Dzīves līkloči. Emīlija Gifina

Чтение книги онлайн.

      PROLOGS

      Laiks ir viltīgs, Daniels teica savai mātei, būdams vēl pavisam mazs. Kad tu gribi kaut ko izbaudīt, tas aizsteidzas nemanot. Kad gribi, lai kaut kas ātrāk beigtos, tas velkas nebeidzami. Eleina Gārlenda ierakstīja šo citātu savā dienasgrāmatā, tāpēc ka tas bija gudrs novērojums astoņgadīgam puikam.

      Daudz vēlāk viņa atgriezās pie tā, pārlasīja ierakstu un klusībā nosprieda, ka to pašu var teikt arī par atmiņām. Kad tu vēlies kaut ko aizmirst, tas atgriežas pie tevis ar brutāli nežēlīgu skaidrību. Kad vēlies atcerēties, sīkumi mēdz izgaist no prāta gluži kā sapnis, tuvojoties rītam. Tagad tā notika ar viņiem visiem, lai arī viņi tikai retumis par to runāja, vismaz ne savā starpā. Bija pagājuši teju piecpadsmit gadi, reizē lēni un piepeši.

      Tas notika nākamajā dienā pēc Daniela divdesmit piektās dzimšanas dienas un trīs dienas pirms Ziemassvētkiem. Viņš mācījās Jeila Universitātes Medicīnas fakultātes trešajā kursā un bija atgriezies mājās, lai pavadītu tur brīvdienas pēc neiroloģijas prakses, atvedot sev līdzi draudzeni, Sofiju – skaistu augstākās sabiedrības anglieti, kuru Daniels reiz bija nodēvējis par apburošāko sievieti, kādu viņš jebkad esot redzējis. Abi satikās jau vairāk nekā gadu, taču šis bija viņas pirmais brauciens uz Atlantu un pirmā reize, kad Sofija sastapa Daniela vecākus un māsas. Visi tādā vai citādā mērā jutās satraukti, gaidpilni un cerīgi. Eleina raizējās visvairāk: gan tāpēc, ka viņa piederēja pie raižpilno cilvēku tipa, gan tāpēc, ka Daniela pieredze ar meitenēm nebija tā spožākā. Viņa vidusskolas laiku sirdspuķīte bija uzmācīga, bet koledžas gadu draudzene centās viņu kontrolēt.

      Tomēr jau dažas sekundes pēc abu ierašanās Eleinu pārņēma neiedomājams atvieglojums, jo viņa uzreiz sajuta sirsnību pret Sofiju. Robs viņu nodēvēja par sargātāju, acīmredzami lepodamies ne tikai ar to, ka viņa dēls mācās medicīnas fakultātē, bet arī ar to, ka viņš ticis pie tik brīnišķīgas meitenes. Daniela māsas arī atbalstīja brāļa izvēli: Džoziju apžilbināja Sofijas elegance un skaistums, un viņa neslēpti apbrīnoja meitenes dārgās eiropiešu stila drēbes un kurpes, kamēr Mereditai, kura bieži vien pārmeta māsai seklumu, Sofija iepatikās par spīti šīm lamatām. Galvenais bija tas, ka visi redzēja – meitene liek izpausties Daniela labākajām īpašībām, un tas daudz ko nozīmēja. Viņš neapšaubāmi bija ģimenes spožākā zvaigzne.

      Sofija nopelnīja vēl vairāk punktu nākamajā rītā, kad uzstāja, ka Danielam un Robam nav jāatsakās no savām tradicionālajām tēva un dēla dzimšanas dienas brokastīm kafejnīcā. Viņa noskūpstīja Danielu uz atvadām, izstūma ārā pa durvīm un tad palīdzēja Eleinai izcept šokolādes torti, kas bija vēl viena Gārlendu tradīcija.

      – Kāds Daniels bija bērnībā? – Sofija apjautājās, neveikli maisīdama sviestu pēc tam, kad bija atzinusies, ka neko nesaprot no ēdiena gatavošanas.

      Eleina brīdi apdomājās un tad noteica, ka tagad viņš esot tieši tāds pats kā vienmēr. Klasiskais apņēmīgais pirmdzimtais. Perfekcionists. Tajā pašā laikā arī jūtīgs un sentimentāls, veikls un laipns. – Vienīgā atšķirība ir dusmu lēkmes, – viņa smaidot piebilda. – Paldies Dievam, ka viņš tās pārauga.

      – Ak tā? Tad viņam mēdza uznākt dusmu lēkmes? – Sofija apjautājās.

      Eleina pamāja un tad izstāstīja savu iemīļoto dusmu stāstu – par reizi, kad Daniels sadauzīja savas guļamistabas sienu ar koka nūju pēc tam, kad Džozija bija apķēpājusi ar rozā krītiņiem viņa iemīļotāko attēlu ar beisbola spēlētāju Henku Āronu. – Vēl aizvien var redzēt vietu, kur ir pielabots apmetums, – viņa sirsnīgi noteica.

      – Pagaidiet. Vai tas ir tas pats attēls, kuru viņš joprojām nēsā līdzi kabatas portfelī? – Sofija apjautājās, un viņas akcents padarīja ikvienu izteikto vārdu ārkārtīgi nopietnu.

