Mēnessgaisma atvarā. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ tās itin labi. Bija pienākusi viena no tādām reizēm, tas bija dzirdams Sūzanas balsī. – Šeit mēs palikt nevaram.

      – Kāpēc tad tā, Sūzana? – klusi vaicāja Sets. – Kāpēc tad jūs nevarat šeit palikt?

      – Tu dzīvo grēkā ar vīrieti. Tu dzīvo grēkā ar melnādainu vīrieti.

      – Neiomij, dārgā… – Seta balss joprojām bija pavisam klusa, taču acis apsūdzot bija pievērstas Sūzanai. – Uz mirkli kopā ar Meisonu uzkāpiet augšā, labi?

      – Es gatavoju vakariņas.

      – Un smaržo labi. Noņem visu no uguns, sarunāts? Uzejiet augšā. Palīdzi Meisonam izpildīt mājasdarbus.

      Meisons noslīdēja no krēsla un apvija rokas ap Setu. – Neliec mums braukt projām. Neļauj, lai viņa mūs aizved! Lūdzu! Es gribu palikt pie tevis!

      – Par to tagad neraizējies. Ej augšā kopā ar savu māsu.

      – Nāc, Meison! Mēs taču nedodamies projām, mēs tikai uzkāpsim augšstāvā. – Neiomija paņēma Meisona grāmatas un papīrus. – Un Harijs nav nekāds grēks. Man liekas, ka tavs grēks bija tā runāt.

      – Tu nesaproti… – Sūzana ierunājās.

      – Es saprotu gan. Tonakt mežā es daudz ko sāku saprast. Tu pati nesaproti, mammu. Nāc, Meison.

      Sūzana sāka raudāt, bet Sets klusēja. Viņš atvēra vīna skapi un izraudzījās vienu pudeli. Sūzana stāvēja, ar rokām aizklājusi seju, bet viņš neiejaucās, vien attaisīja pudeli un ielēja sev glāzē vīnu.

      Viņš izslēdza telefonam skaņu, jo zvanīšana nemitējās.

      Kamēr viņa šņukstēja un vaimanāja, Sets lēnām, gandrīz kā piesargādamies, iedzēra pāris malku.

      – To, ka esmu gejs, tu zināji jau no četrpadsmit gadu vecuma. Varbūt pat jau agrāk, bet tieši tad es saņēmu drosmi un tev to pateicu. Ilgāks laiks pagāja, kamēr es uzdrīkstējos to pastāstīt mammai un tētim. Viņi to uzklausīja gana saprotoši, kad bija visu labi apdomājuši. Taču savai lielajai māsai es izstāstīju vispirms. Vai atceries, ko tu man sacīji? Nu… pēc tam, kad pārvaicāji, vai es esmu pilnīgi drošs par to. – Sūzana tikai šņukstēja, un Sets iedzēra vēl malku vīna. – Tu sacīji: ”Nu ko, bet pat nemēģini mest acis uz puišiem, kuri patīk man!” Kur gan palikusi tā meitene, Sūzij? Tā meitene, kura prata pateikt īstos vārdus īstajā brīdī, kad es biju tik ļoti pārbijies un mani ceļgali trīcēja kā želeja. Meitene, kura mani smīdināja, kad es pūlējos neraudāt. Tā meitene, kura pieņēma mani tādu, kāds esmu.

      – Piedod. Piedod…

      – Ir jau labi, Sūzana. Tomēr es tev kaut ko pateikšu un tu manī ieklausīsies. Vai dzirdi mani, Sūzij? Nekad vairs tā nerunā par cilvēku, kuru es mīlu. Vai tu saprati?

      – Piedod. Piedod… Harijs ir izturējies tik laipni un sirsnīgi gan pret mani, gan bērniem! Un es redzu, cik labs viņš ir pret tevi. Piedod… Bet…

      – Vai mēs joprojām esam derdzīgi un nosodāmi? Vai tā tu domā patiesībā? Vai to tev saka tava sirds?

      Viņa atkal apsēdās. – Es nezinu. Es nezinu. Es nezinu! Četrpadsmit gadi! Iesākumā viņš nemaz nebija tik bargs. Viss norisinājās tik pakāpeniski, ka es pat nemaz nepamanīju. Viņš negribēja, lai es strādātu algotu darbu, un es tobrīd jau gaidīju Neiomiju, tāpēc iedomājos, ka tas būtu labi. Es varēju izveidot īstu ģimenes ligzdu un palikt mājās kopā ar savu mazulīti. Pēc tam viņš nevēlējās doties ciemos pie mammas un tēta. Allaž atrada kādu atrunu. Un tad viņš nevēlējās, lai turp dodos es. Mēs bijām ģimene, un viņš mājā bija noteicējs. Ar laiku viņam vairs nepatika, ja vecāki ieradās viesos mūsu mājā. Iesākumā viņš vēl pieļāva izņēmumus. Svētkos.

