Mēnessgaisma atvarā. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ telpā, kuru tēvocis Sets dēvēja par augšstāva salonu, tomēr lielāko daļu nakšu – jo īpaši sākumā – viņš ieritinājās blakus Neiomijai viņas gultā vai pat uz paklāja pie tās, gluži kā kucēns.

      Harijs aizveda viņus uz savu restorānu. Tur bija balti galdauti, sveces un ziedi. Viņš izrādīja plašo virtuvi, kuru pildīja trokšņaina rosme un karstums.

      Skolas gaitu uzsākšana bija ļoti satraucoša, tomēr arī aizraujoša. Jauna vieta, jauna skola, kur neviens viņu nepazina. Tas bija gan biedējoši, gan brīnišķīgi. Viņa pierada arī pie sava jaunā uzvārda. Neiomija Kārsone – jauniņā. Daži uzjautrinājās par viņas akcentu, taču nevienam nebija zināms, ka viņas tētis ir cietumā.

      Viņai ne pārāk patika apmeklēt psihoterapeitu. Doktore Osguda bija jauka, jauna un pievilcīga un vienmēr ļoti patīkami smaržoja. Tomēr, vismaz sākumā noteikti, likās gaužām aplami pilnīgi svešam cilvēkam stāstīt par saviem vecākiem, par brāli un vēl jo vairāk par to, kas tonakt notika mežā.

      Meisons apmeklēja citu speciālistu, un viņam šīs vizītes patika vairāk, jo ārsts ļāva stāstīt par videospēlēm un basketbolu. Vismaz Meisons sacīja, ka ļaujot. Pēc vairākām nedēļām, kad viņi bija šādi runājušies par videospēlēm un basketbolu, Meisons beidzot pārtrauca gulēt Neiomijas istabā.

      Mamma apmeklēja citu speciālistu – ja apmeklēja. Ļoti daudzas reizes viņa gluži vienkārši pavēstīja, ka viņai neesot noskaņojuma turp doties. Tad viņa likās gultā, jo bija uznākusi kārtējā galvassāpju lēkme.

      Reizi nedēļā viņa aizņēmās tēvoča Seta automašīnu un brauca uz cietumu – Savienoto Valstu labošanas iestādi Heizeltonā – apmeklētāju dienā. Ceļš uz turieni un atpakaļ prasīja teju astoņas stundas un pavisam īsu tikšanās brīdi. Un arī tad tikai caur stikla sienu. Katru reizi mamma pēc atgriešanās no turienes izskatījās samocīta, un viņu piemeklēja kārtējā galvassāpju lēkme.

      Tomēr viņa nepārtrauca šos apmeklējumus.

      Viss pamazām ievirzījās noteiktā kārtībā. Neiomija un Meisons mācījās skolā, Harijs strādāja restorānā, tēvocis Sets strādāja investīciju kompānijā, bet mamma bija dabūjusi viesmīles darbu uz pusslodzi.

      Un tad kādu vakaru tēvocis Sets pārnāca no darba, nesdams rokā laikrakstu. Viņš bija pārskaities.

      Neiomija sarāvās no bailēm. Viņa vēl nekad nebija redzējusi savu tēvoci tik ļoti dusmīgu, nekad nebija dzirdējusi viņu paceļam balsi. Tagad viņa pat īsti nezināja, kā rīkoties. Neiomija bija sākusi uz lielās gāzes plīts gatavot vistu ar rīsiem, kā Harijs savulaik tika viņai ierādījis. Meisons sēdēja pie virtuves letes un negribīgi pildīja skolā uzdotos mājasdarbus, bet mamma sēdēja blakus, vērās tukšumā un izlikās, ka viņam palīdz.

      Mamma pielēca kājās, kad Sets laikrakstu ar skaļu plīkšķi nometa uz letes. Neiomija ieraudzīja tēva fotogrāfiju un… mīļais Dievs… arī savējo, kas uzņemta Painmedousas skolā.

      – Kā gan tu varēji? Kā tu varēji to nodarīt pati sev un saviem bērniem?

      Sūzana saspieda saujā zelta krustiņu, kas ķēdītē iekārts bija dusējis viņai uz krūtīm. – Nekliedz uz mani. Es viņiem tikpat kā neko nepateicu.

      – Tu esi pateikusi pietiekami. Vai tu viņiem iedevi šo Neiomijas fotogrāfiju? Vai tu viņiem pateici, ka dzīvo Kolumbijas apgabalā?