      – Tas pats vien būs, – Eleina atbildēja un tad sāka stāstīt par Daniela veiksmīgo beisbola spēli nākamajā dienā pēc notikušā – un par to, kā viņš bija iedēvējis attēlu par savu laimes amuletu.

      Tovakar viņi visi devās uz Blue Ridge Grill, lai nosvinētu Daniela dzimšanas dienu. Izskatīdamies atbilstoši izsmalcināts Efeju līgai, Daniels bija apvilcis žaketi, ko papildināja sudraba aproču pogas (Sofijas dāvana), un elegantas melnas kurpes ar garu eiropeisku purngalu, kas nepavisam nelīdzinājās nevieniem apaviem no Roba jauneklīgās garderobes. Viņi abi ķircināja viens otru, izkāpjot no automašīnas: Pie joda, kur tu tādas ķēri, Danij, puisīt…? Pazaudēju opīšu kurpes ar pušķīšiem… Tu esi izlietojis pietiekoši daudz matu želejas, lai nobeigtu zirgu… Man vismaz ir mati.

      Eleina zināja, ka viņu apcelšanās apliecina abu tuvību, un viņas sirds iekvēlojās pateicībā un mīlestībā, kamēr viņi devās pie Roba allaž pieprasītā apaļā galdiņa netālu no kamīna. Viņa pat īsti nebija attapusies, pa kuru laiku tas noticis, taču viņas dēls nu bija kļuvis par vīrieti un gandrīz jau par ārstu, pašu pirmo viņu ģimenē. Taču ne tikai Danielam klājās labi. Viņa sprieda, ka visi atrodas savā vietā. Robam bija labs darbs, un jau trīs gadus viņš nebija pieskāries glāzītei. Viņu laulība nebija ideāla, taču likās stabila. Džozija un Meredita vēl aizvien auga: viena bija mazliet nevaldāma, otra krietni par daudz untumaina, taču abas centās piepildīt savus sapņus un studēja, lai kļūtu attiecīgi par skolotāju un par aktrisi.

      Sarunas tovakar bija gudras un dzīvas, lielākoties par jaunākajiem notikumiem. Vienpadsmitais septembris vēl aizvien bija svaiga rēta. Noritēja karš Afganistānā. Enron korporācija bija pasludinājusi maksātnespēju, bet Vinona Raidere bija apzagusies veikalā. Un arī par notikumiem, kas, šķiet, interesēja tikai Danielu un Sofiju: augstākais barometra spiediens uz Zemes nupat bija reģistrēts Mongolijā un pārsniedza tūkstoti hektopaskālu – mērvienību, kas nevienam no pārējiem pilnīgi neko neizteica, taču palika iegravēta viņu atmiņā uz visiem nākamajiem gadiem.

      – Tu esi briesmīgs āksts, – Džozija kādā brīdī iedunkāja brāli, lai gan klusībā apbrīnoja viņa prātu. Viņa allaž bija paļāvusies uz savas personības spēku, taču tāda meitene kā Sofija lika viņai pārvērtēt uzskatus, un Džozija apņēmās nopietnāk uztvert mācības koledžas pēdējā gada laikā.

      Arī Meredita tovakar pārdomāja savu dzīvi. Viņa bija tikpat centīga un apzinīga kā brālis, taču lielāka vientuļniece un bieži vien sajuta tukšumu, kuru īsti nespēja izskaidrot. Varbūt tā bija mīlestība, viņa tovakar domāja, vērodama brāli kopā ar Sofiju. Varbūt tieši tās viņai pietrūka.

      Pēc vakariņām visi devās mājup ēdamistabā nobaudīt torti, un Eleina izņēma no skapjiem labākos porcelāna traukus un sudrablietas. Robs aizdedzināja divdesmit piecas sveces, un viņi visi šķībi dziedāja (izņemot Sofiju, kurai bija dzidrs soprāns) un noskatījās, kā Daniels uz brīdi aizver acis un tad nopūš visas sveces vienā paņēmienā.

      – Ko tu vēlējies? – Džozija apjautājās; katru reizi atradās kāds, kurš uzdeva šādu jautājumu.

      Skaidrs, ka Daniels to nepateica. Viņš tikai sazvērnieciski pasmaidīja, un pēc tam Robs sagrieza torti, bet Daniels atvēra dāvanas – ādas portfelis no vecākiem, flaneļa pidžama no Džozijas, ilustrēts izdevums par beisbolu no Mereditas. Viņi visi drīz vien devās pie miera, un Eleina izlikās, ka nedzird grīdas dēļu čīkstēšanu pie viesu guļamistabas.

      Nākamajā rītā viņu agri pamodināja lietus bungošana pa jumtu un Roba kravāšanās, lai dotos īsā braucienā uz Memfisu, pēdējo reizi mēģinot nokārtot darījumu pirms gada beigām. Eleina piecēlās, lai pagatavotu viņam kafiju un izvadītu pa durvīm, un tad devās uz sporta zāli kopā ar meitenēm, kuras abas vēlējās zaudēt piecas mārciņas svara, it īpaši apzinoties, ka pēc brīvdienām skaitlis pieaugs līdz desmit. Viņas pārnāca mājās, iegāja dušā un pavadīja dienas atlikušo daļu iepērkoties, cīnoties ar satiksmes sastrēgumiem un cilvēku pūļiem Lenoksa laukuma tirdzniecības СКАЧАТЬ