      – Viņš atsvešināja tevi no visiem, kurus tu mīlēji un kuri mīlēja tevi.

      – Toms teica, ka svarīgi esam mēs paši. Mums jāveido pašiem sava dzīve. Tad pasaulē nāca Meisons, un Toms strikti noteica, kā visam jābūt. Taču viņš smagi strādāja un maksāja rēķinus. Viņš nekad nepacēla roku pret mani, to es tev varu apzvērēt. Un pret bērniem tāpat. Tas, ko viņš domāja, ko vēlējās, ko sacīja… tas viss iesūcās mūsos. Es ilgojos pēc mammas un tēta, es ļoti ilgojos arī pēc tevis, taču… – Sets paņēma otru glāzi, ielēja tajā vīnu un nolika priekšā Sūzanai. – Kopš gaidīju Neiomiju, es neesmu baudījusi neko citu kā vien baznīcas vīnu. Es kādreiz biju līdzīga viņai, vai ne? Stipra, drosmīga un pat mazliet neganta.

      – Jā, biji gan.

      – To es esmu zaudējusi. To visu es esmu zaudējusi.

      – Tu vari to atkal atgūt.

      Sūzana papurināja galvu. – Es jūtos briesmīgi nogurusi. Ja vien es varētu gulēt un gulēt, kamēr tas viss būs beidzies un nogrimis pagātnē! Neiomija to sacīja pavisam nopietni. Viņa nebrauks kopā ar mani. Un viņa aizbēgs, paņēmusi Meisonu līdzi, ja es viņu piespiedīšu. Viņa neatstātu brāli, kā savulaik izdarīju es. Meita grib piespiest mani, lai es izvēlos savus bērnus vai savu vīru.

      – Tu jau reiz izvēlējies viņu, atstādama novārtā savu ģimeni.

      – Sievietes pienākums ir uzticība vīram. – Sūzana nopūtās un paņēma glāzi rokā, tad iedzēra malku vīna. – O, tas nudien ir labs. Jau biju aizmirsusi. Es esmu zvērējusi, Set. Es zinu, ka viņš ir lauzis visus zvērestus, zinu, ka viņš ir darījis tādus briesmu darbus, ko pat izrunāt nav iespējams… Nu, vismaz reizēm es to apzinos. Tomēr man ir neizsakāmi grūti lauzt zvērestus un pieņemt, ka cilvēks, kuram es solījos, tagad atrodas cietumā. Es vienkārši esmu ļoti nogurusi. Nepārtraukti. Ja vien tas būtu iespējams, es gulētu visu savu atlikušo mūžu.

      – Tā, mana mīļā, ir depresija. Ir vajadzīgs laiks, lai iedarbotos terapija un medikamenti. Tev ir nepieciešams laiks, lai atgūtos. Atvēli sev šo laiku.

      – Man ir sajūta, ka aizritējuši jau daudzi gadi. Set, braucot uz Heizeltonu, es vienmēr saku sev, ka tā būs pēdējā reize. Es nevēlos redzēt tās sienas, iet garām tiem sargiem. Sēdēt tur. Runāt ar viņu cauri stiklam. Negribu redzēt tos visus reportierus un pārējos, kas mani gaida un alkatīgi cer, ka es kaut ko pastāstīšu. Viņi izkliedz šausmīgus vārdus. Tu to nezini…

      – Tad pārtrauc būt par viņu mērķi.

      Viņa tikai pašūpoja galvu. – Bet tad… Toms atrod veidu, kā likt man pārdomāt, kā likt šaubīties pašai par sevi. Un es galu galā izdaru tieši to, ko viņš vēlas. To, ko viņš liek man darīt. Es taču zināju, ka darīju nepareizi, kad runāju ar tiem reportieriem. Zinu, ka arī tā līguma parakstīšana bija aplama rīcība. Taču es neesmu ne stipra, ne drosmīga, ne arī neganta un tāpēc daru visu, ko viņš man liek. Viņš saka: ”Paraksti tos papīrus, paņem naudu.” Man jāieliek tā nauda viņa cietuma kontā, jānopērk māja tuvāk cietumam. Man jāapciemo viņš reizi nedēļā un iesākumā reizi mēnesī jāved bērni viņu apraudzīt.

      – Es pretošos tādai rīcībai. Es varu zaudēt, bet man vienkārši jāpārliecina СКАЧАТЬ