēja. – Tur ir kāda nodegusi sēta.

      – Vai manu, vai! Tie taču ir “Dangāni”! – kāds sēdošais izsaucās. – Tas droši vien ir viņu mazulis. Viņi bija ļoti bagāti zemnieki. Viņu sēta šajā apkārtnē bija pati lielākā un varenākā. Jau četrdesmit pirmajā ģimeni gribēja izvest, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņi palika. Var jau būt, ka, uzzinājuši, ka viņiem brauc pakaļ, noslēpās mežā. Toreiz neaizveda. Bet, tagad, redzi, māju nosvilināja ar visiem cilvēkiem, bet mazo mēģinājuši glābt, – Jēkabs ierunājās. – Interesanti, kas viņš ir? Puika vai meitene?

      – To nu nevar zināt. Jāapskata, – kāds no sēdošajiem norūca. – Vēl vieni rūpesti.

      – Es tūlīt! Vēl mazliet! – sieviete pasteidzās. Pabeigusi barot savu mazuli, viņa ietina to lupatās, mīkstā zaķa ādiņā un iedeva to otrai sievietei. Tad, neaizsegusi otru krūti, sniedzās pēc atradeņa. – Dod, man tā labuma pietiks abiem. – Viņa silti uzsmaidīja mazulim. – Man bija tieši tāds pats mazulis – rudzupuķu actiņām, – viņas balsī bija jūtamas sāpes. – Manējo krievi nosita. Es tagad baroju kaimiņienes bērniņu. Viņai no pārdzīvotajām šausmām aptrūcies piens.

      Andulis uzmanīgi attina jaunuli un ielika sievietes rokās.

      – Tu mani atkal izglābi! Kāpēc, manu Sargeņģeli? Vai es to būtu pelnījusi? – bērns tincināja Sargeņģeli.

      – Domāju, jā! Kāpēc ne? Katram dzīvam cilvēkbērnam ir savs Sargeņģelis. Arī tev.

      – Bet СКАЧАТЬ