      Mamma uzrāva plecus tāpat kā reizēs, kad tētis uz viņu ļauni paraudzījās. Tā vismaz nosprieda Neiomija.

      – Viņi samaksāja man piecus tūkstošus dolārus. Man taču pašai ir kaut kā jāpelna nauda, vai ne?

      – Un tas jādara šādi? Pārdodot savas meitas fotogrāfijas laikrakstiem?

      – Viņi tās būtu dabūjuši arī bez manas palīdzības. Un viņi jau nedēļām ilgi raksta par to notikumu. Tas nekad nebeigsies.

      – Viņiem nebija Neiomijas fotogrāfijas, Sūzana. – Kā noguruma mākts, Sets atlaida vaļīgāk savas sarkanās kaklasaites mezglu. – Viņiem nebija ne jausmas, ka jūs visi dzīvojat šeit.

      Kad iezvanījās telefons, viņš pacēla roku, kā likdams Neiomijai nekustēties. – Neatbildi. Lai ieslēdzas automātiskais atbildētājs. Man jau sešas reizes zvanīja uz biroju. Nevajadzēs ilgu laiku, lai sameklētu numuru, kas sarakstā nav iekļauts. Un nebija iekļauts tālab, lai pasargātu tevi un tavus bērnus, Sūzana, no tā, kas tagad sāksies.

      – Viņi taču vienmēr slaistās pie cietuma, neliek mani mierā. – Joprojām stāvēdama uzrautiem pleciem, Sūzana saknieba lūpas. Neiomija pamanīja, ka gar tām ievilkušās dziļas rievas. Pirms tās tveicīgās vasaras nakts tur tādu nebija.

      – Un Toms teica, ka mēs varot nopelnīt labu naudu. Likums aizliedz viņam to darīt pašam, taču…

      – Tu vari viņam to sagādāt.

      Sūzana koši pietvīka. Tā notika brīžos, kad viņa bija ļoti nokaunējusies vai arī tikpat ļoti sadusmojusies. – Set, man ir pienākums pret manu vīru. Viņi ir Tomu ieslēguši vietā, ko paši sauc par īpašo zonu. Viņš sacīja, ka esot ļoti vajadzīga nauda, lai samaksātu advokātam par pūliņiem panākt viņa izvietošanu kopējā zonā.

      – Jēzus, Sūzij! Tās taču ir pilnīgākās muļķības. Vai tu nesaproti, ka tev cenšas tās iebarot?

      – Nerunā tādus vārdus!

      – Ak tad vārdi tev nepatīk? Bet tas ir labi? – Viņš ar plaukstu uzsita pa laikrakstu. Atkal iezvanījās telefons. – Vai tu to izlasīji?

      – Nē, nē. Es to nelasīju. Es nemaz negribu to lasīt. Viņi… viņi nelika mani mierā, un Toms teica, ka viņu sākšot vairāk cienīt, ja viņa stāsts kļūšot zināms, un es nevarēju viņam atteikt.

      – Neviens neciena tabloīdus. Pat viņam vajadzētu to zināt. – Tēvocis Sets uz mirkli apklusa, un Neiomija pamanīja, ka tagad viņš izskatās slims, nevis dusmīgs. – Kurš vēl nelika tevi mierā? Ar ko vēl tu esi runājusi?

      – Es runāju ar Saimonu Vensu.

      – Ar rakstnieku. Patiesie kriminālstāsti.

      – Venss ir profesionālis. Viņa izdevējs man samaksās divdesmit piecus tūkstošus dolāru. Tā ir ierakstīts līgumā.

      – Tu pat parakstīji līgumu.

      – Tas ir profesionāli. – Sūzanas acis izskatījās stiklainas, bet lūpas drebēja. Viņa pastiepa rokas sev priekšā, kā vēlēdamās aizstāvēties no uzbrukuma. – Un maksās vēl vairāk, kad būs panākta vienošanās par filmas uzņemšanu. Tā viņš sacīja.

      – Sūzana… – Neiomija pazina izmisumu un tagad dzirdēja to sava tēvoča balsī. – Ko gan tu esi izdarījusi…

      – Es nevaru paciest viesmīles darbu. Un tā psihoterapeite, pie kuras tu liec man iet… Viņa apgalvo, ka man jāstiprina sava pašapziņa. Man jāpārceļas uz kādu vietu tuvāk cietumam, lai nevajadzētu vienmēr aizņemties СКАЧАТЬ